Šai gadījumā kustoņa tērpa jeb ķermeņa segas krāsojums ir demonstratīvs. Dzīvnieks parasti – viegli ieraugāms.
Brīdinājuma krāsa ir izteikti, reizēm pat provocējoši uzkrītoša. Izrādās: tā nereti kalpo par visai efektīvu aizsarglīdzekli.
Brīdinājuma krāsa sargā galvenokārt dažādus bezmugurkaulniekus, visbiežāk kukaiņus.
Kurš gan nav ievērojis zīmīgos ar indes dzeloņiem bruņoto insektu – lapseņu un kameņu – tērpus!?
Demonstratīva ir arī ne viena vien zirnekļa āriene.
Ķermeņa vai ķermeņa daļas brīdinājuma krāsa ar savu relatīvo košumu, uzkrītošumu var brīdināt ne vien par dzīvnieka spēju aktīvi saindēt, bet arī par viņa ādas smirddziedzeru radītu netīkamu smaržu vai par šī radījuma grūti apēdamu, negaršīgu (pat toksisku) miesu. Smirddziedzeri zināmā mērā sargā lielu daļu kukaiņu, piemēram, ne vienu vien blakti, daudzu tauriņu kāpurus, pieaugušās vaboles (teiksim, eļļasvaboles, mārītes) un dažādu vaboļu kāpurus.
Tāpat pūkainie, matveida izaugumiem klātie kukaiņu kāpuri ar ārieni mēdz vēstīt, ka nebūs viegli notiesājams mielasts.
Vairāk vai mazāk veiksmīgi izvairīties no briesmām dzīvniekiem palīdz ne tikai spēja brīdināt, bet arī dotums mānīties – izskatīties bīstamiem, patiesībā nemaz neesot bīstamiem.
Piemēram, viena otra tauriņa kāpurs izskatās dzelkšņains, lai gan tāds nav.
Tauriņa pelēkās dakšastes kāpurs izskatās krietni lielacains, kaut gan viņa actiņas nebūt nav milzīgas. Vēl lielacaināks (turklāt četracains) izskatās kazrožu sfinga kāpurs. Iespējamais kāpura apēst gribētājs var nolemt: "Ja acis tik milzīgas, tad to īpašniekam pašam jābūt milzum milzīgam. Tādu nenorīšu. Lai paliek, kur ir!" Iespējamais uzbrucējs tāpat var nolemt par pieaugušu naktstauriņu – pelēko pāvaci, kuram viltus acis izkārtotas uz spārniem.
Dažreiz, skatoties uz kukaini, grūti noticēt, ka skaties uz kukaini. Teiksim, ķiršu zāģlapsenes kāpurs tik ļoti atgādina kailgliemezi! Ja barības meklētājs neēd kailgliemežus, visticamāk, arī šo kukaiņa kāpuru viņš neapēdīs.
Bezmugurkaulnieku (pirmkārt, atkal kukaiņu) pasaulē izplatīts brīdinājuma krāsas izmantošanas veids ir mīmikrija – parādība, kad viena suga, ārēji līdzinoties citai, sev neradniecīgai sugai, gūst aizsarglabumu. Šo pašiem aizsargāties nespējīgu, toties mīmikrijas sargātu lidoņu spilgtie, bīstamajiem insektiem līdzīgi krāsotie ķermeņi droši vien atbaida ne vienu vien potenciālo ienaidnieku.
Izcils mīmikrijas paraugnesējs varētu būt naktstauriņš lielais apšu stiklspārnis – viens no lielākajiem stiklspārņu dzimtas pārstāvjiem, kurš vizuāli imitē lielo, indīgo lapseni sirseni. Pat viņa spārni ir bezmaz caurspīdīgi kā lapsenei.
Vasaras pirmajā pusē Latvijā ļoti bieži ieraugāmā kameņvabole, atbilstoši savam nosaukumam zināmā mērā līdzinās kamenei.
Atbilstoši nosaukumam krāsots arī lapseņzirneklis – paprāvs radījums. Lapseņzirnekļa baltais ķermenis ir dzeltenmelnām šķērssvītrām rotāts.
Atbilstoši zirnekļu normām, mātītes lielākas par tēviņiem (šai sugai – krietni lielākas). Lielākas un košākas. Tiek uzskatīts, ka klimata pārmaiņu dēļ notiek šīs sugas areāla paplašināšanās no Eiropas vidienes uz ziemeļiem, tāpēc lapseņzirneklis ienācis Latvijas faunā. Viņš pie mums skaitās nesens jaunienācējs – pirmo reizi konstatēts pirms nepilniem divdesmit gadiem. Tāpat kā citi riteņzirnekļi, arī lapseņzirneklis darina ieapaļas formas ķeramtīklus. Interesanti: iznāk, ka viņš ar sava ķermeņa krāsojumu ne vien demonstratīvi izrādās – sak`, esmu indīgs!, bet vienlaikus arī mānās – re, esmu lapsene!
Rakstu sēriju līdzfinansē:
