Speciālisti: Trīsgadnieka vispusīgai attīstībai nozīmīga ir komunikācija ar vienaudžiem un cilvēkiem ārpus ģimenes

ĪSUMĀ:

• Bērnu rotaļās ienāk masku nēsāšana un “attālinātā strādāšana”.
• Bērna psihoemocionālajai izaugsmei Covid-19 ierobežojumi ir traucējoši, ja ir ierobežots satikto cilvēku loks, kā arī, ja vecāki ir trauksmaini.
• Situācija risināma, ģimenēm kooperējoties vai ļaujot bērnam apmeklēt bērnudārzu.
• Iespēju robežās audzināšanā jāiesaista ģimenes locekļi, radi, vecvecāki.
• Svarīgi līdz divu gadu vecumam aukles vietā neizmantot viedierīces.

Turpinot LSM redakcijas rakstu sēriju par bērnu psihoemocionālo veselību Covid-19 pandēmijas ierobežojumu laikā, ieskatīsimies to bērnu dzīvē, kuri ir vecuma grupā no 1,5 līdz 3 gadiem. Iepriekš secināts, ka pirmajā gadā bērnu psihoemocionālā komforta galvenais kritērijs ir vecāku emocionālā stabilitāte, bet saskare ar radiem, draugiem un vienaudžiem nav prioritāra. Kā saka: vecāki laimīgi – bērns laimīgs. Kāda ir situācija ar mazliet lielākiem mazuļiem?

Bērnu rotaļās ienāk roku mazgāšana, masku nēsāšana un “attālinātā strādāšana”

Elza Lāma, divu un četru gadu vecu bērnu māmiņa, sarunā ar LSM.lv redakciju pauda, ka, lai arī jau pirms Covid-19 ierobežojumu spēkā stāšanās strādājusi attālināti, ierobežojumu laiks bijis izaicinājumu pilns: “Turpināju strādāt attālināti, vīrs turpināja strādāt klātienē visu ierobežojumu laiku darba specifikas dēļ. Vecākais bērniņš turpināja apmeklēt skoliņu, bet šīs gaitas drīz nācās pātraukt. Kad pienāca rinda pašvaldības bērnudāzā, paliku mājās ar mazo.”

Elza papildina, ka bērnos nav jutusi bailes vai neizpratni, jo visi jautājumi par Covid-19 radītajiem ierobežojumiem bērniem tikuši skaidroti. Izmaiņas bija rotaļu stilā – bērni sākuši rotaļās ietvert tādas nianses kā obligātā roku mazgāšana, distances ievērošana, spēlējot veikalus – iekļauta masku nēsāšana. No klučiem tikuši celti datori, lai spēlētu “attālināto darbu”.

Šis Elzas aprakstītais bērnu uzvedības modelis saskan ar Valsts izglītības satura centra apkopoto informāciju par bērna attīstību šajā vecumposmā, kad bērnam ir jāspēj atdarināt pieaugušos un rotaļu biedrus un spēlē jāspēj sagaidīt savu kārtu.

Vēl kāda vecumposmam raksturīga nepieciešamība: izrādīt simpātijas pazīstamiem rotaļu biedriem, brīvi paust pieķeršanos. Kur tad iegūt rotaļu biedrus un pieķerties tiem, kad tikšanās ārpus ierastā ģimenes loka ir liegta?

Kā jau sērijas pirmajā publikācijā uzsvērām – konteksti ir dažādi. Daudz kas atkarīgs ne tikai no vecāku emociju stabilitātes, bet arī no ģimenes lieluma, dzīves telpas. Ja mazulim ir iespēja kontaktēties ar dažādiem cilvēkiem, piemēram, daudzbērnu ģimenē, tad sociālās prasmes novārtā nepaliek,

grūtāk ir situācijā, ja vecāks viens audzina bērnu un ir izolēts.

Reti fiksēti gadījumi, kad ģimenes ar maziem bērniem apvienojušās vienā mājsaimniecībā, lai dalītu pienākumus, iegūtu laiku un ļautu bērniem socializēties, tomēr šādi risinājumi, šķiet,  vairāk bijis izņēmums.

Lai izaudzinātu bērnu, nepieciešams vesels ciems

Šādu risinājumu komentē centra “Dardedze” konsultāciju daļas vadītāja, valdes locekle Laila Balode: “Covid-19 situācija ir ietekmējusi bērnu psihoemocionālo stāvokli dažādos veidos. Ne par velti ir radies teiciens: lai izaudzinātu bērnu, nepieciešams vesels ciems. Laikos, kad paplašināta ģimene dzīvoja kopā, bērnam bija iespēja komunicēt ar ģimenes locekļiem – ne tikai vecākiem. Vecmāmiņai varbūt biežāk atradās laiks atbildēt uz bērnu jautājumiem un atsaukties biežajām vajadzībām (un tām ir jāatsaucas!), bet mamma un tētis ieguva laiku darbu veikšanai un atpūtai no bērna pieskatīšanas, vides maiņai. Jo mazāka ģimene, jo lielāka slodze uz pieaugušo, jo ātrāk rodas pārslodze un trauksme, kas, neņemta vērā, var pārvērsties par problēmu, kas ietekmē arī bērnu.”

