Frīdberga Latvijas Televīzijas raidījumam "Ķepa uz sirds" par suņa paņemšanu sacīja: "Viņu nevarēja nepaņemt. Kā paņēma rokās, tā uzreiz bija mana. Likās, ka mani gaidījusi. Bučojās kā traka."
Suns ir vienīgais mājas mīlulis, kurš pie Frīdbergas sācis dzīvot jau no bērna kājas.
Kad uz citiem medību laukiem bija devies iepriekšējais kaķis, viņa vaicājusi brīvprātīgajiem dzīvnieku glābējiem, vai nav zināmi minči, kuri dzīvo pagaidu mājās un gaida savu jauno saimnieku. Turklāt jaunuzceltā, plašā māja pateikusi priekšā – vienam kaķim te būs garlaicīgi.
Tāpēc mājās pārvesti uzreiz trīs kaķi.
Saimniece stāstīja: "Likās jocīgi, ka cilvēki saka: "Ak, kā tu paņēmi trīs kaķus?" Tas taču ir kaut kāds brīnums. Kāds brīnums? Tas jau ir normāli, ja tev ir māja gana liela."
Zinot jaunās saimnieces dzīves apstākļus un vēlmes, viņai atsūtītas Čipiņa, Patrika un Kauliņa fotogrāfijas. "Man atsūtīja – šie būtu vispiemērotākie. Es viņus arī paņēmu. Es nešķirstīju 10 bildes," viņa skaidroja.
Frīdberga arī iepriekš pieņēmusi jau pieaugušus kaķus. Vēl divi iepriekšējie paņemti no ielas. "Nu, pateicīgāka dzīvnieka nav. Viņi nekad ne kodīs, ne skrāpēs. Viņiem nav tā, kā citi saka, ka kaķis nejauks, kājās kož, kurpes piečurā, kaut ko tādu dara. Mūsējie – nekad. Viņi vienmēr ir pateicīgi, Vienmēr. Ja viņš spēlējas kaut ar roku, viņš nekad nesaskrāpēs roku. Ar mīkstu ķepiņu spēlēsies."
Šie kaķi ir sajutuši uz savas ādas, ko nozīmē būt dzīves pabērnam.
Frīdberga ir pārliecināta, ka pavisam jauns kaķēns nespēj novērtēt, cik ļoti viņam dzīvē ir paveicies, ja viņš ir samīļots, viņam ir sava māja, sava gulta un vēders vienmēr pilns.
"Tie mazie kaķēni ir tādi traki, man liekas. Viņi visur lien, lec, gāž. Gribējām tādus, kas jau ir kā kaķis, kuram jau ir savs raksturs. Lai nav tā ārdīšanās."
Ingrīdu nav biedējusi doma, ka visi trīs kaķi, pie tam jau pieaugušā vecumā, – gan jaunās mājas, gan viens otru pirmo reizi ieraudzīs vienlaikus. Labs saimnieks jutīs un sapratīs katra dzīvnieka vajadzības un vēlmes.
"Kā svešs cilvēks arī atnāk, tu jau jūti, ir viņš runātīgs, nav runātīgs. Tāpat arī mums tie kaķi. Katrs pilnīgi savādāk iejutās. Patrikam ilgāku laiku vajadzēja, lai pierastu. Kādu pusgadu. Viņš tā kā viens dzīvoja visu laiku. Par Kauliņu teica, ka viņš tāds bikls bijis, kautrīgs, nez kāds tur. Ne tuvu! Es pat nezinu, par ko runa – Kauliņš uzreiz gulēja, viņš darīja visu, ko iepriekšējais kaķītis darīja. Smējāmies – laikam nodota ziņa ir, kur jāguļ, kur jāēd. Viņš vispār ar pirmo minūti bija mūsējais. Ne muka, ne bēga. Visgrūtākā pagātne, acīmredzot, bijusi Čipiņam, kurš negadījumā zaudējis vienu ķepiņu. Dzīvojis gaterī. Strādnieki barojuši. Un pazudis uz kādu laiku. Atrada zem baļķa viņu. Saspiestu. Tā viņš to ķepiņu zaudējis."
No visiem trim Čipiņš esot vismīlīgākais, ļaujas tikt paņurcītam jebkurā brīdī.
Lai arī kaķi tiek uzskatīti par nakts dzīvniekiem, jaunajās mājās ir savi noteikumi – āra pastaigas tikai dienas laikā, kad saimnieki ir mājās. Jānakšņo katram savā gultā. Izņemot Kauliņu, kurš pāris reizes ir pamanījies paņemt brīvsoli, visi klausa uz vārda.
"Viņi vienmēr sagaidīs mājās. Visi četri sagaidīs. Kad staigā pa āru, viņi vienmēr staigās pakaļ," stāstīja saimniece.
Viņa atzina, ka dzīvnieki ienes mājīgumu. "Kā [dzīvot] tukšā mājā, tukšā mājā bez dzīvniekiem? Es nezinu. Liekas, ka ir jābūt kādam mīkstumam, kur pieskarties," viņa atzina.
