Kas un kāpēc jāzina par latviešu konservatīvajiem politiķiem 1918. gadā

Mūsdienās zināmākie 20. gadsimta sākuma latviešu politiķi nāk no lielinieku (Pēteris Stučka, Jūlijs Daniševskis), sociāldemokrātu (Rainis, Fricis Menders, Pauls Kalniņš) un nacionāli noskaņoto (Kārlis Ulmanis, Jānis Čakste, Miķelis Valters) vidus. Mazāk pazīstamas ir latviešu konservatīvo politiķu aprindas. Tieši viņi 1918. gada pavasarī pēkšņi bija nonākuši uzmanības centrā, jo visi pārējie darbojās vai nu pagrīdē, vai bija aizbēguši uz Krieviju.

Frīdrihs Veinbergs

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Frīdrihs Veinbergs (1844-1924) bija viens no skandalozākajiem un nīstākajiem 20. gadsimta sākuma politiķiem. Viņš sabiedriskajā dzīvē iesaistījās jau jaunlatviešu laikā, nacionālās atmodas kulminācijas laikā vadīja Rīgas latviešu biedrību, un turpmākajās desmitgadēs kļuva par vienu no ievērojamākajiem žurnālistiem un publicistiem.

Neskatoties uz milzīgo aktivitāti un lielajiem nopelniem, Veinbergam neizdevās iegūt daudz domubiedru. Viņa politiskie uzskati bija tolaik ļoti nepopulāri –

viņš propagandēja latviešu elites izveidošanas nepieciešamību, aizstāvēja monarhiju un iestājās par izlīgumu ar vācbaltiešiem.

Saprotams, ka šādi uzskati viņu pēc 1905. gada revolūcijas brutālās apspiešanas padarīja no politiska margināļa par vienu no revolucionāru ienīstākajiem personāžiem.

1. pasaules kara laikā Veinberga reputācija vēl vairāk cieta, jo viņš izrādījās vienīgais latviešu politiķis, kurš revolucionārajā 1917. gadā turpināja atbalstīt pilnīgi nepopulāro monarhismu, bet pēc Rīgas krišanas vācu rokās aktīvi sadarbojās ar vāciešiem un kļuva par vienīgā latviski iznākošā laikraksta redaktoru.

Frīdrihs Veinbergs

Tautas partija

Lai cik nepopulāri būtu Veinberga uzskati, viņš pielika lielas pūles, lai ap sevi sapulcētu nedaudzos domubiedrus un mēģinātu propagandēt savas idejas. Šim mērķim viņš jau 1905. gada izveidoja Tautas partiju. Ekscentriskais līderis paziņoja, ka viņa partija ir vecākā latviešu politiskā organizācija un tās sākums ir datējams ar 1883. gadu. Partija sākotnēji rada Rīgas Namīpašnieku biedrības atbalstu un aizstāvēja carisma režīmu. 1917. gadā partija atjaunoja savu darbību, bet tā arī nespēja gūt kaut cik vērā ņemamu popularitāti – tās biedru skaits pat labvēlīgajos vācu okupācijas apstākļos nepārsniedza 200-300 locekļus.

Andrejs Krastkalns

Atšķirībā no Veinberga, Andrejs Krastkalns (1868-1939) 20. gadsimta sākumā bija viens no respektablākajiem latviešu politiķiem.

Viņš bija pirmais latvietis, kuru ievēlēja Rīgas pilsētas valdē.

Līdzīgi Veinbergam viņš aktīvi darbojās Rīgas latviešu biedrībā un ilgstoši bija tās priekšsēdētājs. 1. pasaules kara laikā Krastkalns bija Rīgas pilsētas galva, un pēc revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība viņu iecēla par Vidzemes guberņas komisāru (tas bija ekvivalents agrākajam gubernatora amatam). 1917. gadā viņš bija viens no ievērojamākajiem latviešu politiķiem.

Pēc Rīgas krišanas vācu rokās Krastkalns līdzīgi Veinbergam arī sāka sadarboties ar vāciešiem. Viņš uzņēmās Latviešu palīdzības komitejas vadību, rūpējoties par latviešu interesēm vācu okupācijas apstākļos.

Krastkalns atbalstīja gan Baltijas hercogistes izveidošanu, kļūstot par tās valdības (Reģentu padomes) locekli, gan vēlāk iesaistoties pašpasludinātā tautas nodevēja Andrieva Niedras valdībā 1919. gadā,

gan vēlāk pat kļūstot par Latvijas Republikas 2. Saeimas deputātu. Krastkalns vienmēr varēja apgalvot, ka viņa galvenais mērķis bija rūpes par latviešu tautas interesēm grūtajos okupācijas apstākļos.

Andrejs Krastkalns

Ulmanis un pārējie…

Viena no vēlākā Latvijas Republikas Pagaidu valdības priekšsēdētāja Kārļa Ulmaņa biogrāfijas divdomīgākajām lappusēm saistās tieši ar Krastkalna vārdu. 1917. gada rudenī Rīgā viņš kļuva par Krastkalna vietnieku Latviešu palīdzības komitejā. Jāpiezīmē, ka Ulmanis bija Krastkalna vietnieks jau 1917. gada pavasarī, kad Krastkalnu iecēla par Vidzemes komisāru. Vēlāk Ulmanis taisnojās, ka nebūt neesot bijis līdzīgos uzskatos ar provācisko politiķi.

Lai kā arī nebūtu, politiskā situācija 1918. gada pavasarī Latvijā bija sarežģīta, un daudziem šķita, ka tikai sadarbība ar vācu varas iestādēm var glābt latviešu tautu no iznīcināšanas. Līdzīgās domās bija slavenais arhitekts Konstantīns Pēkšēns, izdevējs un aktieris Jānis Brigaders, skolotājs, grāmatu izdevējs un baptistu mācītājs Jānis Aleksandrs Freijs (1863-1950), agronoms Paulis Lejiņš (1883-1959) un citi.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti