Sadaļas Sadaļas

Mazākiem bērniem pandēmijas izolācija nekaitē, svarīgākais ir vecāku klātbūtne; radi un bērnu skoliņa var pagaidīt

Covid-19 ierobežojumu ietekme uz bērniem līdz 1,5 gada vecumam nav liela, ja bērnu vecāki vai aprūpētāji ir emocionāli stabili. Tik mazam bērnam psihoemocionālās attīstības jomā svarīgākais ir vecāku klātbūtne, lai veidotos droša piesaiste.

Covid-19 situācijas ietekme uz pirmsskolēniem

“Lsm.Lv.” rakstu sērijā izzinās Covid-19 situācijas sekas bērniem līdz skolas vecumam, apkopos ekspertu viedokļus par šīs situācijas ietekmi uz bērna emocionālo attīstību, publicēs speciālistu ieteikumus vecākiem.

ĪSUMĀ:

  • Bērniem līdz astoņu mēnešu vecumam galvenais veselīgas psihoemocionālās attīstības kritērijs ir laimīgi vecāki.
  • Apmēram līdz 8 mēnešu vecumam bērna psihoemocionālajai attīstībai nav obligāts kontakts ar vienaudžiem.
  • Ja vecākiem nav iespējams veltīt visu laiku bērnam, nepieciešams cilvēks, ar kuru bērns veido piesaisti, vislabāk kāds no ģimenes loka.
  • Covid-19 ierobežojumu ietekme būtiskāk var atsaukties uz bērniem deviņu līdz 18 mēnešu vecumā, kad komunikācijas nepieciešamība pieaug.
  • Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālrunis pieejams arī vecākiem, kam nepieciešams psiholoģisks atbalsts Covid-19 ierobežojumu radītās trauskmes dēļ.

Covid-19 ierobežojumi – kā atrast laiku bērnam

Mūsu senči uzskatīja, ka  bērna pirmajos dzīves mēnešos kontakts ar cilvēkiem ārpus ģimenes nemaz nav nepieciešams. Mūsdienu speciālisti iesaka to pašu – pirmajos bērna dzīves mēnešos rekomendē vispār neieplānot ne saviesīgus pasākumus, ne arī viesu aicināšanu uz mājām, pretēji ļoti izplatītajām raudzību tradīcijām.* Latvijas likumdošana nostiprina gan senču ieteikumus, gan speciālistu padomus likumā, paredzot, ka bērna kopšanas atvaļinājums tradicionālā situācijā iespējams līdz bērna viena gada vai 1,5 gadu vecumam.

Ja ņem vērā dažu mēnešu veca bērna fiziskās un emocionālās attīstības secīgu procesu, tad, protams, secināms, ka Covid-19 ierobežojumi šo bērnu vēlamo dienas plānu praktiski neietekmē: bērniņš nemaz nav spējīgs novērtēt ne zoo dārza apmeklējumu, ne arī bēbīšu sanākšanu skoliņās, nodarbībās vai izrādēs (ja vien vienīgā aktrise šajā izrādē nav viņa paša māmiņa vai cita tuva persona).

 “Apmēram līdz 12 mēnešu vecumam bērnam nav nepieciešams neviens, izņemot vecākus.

Pirmajos dzīves mēnešos bērna uzdevums ir attīstīties, ēst, dzert, nokārtoties, iemācīties vēl vairākas fizioloģiskas funkcijas, bet vecāku uzdevums – sarast ar apstākļiem un visām no tā izrietošajām sekām. Īpaši, ja ģimenē ienācis pirmais bērniņš, normālā situācijā nebūtu vērts noslogot sevi ar domām par papildu izglītošanos un izklaidi, bērnam pilnīgi pietiks ar vecāku balsi, rotaļām ar saimniecībā atrodamiem priekšmetiem (sadarbībā ar vecākiem jebkura karote, lakats vai spainis var pārvērsties rotaļlietā) un teātra izrādi, ko rāda rokā uzvilkta svītraina zeķe,” mazo bērnu vajadzības LSM redakcijai komentē pirmsskolas izglītības pedagoģijas maģistre, trīs bērnu māmiņa un septiņu mazbērnu vecmāmiņa Anita Šaicāne.

