Veltai visu dzīvi līdzās bijuši suņi – īpaša vieta viņas sirdī bijusi tieši īru terjeriem. Kad pēdējais mīlulis aizgāja, Velta palika bez suņa.
Frenkiju viņa ieraudzīja dzīvnieku patversmes "Ulubele" mājaslapā. Tiesa, viņa – kā īsts suņu cilvēks – iepriekš jau skaidri zinājusi, kādu dzīvnieku meklē.
"Es zināju, ka man vajag maziņu. Ja kas, lai es varu viņu uznest uz 3. stāvu. Vai pasist padusē, iekāpt autobusā, ja vajag. Man patīk lieli suņi, bet tas vairs nav priekš manis," viņa sacīja, norādot, ka arī kucēnu vairāku iemeslu dēļ ņemt vairs neapsvēra.
Ieraugot Frenkiju vispirms fotogrāfijā, bet pēc tam uz vietas patversmē, Veltai uzreiz bijis skaidrs – tieši viņa būs šī mazā suņuka nākamā saimniece. Visi grib mazus, smukus un žiperīgus sunīšus, bet Frenkijs tāds nebija – bija ar šķību purniņu un tekošām acīm.
Visticamāk, Veltas pašaizliedzīgā rīcība ir pilnīgā pretrunā ar attieksmi, kādu Frenkijs bija piedzīvojis no saviem iepriekšējiem saimniekiem. Viņiem suns bija apnicis, tādēļ atrada kādu, kurš par pudeli grādīgā piekritis no Frenkija atbrīvoties – to noslīcināt.
Tomēr pēdējā brīdī izdevies suni izglābt, un Frenkijs nonāca patversmē – novārdzis un pavisam slims.
"Es pat izgāju ar viņu pastaigāties. Viņš bija kustīgs. Paņēmu pie pavadas, mēs izgājām "Ulubelē" pa mežu pastaigāties bišķiņ. Es atnācu un teicu, ka noteikti viņu adoptēšu. Viņi teica, ka tas nebūs tik drīz, viņam jāsaved veselība kārtībā, nevar tādu dot. Tad es runāju ar tiem ārstiem. Tur visādas procedūras bijušas, beigās arī zobi izrauti. Galīgi šķībs purns viņam bija. Zobi ārā," veselības ligas uzskaitīja Velta.
Divi mēneši, kamēr Frenkijs atlaba, bijuši vieni no garākajiem saimnieces mūžā. Tomēr šajā laikā viņa reizi nedēļā devās savu mīluli apciemot, pavadot ceļā no Bauskas līdz Ulbrokai gandrīz visu dienu, tādā veidā pierādot, ka galvenais ir vēlēšanās un apņēmība, bet ierastās atrunas "nav laika" un "ļoti tāls ceļš" neiztur kritiku.
"Te autobuss pie durvīm uz Bausku. No Bauskas autoostas uz Rīgas autoostu. No Rīgas autoostas sameklēju autobusu, kas uz Ulbrokas pusi, tad līdz tai pieturai, un pēc tam ar kājām," viņa teica.
Lai arī pagājis jau vairāk nekā gads kopš abu kopābūšanas, Velta nespēj noticēt, ka rūgtā pieredze nav ietekmējusi suņuka uzvedību un tas joprojām spēj uzticēties cilvēkam.
"Viņš uzvedās tā, it kā viņš būtu bijis mājas suns. Viņš zināja, kā mājās jāuzvedas. Viņš zināja, ka jānokārtojas tikai tad, kad ārā iet, ka iekšā tas nav jādara. Viņš paēda uzreiz," stāstīja saimniece.
Par drūmo realitāti, ka, nebaidoties no soda, daudzi joprojām cietsirdīgi izturas pret dzīvniekiem, Velta bez dusmām un izmisuma domāt un runāt nespēj. "Mēs esam tik bezspēcīgi ar viņiem, ar šiem dzīvnieku spīdzinātājiem. Likumi jau vispār ir, bet viņi netiek piemēroti," uzskata Velta.
Lai arī Velta reizēm netīšām Frenkiju nosauc kāda iepriekšējā suņa vārdā, tagad savu mīlestību nedalīti dāvā viņam. Un pati smejas, ka ar katru jaunu mīluli gan apstiprinās vecās, gan nāk klāt jaunas atziņas par suņu un cilvēku attiecībām.
"Es nesaprotu, kāpēc sunim jādzīvo uz grīdas. Viņš grib ar cilvēku vienā augstumā būt. Vai uz krēsla sēdēt pretī tādā augstumā. Vai uzkāpj uz loga un skatās, kas ārā notiek. Kāpēc sunim uz grīdas jādzīvo? Es saprotu liels suns – dogs vai kā, bet maziņš sunītis... Viņam jābūt līdzvērtīgam ar mani," teica saimniece.
Velta nav no tām saimniecēm, kas reizēm sapņo – kaut viņas suns mācētu runāt. Abi ļoti labi saprotas klusējot un zina, ko nozīmē viens otram. "Lai saprastos ar suni, ir jādomā kā sunim. Lai domātu kā suns, ir jādzīvo kopā ar suni. Ja dzīvo kopā ar suni, tad jau saprotas," viņa sprieda.
Saimniece norādīja – Frenkijam nevajag, lai to čubina, viņš vienkārši grib būt blakus un piespiesties klāt.
