ĪSUMĀ:
- Ja kucēns grauž saimnieka kurpes – to viegli izskaidrot, tur ir saimnieka smarža.
- Līdz ar "pusaudžu vecuma" sasniegšanu kucēni var kļūt negantāki.
- Suns pie palikšanas vienatnē jāpieradina pakāpeniski, citādāk tas jūt stresu.
- Stresa dēļ kucēns var uzvesties destruktīvi.
- Tāpat svarīgi iedot sunim pareizās rotaļlietas – tādas, kas nomierina un ilgstoši nodarbina dzīvnieku.
- Istaba, kur paliek suns, jāpārbauda "dzīvnieka acīm" un jānovāc viss, ko negribas upurēt.
- Der dzīvniekam arī atstāt kaut ko demolējamu, piemēram, mīksto mantiņu vai kartona kasti.
Luijs ir četrus mēnešus vecs franču buldogs, un viņš ir īsts grauzējs. Viņš grauž visu – kurpes, galdu, skapi un pat sienas un flīzes!
Luija saimniece Kristīne Tamulēna zinājusi, ka mazs kucēns prasīs uzmanību, tāpēc laikus bija paņēmusi darbā nelielu atvaļinājumu, cerot, ka tā laikā kucēnam izdosies iemācīt pareizu uzvedību, taču nekā. Rodas pat iespaids, ka Luijs kļūst arvien negantāks. Atstāt viņu mājās vienu nevar pat uz pāris stundām. Arī padomi, ka kucēnu vajag izklaidēt ar kādu mantiņu, nestrādā.
Kristīne stāstīja, ka Luijam ir ļoti daudz mantiņu, tomēr tas mīluli neattur no graušanas, un dažbrīd saimniecei pat nolaižas rokas, jo nepalīdz nekas. Luijs visu laiku kaut ko grauž pat tad, kad saimnieki ir mājās.
"Es gribētu zināt, kā es viņam varu pateikt "nedrīkst", jo es to darīju vairākkārtīgi, bet viņš vienalga vesela mēneša garumā to lietu grauza," viņa norādīja.
Kristīne arī grib saprast, kāpēc Luijs grauž sienu vai krēslu, nevis savas bumbiņu vai daudzās citas mantas.
Palīgā Kristīnei un Luijam steidzās suņu apmācības eksperte Andra Pašujeva. Viņa skaidroja – tas, ka Luijs šobrīd demolē māju enerģiskāk nekā pirms mēneša, nav pārsteigums, jo viņam tuvojas pusaudža vecums. "Četros mēnešos kucēns pamazām ieiet pusaudža periodā, viņš paliek ziņkārīgāks, patstāvīgāks. Vairāk [grib] izzināt bez sava pavadoņa klātbūtnes, vairāk uzdrošināties. Sākas hormonāla nobriešana, līdz ar to kucēns paliek aktīvāks kopumā," viņa sacīja.
Kāpēc kucēns grauž saimnieku kurpes, nevis savas mantiņas – arī ir viegli izskaidrojams.
"Kurpēm ir mūsu smarža, kucēniem ļoti patīk. Viņiem patīk āda, ja tie ir ādas apavi, otrkārt, viņiem patīk mūsu smarža," skaidroja eksperte, norādot, ka tas dzīvniekam liek justies tuvākam mums.
Palicis vienatnē, kucēns jūt stresu, bet kopā ar lietu, kurai ir saimnieka smarža, viņš jūtas labāk. Eksperte uzsvēra, ka saimniekam ir jāpieradina suns palikt vienam. Kamēr tas nebūs izdarīts, mantiņas neglābs.
"Ja viņš baidās viens palikt, viņam var būt šī destruktīvā uzvedība. Destruktīva uzvedība pret apkārtējām mantām, pašam pret sevi, kaut kā vokalizēšana, riešana, viņš var elsot, viņš var čurāt, kakāt mājās. Un visas šīs stresa izpausmes var realizēties šajā gadījumā," viņa skaidrojam, norādot, ka tāpat vien problēma neatrisināsies.
Pieradināšana pie vienatnes notiek pakāpeniski. Sākumā tās ir dažas minūtes, lai suns saprot, ka satraukties nav pamata, saimnieks drīz būs mājās. Svarīgs ir arī kucēna emocionālais stāvoklis šķiršanās brīdī.
Eksperte norādīja: "Ir jāsagatavo kucēns tai prombūtnei, lai viņš ir pietiekoši nomierinājies, ir pietiekoši nogurdinājies, lai viņš jūtas labi, lai viņš varētu arī tiešām izgulēties, nevis viņš ir satraukts, viņam ir sevi jānomierina, un viņš meklē, kā šo savu vajadzību apmierināt."
Šeit saimniekam ir svarīgi iedot pareizās rotaļlietas. Mantiņa, kas sunim asociējas ar skriešanu, nav pareizā izvēle, jo mērķis ir panākt, lai kucēns saimnieka prombūtnes laikā izguļ savas miega stundas. Tāpēc vajadzīgs kaut kas nomierinošs, lai kucēns var ošņāt un meklēt. Piemēram, ir ošņāšanas bumbas, laizāmie paklājiņi, uz kuru virsmas var uzziest jogurtu vai konservu – kamēr kucēns laiza, tikmēr izdalās endorfīni, kas sniedz labsajūtu, nomierina. Tādā veidā suns tiek ilgstoši nodarbināts un noguris.
Ir arī cita veida bumbiņas, graužamās ausis un cīpslas. Pateikt, kura ir labākā izvēle, nevar, jo suņi un viņu gaumes atšķiras. Vienam labāk patiks graužamā auss, citam laizāmais paklājiņš, vēl kādam ošņājamā bumbiņa.
Luijs interesējas par visu, bet saimniekiem jāatceras, ka vienmēr pieejama mantiņa ātri kļūst neinteresanta.
Savukārt, runājot par to, ka Luijs neklausa komandām, eksperte skaidroja: "Kucēna audzināšanā mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar netīšu pastiprināšanu. Kas ir netīša pastiprināšana – mēs negribot dodam to, ko viņš meklē, piemēram, uzmanību."
Pareizāk būtu suni pasaukt pie sevis un novērst uzmanību uz citu aktivitāti. "Mēs pienākam, mēs mierīgi apmaināmies, mēs pasaucam mūsu kucēnu, lai viņš pārstāj šo darbību veikt, un apbalvojam viņu ļoti cītīgi, ja viņš pievēršas kaut kādai citai aktivitātei," viņa skaidroja.
Eksperte iesaka saimnieka prombūtnes laikā atvēlēt kucēnam vienu istabu, bet visas vērtīgās mantas aiznest citur. Būtiski istabu sagatavot nevis no sava skatupunkta, bet izložņāt grīdu un aplūkot telpu kucēna acīm, novācot to, kas mīlulim varētu šķist interesants.
Reizēm ir prātīgi speciāli atstāt kaut ko demolējamu, piemēram, kartona kasti, kas sapildīta ar papīriņiem un kārumiem, lai mīlulim būtu interese darboties pa kasti. Tāpat var atstāt mīksto mantiņu, ko suns drīkst saplūkāt un iznīcināt. Savukārt vietas, kuras vajag pasargāt, jānoslēdz.
Neviens suns nepiedzimst ar prasmi palikt vienatnē. Tā viņam ir jāiemāca. Ja Luijs un Kristīne klausīs ieteikumiem, tad rezultāti noteikti būs.