Eksperte uzsver, ka vecvecāku vēlme pavadīt laiku kopā ar mazbērnu ir saprotama un atbalstāma, tomēr Covid-19 radītie ierobežojumi netraucē atbalstīt bērnus ar padomu, finansiāli, psiholoģiski un saimnieciski, bērna aprūpi atstājot vecāku ziņā.

To apstiprina arī psiholoģe Kristīne Putniņa, piebilstot, ka drošo piesaisti – spēcīgu emocionālo saiti – pirmajā dzīves gadā bērns jebkurā gadījumā spēj izveidot ne vairāk kā ar aptuveni trim cilvēkiem. Ja piekrītam šim viedoklim, tad vēlreiz apstiprinās,

ka zīdaiņu psihoemocionālo stāvokli vairāk ietekmē citi parametri, ne Covid-19 ierobežojumi un attālinātais darba režīms.

Par sava otrā bērna pirmajiem dzīves mēnešiem stāsta divu meitu (3,5 gadi un 10 mēneši) māmiņa Marta Romanova-Jēkabsone: “Covid-19 nemainīja plānu par mājdzemdībām, un jaunākā meita piedzima mūsu mājās, viesistabā. Pēc vairākām nedēļām bērniņu aizvedām iepazīstināt ar vecmāmiņu un vecvecmāmiņu, arī šobrīd ar bērnu ir iepazinušies tikai tuvākie radi un draugi. Šobrīd jaunākajai meitiņai ir 10 mēneši. Atšķirības vecākā un jaunākā bērna audzināšanas veidā ir diezgan lielas: pirmais bērns tika ņemts līdzi uz darba tikšanos, uz filmu festivāliem, kafejnīcām un kino, dzīvesveids bija ļoti aktīvs un, lai slāpētu ārpasaules ietekmi, reizēm nācās “nolaist žalūzijas” – meklēt klusumu, meklēt vietu, kur ārpasaule nav tik ļoti uzmācīga. Vienlaicīgi man bija svarīgi turpināt barot mazuli ar mammas pienu,  un tas ir iemesls, kāpēc mazulim vienmēr bija jābūt man tuvumā. Vecākās meitas ikdienas plānā bija arī mūzikas skola un mazuļu skoliņa, dzīves ritms bija ātrs. 10 mēnešu vecumā vecākā meita jau bija bijusi ASV, mazliet vēlāk Vācijā, Igaunijā, Francijā, ceļojums bērnam vienmēr bija kā lēciens attīstībā.

Šobrīd varu teikt, ka ar mazo bērnu tiek pavadīts daudz vairāk laika, daudz vairāk personiska kontakta. Nav nepieciešams meklēt kluso vietu, šim bērniņam pietiek miera un klusuma. Ārpus ierastā ģimenes loka cilvēki tiek satikti, tikai dodoties pastaigās, veikalā bērns nav bijis līdz pat šim brīdim. Trūkst bēbīšu skoliņu, kur kontaktēties ar citiem bērniem, bet liela priekšrocība noteikti ir vecāka māsa, kas mazajai ir svarīgs punkts attīstībā. Kontakts ar māsu mazajai ir ļoti vērtīgs un svarīgs. Kopumā nevaru vērtēt, ka šis laiks būtu labāks vai sliktāks, šis laiks ir pilnīgi citādāks."

 

Bērna emocionālā un sociālā attīstība

Valsts izglītības satura centra izstrādātajā bukletā vecākiem par bērna attīstību teikts, ka mazulis vecumā līdz trim mēnešiem prot paust prieku, dusmas, bēdas, izbrīnu, pats sevi izklaidē, spēlējoties ar rokām, pēdām un kāju pirkstiem, mazulis atpazīst aprūpētāju.

Lielāki bērniņi – no četriem līdz septiņiem mēnešiem jau smejas, raud, ja citi bērni raud, jūtas droši, ja ir kopā ar savējiem, pazīst citu paustās emocijas.

