Kāpēc?
Šo kukaiņu bērnu attīstībai, kā jau tas lapsenēm raksturīgi, nepieciešamas olbaltumvielas – ar zirnekļiem barojas Pompilidae dzimtas lapseņu kāpuri. Zīmīgi, ka šī dzimta specializējusies tieši uz dažādiem zirnekļiem. Uz kādiem konkrēti, – tas atkarīgs no lapseņu ģints vai pat sugas.
Tiesa, zirnekļu ķērāju lapseņu sugu vairākums mēdz uzbrukt ne vienas vien sugas zirnekļiem, taču nekad jebkuras sugas pārstāvjiem (ir specializācija!).
Lai vai kā, tomēr Pompilidae dzimtas lapseņu vairāk vai mazāk apdraudētiem nākas justies daudzu sugu zirnekļiem.
Racējlapsenes – veido alu «komunālos dzīvokļus» un medī barību saviem gaļēdājiem kāpuriem
Rakstu lasi šeit:
No aprīļa līdz pat septembrim visbiežāk un plašāk Latvijā sastopamā zirnekļus medījošā smilšlapsene ir Anoplius viaticus – pamatā melns, sarkanvēderains, apmēram pusotru centimetru garš kukainis. Siltās sezonas sākumā ieraugāmas vienīgi dziļi pazemē veiksmīgi pārziemojušās šo insektu mātītes, viņu aktivitāte sasniedz maksimumu maijā. Tēviņi parādās tikai jūnijā, pārsvarā pēc Jāņiem.
Anoplius viaticus mātītes medī galvenokārt vilkzirnekļus. Katra medniece aktīvi un rūpīgi pārmeklē potenciālo upuru dzīvesvietas. Atradusi zirnekli, tā uzbrūk un laiž darbā savu labi attīstīto dzeloni. Dzeļot lapsenei jābūt precīzai, jo, lai padarītu uzbrukuma objektu maksimāli nekustīgu, indei ir jātrāpa tieši krūšu nervu ganglijā.
Pēc veiksmīgām medībām smilšlapseņu mātīte pārvieto dzīvo, maņas nezaudējušo, bet kustēties nespējīgo zirnekli. Pēc tam netālu no tā piemērotā (parasti jau izraudzītā) vietā tā izrok alu vai arī pārbauda un iztīrīta iepriekš izraktu alu, tātad – guvumam kādu laiciņu nākas palikt vienam virszemē. Medniece, protams, to allaž atstāj pašai zināmā, iespējami drošākā vietā. Un – tomēr: kamēr zirnekli paralizējusī mātīte nodarbojas ar alu, kāds zaglis (teiksim, skudra vai cita lapseņu mātīte) var viņas medījumu atrast un mēģināt aizvilkt vai kāds kleptoparazīts var censties tajā iedēt savu olu, tāpēc īpašniece ik pa brīdim regulāri pārbauda savu upuri.
Kad, izmantojot rakšanai īpaši pielāgotās – grābekļveidīgās – priekškājas, ir pilnībā sagatavota piecus līdz desmit centimetrus dziļa ala, smilšlapsene atvelk līdz alai un ievelk tajā nekustīgo (bet dzīvo!) zirnekli. Ik pazemes ejā tādā veidā nokļūst tikai viens medījums.
Uz paralizētā zirnekļa vēdera tiek izdēta ola.
Pēc tam jātiek galā ar dažādiem traucētājiem, ja tie uzrodas. Tāpat, protams, jāpārliecinās, vai tuvākajā apkārtnē viss mierīgi, un tad, gādājot par sava gaidāmā pēcnācēja un viņa barības turpmāko drošību, alas ieeja cieši jāaizdara. Ieeja top ne vien cieši aizdarīta, bet arī rūpīgi izlīdzināta – nomaskēta.
Ar viena vien pēcnācēja radīšanu parasti nepietiek… Lapseņu māte dzīves laikā pamanās izveidot vairākas "bērnistabas".
Kad aizraktā labirinta tumsā no olas izšķiļas kāpurs, tas, izgrauzies cauri dzīvi "iekonservētā" zirnekļa ķermeņa apvalkam, vairākas nedēļas barojas ar mīkstajiem audiem, sākumā saglabājot maz skartus dzīvībai svarīgākos orgānus, tādejādi nodrošinot paralizētā radījuma maksimāli ilgu eksistenci un nesadalīšanos visu savai attīstībai nepieciešamo periodu.
Kāpura stadija iziet četrus vecumposmus. Tie cits no cita atšķiras tikai ar pieaugošu dzīvnieka izmēru. Pēdējā vecumposma beigās kāpura barības avots (tas, kas atlicis no zirnekļa) iet bojā, bet kāpurs uzauž sev kokonu.
Smilšlapsenes attīstība turpinās piektajā – kūniņas – stadijā (nu jau bez barošanās).
Apgādājot savu gaidāmo pēcteci tikai ar vienu vien pārtikas avotu, mātītei jāgarantē, ka kāpuram ēdiena pietiks visam attīstības periodam, tātad viņas sarūpētajam laupījumam jābūt atbilstoši lielam. Bet mātei pašai jābūt gana stiprai, lai paprāvo upuri, pārvarot šķēršļus, veiksmīgi nogādātu līdz alai un ievilktu tajā. Parasti tas izdodas, jo lapsenes ir spēcīgi dzīvnieki. Turklāt, lai medījuma pārvietošanas procesu atvieglotu, zirnekļu ķērājas laupījumu velk atpakaļgaitā.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