Šobrīd, kad vecākiem un bērniem atkal ir iespēja satikt draugus un radus – kaut vai ierobežotā skaitā – brīvdabā un mājās, ir jāsteidz un jāizmanto iespēja bērniem satikt savus vienaudžus – parkos, lauku mājās, dārzos. Turklāt, kā uzsver Laila Balode, tas arī ir viens no labākajiem risinājumiem bērnam un vecākiem, jo pēc fiziskas slodzes svaigā gaisā bērns nav tik prasīgs, jo gluži vienkārši ir vairāk noguris.

Kopumā – laiks svaigā gaisā ir noderīgs gan bērna, gan vecāku fiziskajai un psihoemocionālajai veselībai. Šobrīd lielāku bērnu vecāki steidz izmantot ilgi gaidīto bērnu vasaras nometņu pakalpojumus, 1,5–3 gadu bērniem šāds pakalpojums saprotamu apstākļu dēļ nav piemērots, tāpēc viņu vecāki var vai nu kooperēties savā starpā, vai bērnu pieskatīšanā iesaistīt vecvecākus, lai iegūtu laiku fiziskai un psiholoģiskai uzlādei un dotu bērnam tik ļoti nepieciešamo komunikāciju ar cilvēkiem ārpus ģimenes, tajā skaitā vienaudžiem.

Kāpēc bērnam nepieciešamas tikšanās ar vienaudžiem

Kā secinājām iepriekšējā publikācijā, pirmais gads bērnam rit iepazīstot sevi un tuvāko pasauli sev apkārt. Lai arī pirmā gada noslēgumā bērns jau labprāt pavada laiku sabiedrībā, vēlme rotaļāties tomēr pārsvarā izpaudīsies vienatnē, jo bērnam piemīt egocentriskā dzīves uztvere*. Otrajā dzīves gadā situācijai vajadzētu attīstīties tālāk: sākotnēji bērni spēj paralēli rotaļāties, savu rotaļu biedru tikai novērojot. Covid-19 ierobežojumu ietekme visvairāk attiecas uz nākošo soli: spēlēties kopīgi, spēt dalīties ar mantām, spēt pagaidīt savu kārtu. Šī spēja ir ļoti būtiska socializēšanās kontekstā, daudzi vecāki zina, kas ir kauns par to, ka bērns “nemāk uzvesties”.

Covid-19 laikā bērns, kas neapmeklē bērnudārzu,  ir socializējies gandrīz tikai ar pieaugušajiem, patiešām nevar iegūt prasmi sadarboties ar vienaudžiem, bet tā ir pamats tālākai psihoemocionālai attīstībai. Lai to iegūtu, bērnam ir jāsadarbojas ar citiem bērniem, tieši tāpat kā pieaugušajam ir jāmāk sadarboties ar pieaugušo.

Psiholoģe Kristīne Putniņa norāda, ka rotaļāšanās ar vienaudžiem šajā vecumposmā ir ļoti būtiska, tā uzsāk cilvēka pārvērtību no egocentriskas personas uz sabiedrības locekli, tieši tik nozīmīga ir iespēja bērniem rotaļāties savā starpā.

Jāņem vērā, ka Latvijā iespēja bērniem satikties bija, – arī ārkārtas situācijas laikā bērnudārzi turpināja darbu. Aicinājumam bērnus iespēju robežās atstāt mājās bija rekomendējošs raksturs, tomēr situācijas bija dažādas.

Par Covid-19 ierobežojumu laiku stāsta Ādažu bērnudārza “Strautiņš” pirmsskolas skolotāja Daina Boroduška: “Covid-19 būtiski ietekmēja norises arī bērnudārza ikdienā. Mūsu bērnudārzā ir izolēšanās vajadzībām ļoti piemērotas telpas, katrai grupai sava ieeja, neskatoties uz to, daudzi mazo bērnu vecāki izvēlējās bērnus atstāt mājās. Tas ietekmēja bērnu skaitu grupā ikdienā, kas samazinājās no 25 līdz apmēram 16–20 bērniem. Bija situācijas, kad kāda no grupām tika uz laiku slēgtas, bet tas netraucēja citu grupu darbu. No bērnu viedokļa – izolācija bērnudārzā bija tikpat jūtama kā citur: bērni pārsvarā uzturējās grupā, interesējās, kad atkal varēs iet uz baseinu, dejošanu, sporta nodarbībām, satikt citus skolotājus. Reizēm vecāki dalījās, ka mājās palikušie bērni grib atgriezties bērnudārzā. Es kā trīs bērnu mamma un divu mazbērnu vecmāmiņa uzskatu, ka bērna vešanai uz bērnudārzu ierobežojumu laikā bija laba ietekme, – gan bērnu, gan vecāku psihoemocionālā stāvokļa dēļ. Īpaši tiem bērniem, kuru vecāki strādāja attālināti.”