Vecumā no astoņiem līdz 14 mēnešiem var izjust atšķirību starp sevi un citu, spēlējas paralēli citiem bērniem, veido acu kontaktu un atdarina skaņas.

Materiālā tiek uzsvērts, ka šīs ir tikai vadlīnijas un jautājumu gadījumā vecākiem jāvēršas pie speciālistiem individuāli – katrs bērniņš ir atšķirīgs. Bet šis bērnu vecumposmu raksturojums dod ieskatu, ka tikai vecumā no astoņiem mēnešiem bērns spēj uztvert citus cilvēkus un emocionāli reaģēt.  

 

Bērnam labi, vecākiem labi?

Varam secināt, ka pirmajā dzīves gadā emocionālo un sociālo prasmju loks saistīts tieši ar tuvākajiem aprūpētājiem un vislabākā mācīšanās notiek, vērojot citus ģimenes locekļus, bet – kādi ir šie Covid-19 laika vecāki, kuri ir vieni paši savās pavāru, psihologu, virusologu, politiķu, skolotāju, aukļu un citās lomās katru dienu?

Daudzbērnu māmiņa Dane Lapa LSM.lv redakcijai stāsta, ka ar katru bērnu pieredze ir pilnīgi atšķirīga, “bet savā dzīvē esmu novērojusi, ka normālā situācijā viss, kas nepieciešams bērniņa komfortam līdz gada vecumam, tiešām ir daudzmaz apmierināti vecāki.”

Kovidlaiks, protams, ieviesa dzīvē korekcijas, grūtākais bija  liegums satikties ar vecvecākiem un ļoti lielās bažas par to, vai būs darbs, kur atgriezties. Bēbīšu skoliņu nepietrūka, uzskatu to par modes lietu, kas ir nice to have, nevis must have, uzsver Dana.

"Dodu savam bērnam labāko bēbīškolu, ko spēju, – tepat mājās, uz grīdas, izkrāmēt un piepildīt nevārītu makaronu traukus un dauzīt metāla bļodas ar koka karotēm, kamēr es turpat līdzās imitēju attālinātu strādāšanu. Protams, ne jau katru dienu pietiek laika un spēka rotaļām. Lielo bērnu attālinātās mācības un mājas solis reizēm vedas un reizēm ne, ir vakari, kad varu apraudāties, vienkārši ieraugot tukšu piena paku vai tos pašus izmētātos makaronus,” pauž mamma.

 

Kontakts ar cilvēkiem ārpus ģimenes loka

Vai bērna pasaules uztverei Covid-19 radīto ierobežojumu dēļ nenotikušās tikšanās ar cilvēkiem ārpus ierastā ģimenes loka tiešām ir sekundāras?

Vai tiešām pietiek ar makaroniem un koka karotēm, lai bērns attīstītos atbilstoši 21. gadsimta ritmam? Protams, primāri nepieciešamā saite emocionālās attīstības veiksmīgai norisei ir ar vecākiem – jo atsaucīgāki ir vecāki, jo stabilāk bērns jūtas pasaulē. Tomēr: “Bērna pārdzīvojumu intensitāte lielā mērā atkarīga no tā, cik cilvēku piedalās viņa audzināšanas darbā. Ja emocionālās saites izveidojas tikai ar vienu cilvēku (visbiežāk tā ir māte), tad pārdzīvojumu asums ir daudz spēcīgāks. Bet, ja mazulis dzīvo vecāsmātes, vectēva, brāļu, māsu un citu tuvu cilvēku vidē, tad viņš vieglāk pārcieš šķiršanos, vieglāk kontaktējas ar nepazīstamiem cilvēkiem un daudz ātrāk iejūtas bērnudārza dzīvē. [..] Bērnam ir svarīgi, lai starp viņa tuvākajiem cilvēkiem būtu dažāda dzimuma un vecuma cilvēki, dažādu sociālo slāņu pārstāvji. Vēl jo vairāk, bērna emocionālajai attīstībai nevajadzētu būt atkarīgai tikai no pieķeršanās vienam cilvēkam.”**

Iespēja burzīties vairāku cilvēku kompānijā Covid-19 laikā bija lielajām ģimenēm un paplašinātajām mājsaimniecībām. Latvijas oficiālās statistikas portālā redzams, ka 2020. gadā Latvijā trīs un vairāk bērnu ir tikai 3,5% mājsaimniecību. Mājsaimniecības ar  vienu bērnu: 14% no visām Latvijas mājsaimniecībām.

