Sārtais terors
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Boļševiki vardarbību pret saviem politiskajiem oponentiem izvērsa tūlīt pēc varas sagrābšanas 1917. gada 7. novembrī. Izrēķināšanās ar Krievijas Satversmes sapulci un tās atbalstītājiem, anarhistiem un kreisajiem eseriem prasīja daudzas dzīvības. Tāpat nežēlīgi tika apspiesti zemnieku un strādnieku dumpji 1918. gada pavasarī un vasarā.
Jūnijā un jūlijā boļševiku līderi, tai skaitā Ļeņins, aicināja izvērst masu teroru pret šķiras ienaidniekiem.
Nikolaja II un viņa ģimenes nogalināšana iekļāvās arvien pieaugošā vardarbības viļņa loģikā. Boļševiku īstenotais terors, kaut oficiāli nepasludināts, līdz 1918. gada septembrim bija prasījis daudzas dzīvības.
Sarkanais terors
Pēc ziņas saņemšanas par atentātu pret Ļeņinu Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja aicināja uzsākt nesaudzīgi masu teroru pret revolūcijas ienaidniekiem. Tomēr oficiālu lēmumu par Sarkanā terora sākumu pieņēma Padomju Krievijas valdība - Tautas komisāru padome (TKP) - 1919. gada 5. septembrī.
TKP izdeva dekrētu, kurā uzdeva represijās iesaistīt boļševiku partijas darbiniekus, šķiras ienaidniekus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs, bet kontrrevolucionāro organizāciju dalībniekus nošaut.
Latviešu čekists Mārtiņš Lācis, 1918. gada 1. novembrī
"Mēs nekarojam pret atsevišķām personām. Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Izmeklēšanā nemeklējiet materiālu un pierādījumus, ka apvainotas darbos vai vārdos darbojies pret padomju varu. Pirmais jautājums, kuru jums viņam jāpiedāvā - kādai šķirai viņš pieder, kāda viņam ir izcelsme, audzināšana, izglītība vai profesija. Šiem jautājumiem arī jānosaka apvainotā liktenis. Tā ir sarkanā teora jēga un būtība."
Līdz ar to tika dots starts plašam vardarbības vilnim Krievijā, kas pāris mēnešu laikā izdzēsa vismaz desmit tūkstošus dzīvību.
Sarkanā terora dzirnavas
Galvenā institūcija, kas īstenoja Sarkano teroru, bija Viskrievijas Ārkārtējā komisija ( krievu: Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем при СНК РСФСР, ВЧК) jeb saīsināti "čeka" (no krievu: ЧК).
Jau pirmajā dienā Petrogradā noslepkavoja vairāk nekā piecsimt režīma pretinieku. Viņu vidū bija arī vairāki agrāko Krievijas valdību ministri: Aleksejs Hvostovs, Nikolajs Maklakovs, Ivans Ščeglovitovs. Čekisti medīja ne tikai agrāko politisko režīmu amatpersonas, bet arī virsniekus, bagātniekus, garīdzniecības pārstāvjus. Izlietās Ļeņina asinis bija jāatriebj tūkstoškārtīgi.
Sarkanais terors oficiāli tika pārtraukts 6. novembrī, dienu pirms Oktobra revolūcijas gadadienas. Tomēr nežēlīgas represijas pret iedomātajiem un reālajiem boļševiku režīma pretiniekiem turpinājās un parasti Sarkanā terora noslēgumu saista ar Krievijas Pilsoņu kara beigām.
Viens no Sarkanā terora galvenajiem ideologiem bija ievērojamais latviešu čekists Mārtiņš Lācis (Jānis Sudrabs).
Jēkabs Peterss 1918. gada rudenī bija čekas priekšnieka Fēliksa Dzeržinska vietnieks. Čekas aparātā šajā laikā strādāja vairāki simti latviešu. No otras puses, arī boļševiku nogalināto vidū bija daudz latviešu, un daudzi, piemēram, Latviešu pagaidu nacionālās padomes locekļi, bija spiesti slēpties vai bēgt no Krievijas, lai glābtu dzīvību. Pēc boļševiku iebrukuma Latvijā 1918. gada novembrī arī šeit sākās Sarkanais terors, kurš prasīja vismaz 2-3 tūkstoš cilvēku dzīvības.
