Vissvarīgākie fakti:
1. Vācbaltiešu intereses
Vācu kopiena Baltijā kopš 18. gadsimta izrādīja konsekventu lojalitāti Krievijas impērijai. Daudzi vācbaltieši ieņēma augstus posteņus Krievijas militārajā un politiskajā hierarhijā. Pat 1. pasaules kara sākums, neskatoties uz to, ka Krievija nu karoja pret Vāciju, būtiski neietekmēja vācbaltiešu, sevišķi muižniecības, nostāju. Neskatoties uz aizdomām, viņi turpināja būt uzticama caram. Situācija sāka mainīties pēc daudzajām militārajām sakāvēm un it sevišķi pēc Februāra revolūcijas, kad cars tika gāzts.
Krievijā pie varas nāca sociālisti, kuri likvidēja muižnieku privilēģijas un aicināja sadalīt viņu zemes īpašumus.
Arvien vairāk vācbaltiešu pārorientējās uz Vāciju, kuras aizsardzībā bija cerības saglabāt savu agrāko ietekmi. Kad 1917. gada 3. septembrī Vācijas armija ieņēma Rīgu, vietējie vācieši to sagaidīja ar sajūsmu.
2. Vācijas kara mērķi
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
3. Tautu pašnoteikšanās princips
Lai panāktu savus politiskos un militāros mērķus, turklāt noformētu tos daudzmaz “civilizēti”, Vācija nekautrējās izmantot tolaik ļoti populāro tautas pašnoteikšanās principu. Padomju Krievijas valdība bija pirmā, kas to skaļi pauda, un tūlīt pat zaudēja Somiju, kura pasludināja neatkarību 1917. gada 6. decembrī. Pēc tam par tautu pašnoteikšanās principu kā vienu no pēckara starptautiskās sistēmas pamatiem runāja ASV prezidents Vudro Vilsons. Vācija izmantoja to savās interesēs, okupētajās austrumu teritorijās atbalstot sev lojālu vietējo elišu veidošanos.
Baltijā, kuru vācu kara propaganda dēvēja par “vācu zemi”, jau pastāvēja šāda elite – vācbaltu muižniecība, kura labprāt atsaucās Vācijas mudinājumiem Baltijas iedzīvotāju vārdā īstenot tautu pašnoteikšanās tiesības.
4. Pašnoteikšanās imitācija
1917. gada 18. septembrī Jelgavā pirmo reizi Vācijas okupācijas apstākļos sanāca Kurzemes landtāgs – vācbaltu muižnieku sapulce, kura nebija notikusi kopš kara sākuma. Šeit jāatzīmē, ka vācu militārā pārvalde visai piesardzīgi izturējās pret vietējiem muižniekiem un vācbaltu minoritāti kā tādu. Daudzi no viņiem šaubījās par Vācijas uzvaru karā, bet Vācijas okupācijas vara meklēja iespējas sadarboties arī ar latviešiem, kuri tomēr veidoja iedzīvotāju vairākumu. Piemēram,
vācu okupācijas iestāžu izdotajās pasēs izmantoja latviešu valodu, kas līdz tam bija nepieredzēta prakse.
Tomēr 1917. gada rudenī Vācija sāka organizēt vietējās pārstāvniecības institūcijas, lai, imitējot vietējo iedzīvotāju pašnoteikšanos, panāktu sev vēlamus lēmumus. Jau 21.-22. septembrī tika sasaukta Kurzemes zemes sapulce (50 vācieši, 28 latvieši, 1 lietuvietis un 1 ebrejs), kura ievēlēja Kurzemes Zemes padomi 20 cilvēku sastāvā (6 latvieši). 1917. gada 2. oktobrī Vidzemes muižnieki ievēlēja savus pārstāvjus. Decembra sākumā uz sapulci Lielajā ģildē pulcējās Rīgas vācbaltu inteliģences pārstāvji. Vācbaltieši pieprasīja Baltijas pievienošanu Vācijai un solīja dot trešdaļu zemes vācu kolonistu nometināšanai Latvijā.
Vācijas okupācijas iestādes izdarīja lielu spiedienu uz latviešu inteliģenci, lai iesaistītu to savos projektos. Redzamākie no viņiem bija konservatīvo aprindu pārstāvji Frīdrihs Veinbergs (1844–1924) un Andrejs Krastkalns (1868–1939). Viņi bija pārliecināti, ka Vācija uzvarēs karā un tādēļ ir jāsadarbojas ar vāciešiem. Viņi centās panākt pēc iespējas lielāku latviešu pārstāvniecību jaunajās institūcijās, prasīja piešķirt zemi bezzemniekiem un ierobežot Latvijas kolonizācijas planus.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Latvieši centās arī panākt neatkarīga Latvijas vai Baltijas valstiskuma radīšanu, kas neatrastos tiešā atkarībā no Vācijas. Šāda pozīcija atrada zināmu atsaucību arī Vācijā, kurā nebija vienprātības par nepieciešamību anektēt plašas teritorijas austrumos. Vietējiem vācbaltiešiem tas gan bija nepieņemami, jo bija skaidrs, ka tādā gadījumā latvieši un igauņi iegūs daudz lielāku ietekmi. Tādēļ
radikālākie vācbaltieši nolēma “piespiest” Vāciju anektēt visas Baltijas teritorijas (ne tikai Kurzemi), uzsākot patstāvīgu politiku. 1918. gada 18. janvārī Vidzemes muižniecība pilnvaroja H. fon Štriku slēgt tās vārdā līgumus ārvalstīs, bet 28. janvārī iesniedza neatkarības deklarāciju Krievijas pārstāvim.
