Pārbaudījums nerviem, bet ieguvums attiecībām: Vorzu ģimenes otrā dienasgrāmata pēc 14 dienām pašizolācijā

Visai ģimenei divas nedēļas pavadīt kopā pašizolācijā ir pamatīgs attiecību pārbaudījums – tā saka Vorzu ģimene no Cēsīm, ar kuriem pirmo reizi tikāmies tieši pirms divām nedēļām. Tobrīd ģimenes tēvs Valdis bija tikko atgriezies no komandējuma Norvēģijā, un ģimene gatavojās brīvprātīgai divu nedēļu pašizolācijai. Šodien viņi secina – galvenais ir katram atrast ko savu, ar ko nodarboties, un nejaukties vienam otra nodarbēs, tad arī laiks izolācijā paies ātri un attiecības necietīs.

Pārbaudījums nerviem, bet ieguvums attiecībām: Vorzu ģimenes otrā dienasgrāmata pēc 14 dienām pašizolācijāMāra Rozenberga

Sazvanīti dzīvoklī Cēsīs, Linda un Valdis Vorzas norāda, ka šajā laikā visgrūtākais bijis palikt mājās un nekur neiet.

Katru dienu visi mērīja temperatūru, bet, par laimi, koronavīrusa simptomi nevienam neparādījās. Un, tā kā infektologu padomi neliedza cilvēkiem bez simptomiem iziet svaigā gaisā, ģimene kādu dienu atļāvās ar privāto auto izbraukt dabā, tiesa gan, stingri izvēloties vietas, kur nav citu cilvēku. Linda audio dienasgrāmatā fiksējusi ierakstu vīra dzimšanas dienā.

“Ir 19. marts, četri pēcpusdienā. Šodien pirmo reizi izdomājām izbraukt ārpus mājas. Ir mana vīra dzimšanas diena, un esam atbraukuši pie Gaujas, pie Tildurgas ieteces. Vīrs ar bērniem mazliet pamakšķerēs, pēc tam dosimies atpakaļ, uzcepsim kūku, gatavosim vakariņas un vienkārši forši pavadīsim laiku," audio dienasgrāmatā pauž Linda.

Pēc pirmās Vorzu ģimenes dienasgrāmatas publicēšanas Latvijas Radio Linda dalījās stāstos par atsaucīgiem kaimiņiem, kuri pēc dzirdētā piedāvājušies palīdzēt. Bet pēc šī izbrauciena pie dabas no kāda pazīstama cilvēka saņēmuši daudz kritikas par to, ka it kā pārkāpuši karantīnu.

“Sapratu, ka šī ir situācija, ka gan mums, gan medijiem ļoti pareizi ir jāizvēlas vārdi, kā nosaukt to, ko mēs darām. Valstī ir noteikta pašizolācija. Karantīna ir tad, ja parādās simptomi. Bet ko nozīmē pašizolācija? Jā, mēs nedrīkstam iet veikalos, vietās, kur ir cilvēku bari. Bet mēs drīkstam, ievērojot noteikumus, nepieskaroties roku kliņķiem un margām, iziet no dzīvokļa un aizbraukt uz mežu. Mēs drīkstam pavadīt laiku svaigā gaisā, neapdraudot citus. Tāpēc izvēlējāmies ne jau parku tepat, Cēsīs, bet upi, kur skaidri zinājām, ka neviena nebūs,” dienu vēlāk Linda audio ierakstā fiksē savas pārdomas.

Viņa atzīst – vienu brīdi negāciju bijis par daudz, apsvērusi pat domu pārtraukt šo dienasgrāmatu.

“Aprunājāmies ar vīru, uzmundrināja arī citi radi un draugi, ka nevajag padoties, jo mēs neko sliktu nedarām. Mēs visu darām pēc labākās sirdsapziņas, nevienu neapdraudam, tāpēc mums nav jābēg. Ja arī būs kādi nelabvēļi, kas gribēs mūs nozākāt, es pacelšu galvu augšā, jo zinu, ka neko sliktu neesmu izdarījusi,” viņa ieraksta beigās uzsver un turpina dokumentēt pašlaik tik savādo ikdienu, kas iemāca daudz jauna gan pašiem, gan bērniem. Kādā video redzams, kā viņu sešus gadus vecā meita mācās tamborēt.

“Meita bija tik ļoti sailgojusies pēc tēta [viņa komandējuma laikā], trakoja, ārdījās, bija kā uzvilkta bulta, viņu vispār nevarēja nomierināt. Sapratu, ka kaut kas jāizdomā, lai viņa varētu nosēdēt mierā, jo divas nedēļas ar tādu uzvilktu atsperi būs ļoti grūti. Tad nu pirmdien es izņēmu dziju, tamboradatas, un mēs sākām tamborēt. Viņai ļoti iepatikās, un otrdien viņa turpināja. Es jau Bārbijai esmu satamborējusi visādas drēbītes," stāsta Linda.

