Kas un kāpēc jāzina par Latvijas Sociāldemokrātijas šķelšanos

Vai vienotībā ir spēks?

Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija bija pirmā latviešu politiskā partija. To dibināja nelegāli 1904. gadā. Pēc Piektā gada revolūcijas neveiksmes partiju pārdēvēja par Latvijas Sociāldemokrātiju (LSD) un iekļāva kā autonomu vienību Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā.

Interesanti, ka LSD bija krievu partijas skaitliski lielākā struktūra līdz pat 1. pasaules karam.

Latviešu partija lepojās ar to, ka tās iekšienē nav notikusi šķelšanās lieliniekos (bruņotas sacelšanās, proletariāta diktatūras un Ļeņina atbalstītāji) un maziniekos (demokrātiskais un uz reformām orientētais spārns). Tomēr šī vienotība bija iluzora, jo arī latviešu partijā valdīja uzskatu dažādība. 1914. gadā Briseles kongresa laikā, aktīvi iejaucoties Ļeņinam un piepalīdzot cara slepenpolicijas aģentam, lieliniekiem izdevās iegūt minimālu pārsvaru partijā, kuru viņi nekautrējās nekaunīgi izmantot.

Mazinieku partijas izveidošanās

1. pasaules karš radīja pirmo šķelšanos ārēji monolītajā LSD. Partija pakļāvās Ļeņina diktātam, kurš nosodīja karu un pasludināja to par imperiālistisku. LSD nosodīja arī latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu. Daļai sociāldemokrātu šāda nostāja nebija pieņemama. Turklāt 1915. gadā lielāko daļu Latvijas strādnieku evakuēja uz Krieviju, un viņu vidū bija daudzi sociāldemokrātu atbalstītāji.

Rezultātā Krievijā izveidojās vairāki sociāldemokrātu aizsardzībnieku jeb aizstāvnieku pulciņi, kuri neatbalstīja oficiālo LSD nostāju. Pēc Februāra revolūcijas šie pulciņi apvienojās un 1917. gada rudenī izveidoja latviešu sociāldemokrātu-mazinieku partiju, kura pat piedalījās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās. Tiesa gan,

partija nebija skaitliski liela, un arī tās ietekme bija maza, lai gan tai savu atbalstu izteica arī Šveicē dzīvojošais Rainis.

LSD šķelšanās process

Tikmēr notikumi Krievijā un Latvijā radīja arvien dziļākas plaisas arī galvenajā sociāldemokrātu partijā – LSD. Lielinieki negrasījās šķirties no diktatoriskās varas partijā, un tas daudzus neapmierināja. Ne visiem bija pieņemama lielinieku varmācīgā rīcība pēc Oktobra apvērsuma un vēl mazāk – Brestas miera līguma noslēgšana, ar kuru Krievija atdeva Kurzemi Vācijai.

Tāpat daudziem nebija pieņemama lielinieku organizētā strādnieku protestu kustība vācu okupētajā Rīgā, kuras rezultātā 1918. gada sākumā gāja bojā vairāki strādnieki. Visbeidzot, partiju pilnīgi sašķēla nacionālais jautājums.

Daļa biedru uzskatīja, ka Latvijai ir jākļūst par neatkarīgu, neitrālu valsti, bet citi tam kategoriski nepiekrita.

Kas nav ar mums, tas ir pret mums!

1918. gada martā, pēc Brestas miera līguma noslēgšanas, LSD Rīgas organizācijas 6. apakšrajons pieņēma rezolūciju “Krievijas revolūcijas lielinieciskais posms, Brest-Ļitovskas miers un Latvijas sociāldemokrātijas uzdevumi”, kurā asi kritizēja lielinieku politiku un aicināja iestāties par Latvijas neatkarību. Rezolūcijai pievienojās arī LSD Jaunatnes savienība, kurā arī darbojās daudzi mazinieki.

Lielinieku prese sāka lamāt maziniekus par “bezbikšainiem puišeļiem” un “deklasēto inteliģences grupiņu”. Maija beigās Rīgā sanāca partijas 16. konference, uz kuru nebija aicināts neviens mazinieks. LSD vadība vienbalsīgi nolēma izslēgt no partijas mazinieku līderus Frici Menderu un Paulu Kalniņu. Tāpat konference nolēma pārtraukt sakarus ar 6. apakšrajonu un Jaunatnes savienību.

Mazinieki uz aizmugurisko LSD vadības lēmumu atbildēja ar uzsaukumu visiem partijas biedriem. Viņi nolēma izveidot jaunu partiju – Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP), kura kļuva par 1904. gada Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pēcteci.

Partijai bija milzīga loma neatkarīgas Latvijas izveidošanā un tās brīvības nosargāšanā.

Drīz vien partija, par kuru lielinieki sākotnēji augstprātīgi smīkņāja, kļuva par spēcīgāko kreiso spēku Latvijā. Jau 1918. gada beigās tās rindās bija 2500 biedri, kamēr LSD – tikai 800.