Sesijas norise
Vēsturiskais fons
Sapulces galvenais uzdevums bija pieņemt noteiktu pozīciju laikā, kad Brestļitovskā turpinājās Vācijas un Krievijas miera sarunas, bet lielinieki bija padzinuši demokrātiski ievēlēto Krievijas Satversmes sapulci.
Ļeņina uzsāktās separātās miera sarunas ar Vāciju radikāli mainīja Antantes valstu nostāju pret Krieviju. Līdz tam Lielbritānija un Francija vairījās atbalstīt agrākās Krievijas impērijas tautu pašnoteikšanās centienus, tagad to nostāja mainījās. Vēl jo vairāk tādēļ, ka arī ASV prezidents Vudro Vilsons 1918. gada 8. janvāra runā Kongresā, skaidrojot kara mērķus, bija apliecinājis tautu pašnoteikšanos kā vienu no svarīgākajiem pēckara pasaules principiem.
Lielākā daļa klātesošo iestājās par Latvijas orientāciju uz Antantes valstīm un uzskatīja, ka nepieciešams deklarēt vēlmi veidot neatkarīgu un demokrātisku republiku.
Šajā sesijā piedalījās vairāk nekā 20 delegāti no 10 dažādām latviešu organizācijām (tai skaitā četrām politiskajām partijām). Tā notika slepenībā, jo lielinieki bija aizlieguši LPNP darbību. Sapulces dalībnieki drošības nolūkos pat mainīja sesijas norises vietu, pārceļoties uz Āboltiņa komercskolu Podoljes ielā 2.
30. janvāra rezolūcija
LPNP 30. janvārī ar 23 balsīm par un vienu balsi pret (Jānis Zālītis) pieņēma rezolūciju miera un Latvijas starptautiskā stāvokļa jautājumā. Tās teksts bija sekojošs:
Dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas atzītām un pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu pagaidu nacionālā padome:
- atzīst, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali;
- protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, it sevišķi pastrīpojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un etnogrāfiskā nedalāmība;
- protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kas pārkāpj tautu pašnoteikšanās principu; un pēdīgi,
- nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spaidiem.”
30. janvāris – Latvijas neatkarības diena?
Līdzās 1918. gada 18. novembrim Latvijas vēsturē ir vēl vairāki datumi, kas pretendē uz neatkarības pasludināšanas dienas godu. Laikabiedri un vēsturnieki ir minējuši gan 2. decembri (1917. gada 2. decembrī LPNP pieņēma rezolūciju par Latviju kā autonomu valstsvienību), gan 18. janvāri (1918. gada 18. janvārī Jānis Goldmanis Krievijas Satversmes sapulcē paziņoja, ka Latvijas nākotne nav Krievijas iekšējā lieta, bet gan starptautisks jautājums). Tomēr vispopulārākais neatkarības pasludināšanas datums ir tieši 30. janvāris.
30. janvāra LPNP rezolūcijā pirmo reizi vārds “neatkarība” tika lietots tieši, bez aplinkiem un juridiskiem kalambūriem.
Pēc otrās sesijas Nacionālpadome izlaida arī uzsaukumu “Latvijas pilsoņiem”. Vēlāk uz šo deklarāciju atsaucās Latvijas diplomāti, lai panāktu jaunās valsts starptautisku atzīšanu.
Vai tiešām Latvijas neatkarību pasludināja 1918. gada 30. janvārī Petrogradā?
Neskatoties uz LPNP darbības nozīmību un tās pieņemto dokumentu vēsturisko svarīgumu, 30. janvāra rezolūciju tomēr būtu pārspīlēti uzskatīt par Latvijas neatkarības deklarāciju. Pirmkārt,
šo neatkarību nebija iespējams realizēt dzīvē.
To labi saprata Nacionālpadomes locekļi, kuri cītīgi ievēroja konspirāciju naidīgo lielinieku kontrolētajā Petrogradā. Viņiem nebija iespēju pulcēties Latvijā, nemaz nerunājot par valdības izveidošanu. Tādēļ arī
rezolūcijā Nacionālpadome piesardzīgi norādīja uz nepieciešamību radīt neatkarīgu republiku, nevis paziņoja par tās izveidošanu.
Turklāt 30. janvāra rezolūciju Nacionālpadome paturēja slepenībā, vienojoties nepublicēt tās tekstu presē. To gan nosūtīja ārvalstu pārstāvjiem.
Tātad Nacionālpadome 1918. gada 30. janvārī nevis deklarēja Latvijas neatkarību, bet apliecināja gatavību pie pirmās izdevības neatkarības ideju realizēt dzīvē. Tas arī tika izdarīts, kad šāda iespēja parādījās 1918. gada novembrī pēc Vācijas sakāves 1. pasaules karā.