Protams, bija vecāki, kas izvēlējās atstāt bērnus mājās, LSM.lv redakcijai stāsta daudzbērnu māmiņa: “Līdz šim brīdim mūsu bērnudārzs ir ticis pilnībā slēgts divas reizes. Tomēr sakarā ar to, ka mājās ir vairāki bērni un katrs apmeklē citu izglītības iestādi, karantīnā bijām kopā sešas reizes. Visās šajās reizēs jaunāko bērnu uz bērnudārzu nevedām, lai arī, ja pareizi saprotu, saskaņā ar noteikumiem to drīkstēja darīt. Mums tas viekārši nešķita loģiski un pareizi ne pret bērnu, ne sabiedrību kopumā. Protams, viņš zaudēja iespēju pabūt ar vienaudžiem, bet mēs pieņēmām lēmumu, ka tā visiem būs labāk. Arī viņam.”

Centra “Dardedze” konsultatīvās nodaļas vadītāja Laila Balode LSM.lv skaidro, ka nav iespējams viennozīmīgi pateikt, kā bērnam būtu labāk, viss atkarīgs no tā, kā vecāki situāciju risina: “Ja vecāki izvēlas kā aukli izmantot viedierīci bērnam līdz divu gadu vecumam – tas noteikti nav labākais risinājums bērnam.”

Veikalā ir kanatīni, gribu palikt mājās!

Socializēšanās ar vienaudžiem nebija vienīgais, ko skāra Covid-19 ierobežojumi attiecībā uz bērniem. Līdz Covid-19 pandēmijai visai ierasts bija skats, ka ģimene ar bērniem daudz laika pavada lielveikalos un tirdzniecības centros vai bērns tiek ņemts līdzi, veicot iepirkumus. Šo praksi pandēmija, lai arī ne pilnībā, tomēr būtiski mainījusi ne tikai tādēļ, ka lielveikali gluži vienkārši bija aizvērti, bet arī tādēļ, ka vecāki izvēlējās bērnus līdzi neņemt.

Turpina Dane Lapa: “Pirmā pandēmijas viļņa laikā jaunākajam dēlam bija divi gadi un, protams, ņemot vērā apstākļus, viņš uz veikalu netika ņemts līdzi. Arī es pati uz veikalu gāju tikai retās izņēmuma reizēs, pārtika un saimniecībai nepieciešamais tika pasūtīts internetā. Grūti pateikt, kā šis laiks ir ietekmējis bērna uztveri, bet vienu gan varu teikt: ja lielie bērni veikalu vienmēr uztvēra kā iespēju tikt pie kārotā, tad jaunākajam dēlam šobrīd ir grūti ieskaidrot, ka tur vispār drīkst iet. “Tur ir kanatīni, es gribu palikt mājās,” tā ir parastā atbilde, ar ko mēs saskaramies. Man kā mammai ir grūti novērtēt – vai viņam ir nepieciešams zināt, kas ir veikals kā ēka, kur glabājas preces? Vai varbūt viņa paaudzes bērniem nekaitēs doma, ka veikals, banka, skola un viss cits (izņemot ģimeni un tuvākos radus, bet reizēm arī viņi) ir datora vai telefona ekrānā?”

“Vecāku pienākums ir vecumposmam atbilstoši situāciju raksturot bērna zināšanu robežās, lai neradītu bailes no ikdienišķiem procesiem. Katra mamma vai tētis savu bērnu pazīst labāk, lai izvēlētos piemērotākos vārdus, kā paskaidrot, ka jāmazgā rociņas vai jāievēro distance, bet nav jābaidās no veikala,” saka centra “Dardedze” pārstāve L.Balode.

Māmiņa bērna kopšanas atvaļinājumā – nogurusi un izolēta

Jautāta, kā divu bērnu māmiņa pati jutusies attālinātā režīma laikā, Elza Lāma komentē: “Šis bija laiks, kad viss tika pakārtots bērniem. Darbs naktīs vai bērna diendusas laikā (Elza strādā sabiedrisko attiecību jomā), helikoptera nauda iepriecināja, bet tika izlietota vietas saglabāšanai privātajā bērnudārzā (kurš tomēr netika izmantots).

“Ar citām mammām esam spriedušas, ka visa pasaule Covid-19 laikā uzzināja, kā jūtas māmiņa bērna kopšanas atvaļinājumā – nogurusi un izolēta.”

Bērnu emocionālais stāvoklis tika uzturēts uz vecāku emocionālā stāvokļa rēķina, un kā gaisma tuneļa galā nākusi ziņa par vakcīnu. Tomēr Elza uzsver arī ierobežojumu pozitīvo ietekmi uz mammas un bērnu attiecībām – tas deva iespēju daudz vairāk laika pavadīt ar bērniem, būt komandā ar bērniem, dalīties ikdienas pienākumos un emocijās, parādīt, ka arī mamma var būt nogurusi vai bēdīga, – dodot bērniem iespēju kļūt par tiem, kas samīļo, pažēlo un mierina, tādā veidā sniedzot neaprakstāmu gandarījumu un spēku darboties tālāk. 

*Šantala Gazala, “Laimīgais mazulis” (Zvaigzne ABC, 2009).