Vācu uzbrukums
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Viņi uzbruka gar lielākajiem ceļiem un dzelzceļiem, nesastopot organizētu pretestību. Tikai atsevišķās vietās sarkangvardu, latviešu strēlnieku un krievu karavīru grupas izrādīja nelielu pretestību.
21. februārī krita Rēzekne, 22. februārī – Valmiera un Valka, 27. februārī vācieši ieņēma Alūksni, bet 28. februārī Gulbeni.
23. februāris
Pirmo nopietnāko pretestību vācieši sastapa tikai pie Pleskavas un vēlāk pie Narvas, kur bija sapulcējušās vairākas latviešu strēlnieku pulku paliekas un piesteigušies palīgā padomju papildspēki no Petrogradas. Tomēr arī šeit nelielo vācu spēku uzbrukumu neizdevās atvairīt, pēc dažu dienu kaujām Pleskavu ieņēma, un “sarkanie” atkāpās tālāk Petrogradas virzienā.
24. februārī Padomju Krievijas valdība faktiski kapitulēja, piekrītot pieņemt visus Vācijas miera nosacījumus. Narvu vācieši ieņēma 3. martā.
Vācu ieguvumi un zaudējumi
Vācijas armijas iebrukums Latvijā un Igaunijā bija straujš un ar milzu panākumiem. Vācieši sagūstīja 17 000 gūstekņus un kā trofejas ieguva: 1501 lielgabalu, 669 ložmetējus, 355 mīnmetējus, 150 000 šautenes, 20 000 transportlīdzekļus (no tiem 769 automašīnas) un 27 lidmašīnas. Vāciešu zaudējumi šajā operācijā, pat neskatoties uz nelielajiem iesaistītajiem spēkiem, bija niecīgi – tikai 20 kritušie un 89 ievainotie. Tik vien Vācija samaksāja, lai piespiestu Krieviju noslēgt tai ārkārtīgi neizdevīgo Brestļitovskas miera līgumu.
Strēlnieka Jāņa Stūres atmiņas
Padomju spēku atkāpšanās no Vidzemes bija haotiska un nekoordinēta. Juceklīgās norises labi parāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā glabātās strēlnieka Jāņa Stūres atmiņas par notikumiem Vidzemē 1918. gada februārī: “Atkāpjošās daļas izlaupīja ceļu tuvumā esošās zemnieku mājas. (..) Zemnieki bēga mežos, līdzi ņemdami lopus un vērtīgākās mantas. Vācieši sekoja uz pēdām, kas samazināja laupīšanas un citus varas darbus. (..)
Valkā iebraucām ap pusdienas laiku. Pilsēta kā izmirusi. Logi aizslēģoti, durvis un vārti aizslēgti.
Retu cilvēku varēja ieraudzīt. (..) Tās daļas, kuras bija palikušas Valkā atpūsties, respektīvi, laupīt, tagad skrēja ārā.”
Atkāpjoties no Valkas, tika uzspridzināts Valkas dzelzceļa stacijas ūdenstornis un artilērijas noliktava. Tālāk strēlnieku vienība atkāpās uz Krieviju. “Drīz piebraucām pie likteņa varai atstātas vieglo un smago automobiļu kolonnas apmēram divu verstu garumā, kuri iestiguši lielajās sniega kupenās. Tas bija Ziemeļfrontes motorizētais transports. Grūti iedomāties, kas tur notika.
Apkārtējo sādžu zemnieki bija salasījušies lielā skaitā, laupīja, lauza un plēsa, ko katris varēja. Iz vieglajām mašīnām plēsa sēdekļus, polsterus, jumta segas un citus piederumus.
Zemnieku vidū bija arī šoferi, kuri zināja katras daļas nozīmi un pievāca to, kas bija vērtīgāks un viegli nomontējams, ko vēlāk par dārgu naudu pārdeva.
Kādam zemniekam jautāju: “Kur tu liksi smagā auto riteni?”
Atbilde: “Visi ņem, ko var, un kādēļ lai es neko neņemtu?”