Ir novēroti gadījumi, kad draugu vai radu ģimenes apvienojas vienā mājsaimniecībā. Šāda pieeja, lai arī iespējama tikai retajam, varēja būt ļoti palīdzoša – gan, lai pārdalītu pienākumus (kamēr viens gatavo ēst, otrs pieskata bērnu, darba dienas sadalīšana ar iespēju katram netraucēti strādāt attālināti), gan arī paplašinot ļoti ierobežotās komunikācijas iespējas kā bērniem, tā arī pieaugušajiem. 

Ja situācija ir tāda, ka vecāki ir mājās, bet viņiem nav iespējams būt klāt sava bērniņa vajadzībās, tad vislabākais bērnam no psihoemocionālā viedokļa tomēr būtu vecvecāku klātbūtne, kas tiešām ar pilnu atdevi pievēršas bērnam, pauž Kristīne Putniņa.

Psiholoģe norāda, ka bērniņa aprūpētājs, protams, var arī nebūt vecvecāks, bet cits pieaugušais, kas uzņemas rūpes par bērniņu. Personības attīstība ir tieši saistīta ar saskarsmes un emocionālo attīstību. Bērniņš mācās socializēties, pirmajā gadā šī attīstība ir ļoti būtiska pasaules uzskata veidošanā. 8–12 mēnešu vecumā bērnam sāk veidoties izpratne, kas ir tuvie cilvēki un kas ir svešie cilvēki, – arī tā ir socializēšanās. Un, kā uzsver Kristīne Putniņa, šajā posmā tomēr būtu īpaši svarīgi kontaktēties ar vecvecākiem, lai viņi būtu bērniņa tuvo, nevis svešo cilvēku lokā.

 

Ko darīt māmiņai, ja izmisumā nolaižas rokas?

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktora vietnieces Andas Sauļūnas teiktais apliecina, ka mazo bērnu komfortam būtiskākais kritērijs ir droša vide un vecāku emocionālā noturība: “Būtiski saprast, ka bērni (arī mazi bērni) labi spēj uztvert vecāku uzvedības un attieksmes izmaiņas – ja tās ir negatīvas, tas ietekmē arī bērnu. Tas nebūt nav vienkārši – spēt atrast laiku ģimenei un bērnam, darbam, tādēļ nereti vecāki, cenšoties būt perfekti visās jomās, ātri izdeg, mazinās viņu emocionāla noturība, vecāki var kļūt vieglāk aizkaitināmi, nepacietīgi, izrādīt mazāk rūpju; visas šīs izmaiņas bērnam var radīt bailes, apjukumu, spēcīgu satraukumu, kā arī citas emocijas, kas var izpausties bērna uzvedībā.” 

A. Sauļūna aicina vecākus izmantot www.uzticibastalrunis.lv un zvanīšanu uz diennakts bezmaksas tālruni 116111, ja nepieciešams psiholoģisks atbalsts vai padoms trauksmes brīdī.

Galvenais tomēr atcerēties, ka krīzes laiks prasa krīzes pieeju un, pirms krist izmisumā, aprunāties ar vecmāmiņām, vectētiņiem, uzticības personām, draugiem, radiem, speciālistiem vai, ja nepieciešams, pa uzticības tālruni 116111. 

 

* Autoru kolektīvs , zinātniskais vadītājs Vladislavs Korsaks “Māte un bērns” (Jumava, 2006);

** G. Bolotskovska un A. Caregorodceva “Trīs svarīgākie gadi” (Zvaigzne ABC, 2009).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt