Karāta saimniece Inga Zariņa par satikšanos ar savu mīluli stāstīja – mūžībā bija devies suns Arčibalds, ar kuru kopā pavadīti 11 gadi, un māja bijusi tukša – spalvu nav, smilšu gultā nav. "Es ieraudzīju feisbukā publikāciju par to, ka šāds suns meklē mājas. Viņš nav līdzīgs pēc krāsas, Arčibalds bija melns, bet galvas forma, galva, seja, – es saku Arčibalds ir atgriezies," viņa stāstīja.
Pirmās dienas ar Karātu nebija vieglas. Komandu izpilde, paklausība un citas pamata lietas lielajam sunim bija svešas. Kritiskākajos mirkļos Karāts mēģinājis pat kost.
Suņa saimnieks Andris Zariņš stāstīja: "Kaimiņiene pirms Kalnciema ielas tirdziņa taisīja kaut kādas lietiņas un viņai bija tāda lellīte bēbis, – viņš pat tam mēģināja tā kā iekampt. Pēc viņa uzvedības un trigeriem [kairinātājiem – red.], mēs nojautām, ka tur ir bijis mazs suns un mazs bērns, jo sākumā tā mums bija reāli liela problēma – reaģēja uz maziem bērniem, zīdaiņiem un uz maziem suņiem."
Pats svarīgākais suņa adaptācijas periodā Zariņu ģimenei bija tas, ka suns ir gatavs sadarboties. Tikai pēc vizītēm patversmē nedēļas garumā Karāts tika pirmo reizi vests uz jaunajām mājām.
"Briesmīgi bija tas, ka pirmajā dienā viņš garām skatījās, tik tukšas acis sunim nebija redzētas, viņš skatījās garām, otrajā dienā tā kā atnāca vaļā, un trešajā dienā viņš mūs jau gaidīja," stāstīja saimnieki.
Lai panāktu suņa paklausību, saimnieki jau pašā sākumā noteica Karātam striktas robežas. Tomēr trauksme bijusi tik liela, ka suns nav pat mācējis mierīgi apsēsties. Mājās viņš tikai staigājis un gulējis, lai jebkurā brīdī būtu gatavs bēgt vai aizsargāties.
Zināms, ka suns luncina asti, kad ir priecīgs. Tomēr par spīti laimes brīžiem jaunajā dzīvē, Karāts nekad nav kustinājis savu asti. Savu prieku un mīlestību viņš izrāda pieskārienu valodā. Kā norādīja saimniece, Karāts ir ļoti taktils, viņam svarīgi pieskārieni, fiziska sajūta, ka viņš nav viens.
Piederību Zariņu ģimenei tā pa īstam Karāts apstiprināja tad, kad ģimeni piemeklēja ugunsnelaime. Izšķirošajā brīdī suns aizskrējis meklēt palīdzību.
Saimnieks stāstīja: "Tur bija tāds diezgan nopietns ugunsgrēks, zāle sausa, mēs to zāli dzēšam, ņemamies, cīnāmies, vēl kaimiņi atnāk palīgā, atbrauc ugunsdzēsēji, nodzēš, viss ir baigi forši, baigi labi, bet suņa nav, suņa vienkārši nav. Nav! Skatāmies, nāk pa ceļu suns un ved līdzi kaimiņu, citu kaimiņu, un kopš tā brīža viņam ieslēdzās tāds riktīgs saimnieks."
Lai gan Ingai un Andrim ir izdevies suni pārvērst līdz nepazīšanai, citiem viņi neiesaka pirmo mīluli izvēlēties patversmē. Izvērtēt jau pieauguša suņa raksturu, viņuprāt, prot tikai saimnieki ar pieredzi.
"Viņš ir ne tikai suns, viņš ir suns ar baigo bagāžu, trigeriem, kuri var izlīst pašā negaidītākajā mirklī, jo mēs jau nezinām, kas viņa dzīvē ir bijis, kas ir noticis," norādīja saimnieki, piebilstot, ka dzīvnieki no mīlošām ģimenēm patversmēs nenonāk.
Karāts par uzmanības trūkumu noteikti šobrīd nesūdzas – katru dienu tiek lutināts ar mantiņām un dievināto papriku. Bet vairāk par visu tas gaida, kad darba nedēļa saimniekiem Rīgā būs beigusies un visi kopā brauks uz laukiem. Gan Inga, gan Andris nešaubās, ka satikšanās ar Karātu bija liktenīga un ka dzīve bez suņa nav dzīve. Ja varētu ko mainīt, tad gribētu, lai Karātu būtu satikuši jau ātrāk.