Garlaicību kliedējušas arī galda spēles un puzles, filmas, kopīga vingrošana un pat remontējamo sienu apzīmēšana.

Līdzās tam Linda turpināja darbu no mājām, dēlam sākās attālinātās mācības skolā, vīrs remontēja koridoru, un pēc 14 mājās pavadītām dienām abi saka: galvenais ir katram atrast, ko mājās darīt.

"Nevarētu teikt, ka laiks baigi vilkās. Īstenībā ļoti ātri paskrēja, bija ko darīt," Linda un Valdis viens otru papildina. Linda norāda, ka vislielākais ieguvums bijusi kopābūšana ar ģimeni.

"Tik ilgu laiku, es domāju, mēs visu 16 gadu laikā visi kopā neesam pavadījuši. Vienmēr kāds kaut kur aizbrauc, vai nu uz darbu vai kur. Divas nedēļas pilnīgi visi četri kopā – tas bija liels pārbaudījums ģimenes attiecībām, cik esam noturīgi, kā spējam atrast kompromisus, lai visiem būtu labi. Protams, ne vienmēr viss izdevās, neiztika arī bez maziem kašķīšiem, bet tas jau ir normāli. Priecē, ka mums ir diezgan liels dzīvoklis, ka vajadzības gadījumā katrs var atrast savu stūrīti un pabūt pats ar sevi," saka Linda.

Šo divu nedēļu laikā gan sabiedriskās dzīves ierobežojumi kļuvuši tik stingri, ka arī pēc obligātās 14 dienu pašizolācijas ģimenes ikdienā nekas daudz nemainīsies. "Mainīsies tikai tas, ka tagad uz maiņām brauksim uz darbu, satiksim kolēģus. Draugus vairs satikt nedrīkst, tā ka tas nemainīsies... Jā, nu un vēl uz veikalu varēsim paši aizbraukt, vairs nevajadzēs izmantot kurjera pakalpojumus," atzīst Linda.

Linda ir atsūtījusi no loga filmētu video, kā pārtikas piegāde notika līdz šim.

Tieši par darbu Lindai un Valdim pašlaik ir vislielākās bažas. Abiem pieder ēdināšanas uzņēmums, un viņi ir līdzīpašnieki nesen atvērtā pusdienotavā Priekuļos. Darbu un drošības prasības tur līdz šim koordinējuši attālināti, bet šo divu nedēļu laikā biznesa situācija ir būtiski mainījusies.

"Klienti ir samazinājušies uz pusi, pasūtījumi banketiem – par 100%," norāda Linda. Savukārt Valdis stāsta, ka tāpēc izveidota piegādes sistēma. "Piegādājam ēdienus uz mājām, uz birojiem. Kā ies – nezinu, bet pagaidām kaut kas palēnām notiek, ir, kam piegādāt. Jācer uz to labāko. Jācer, ka viss šis ātrāk beigsies un varēsim atkal strādāt," tā Valdis.

Abi atzīst, ka šobrīd visvairāk baidoties par darbiniekiem.

"Pēc tam jau kaut kā varbūt izķepurosimies, bet baidāmies zaudēt darbiniekus. Baidāmies, vai viņiem varēsim samaksāt algas. Tā ir atbildība. Tā ir, kā ir šobrīd. Grūti." Ģimene rēķinās, ka vismaz nākamos 2-3 mēnešus līdzīgā režīmā arī nāksies pavadīt.

''Kaut kā neredzu, ka tas ātrāk varētu beigties,” atzīst Linda. Vai tas biedē? “Protams! Tīri finansiāli... Ja tavs vienīgais darbs ir tavs uzņēmums un tu nespēj strādāt... Es jau sāku domāt, ka varbūt jāiet atpakaļ savā grāmatvedībā. Bet kam tad drīz vajadzēs grāmatvedi, ja viss palēnām taisās ciet?”

Tāpat izskatās, ka arvien grūtāk būs arī atrast, kur doties pie dabas, lai nesatiktu citus cilvēkus.

“Gribējām aizbraukt līdz ūdenskritumiem mežā, kur pat sezonas laikā vairāk par divām mašīnām nekad nebijām redzējuši. Pie viena tilta arī bija pilns, tagad nezinu, kur braucam. Pavizināsimies, brauksim mājās. Varbūt vienkārši pastaigāsim pa mežu. Bērniem nebūs diezko interesanti, bet vismaz svaigs gaiss," tā Linda.

Apkārt notiekošajā abi cenšas saskatīt arī pozitīvo. Laiks kopā ar ģimeni ir liela vērtība, uzsver Linda. Un arī ar tiem, kuri fiziski nav blakus. "Mēs esam Cēsīs, māsa – Jūrmalā, mamma – Ogrē. Mēs tagad tik bieži sazināmies ar video zvaniem! Es biežāk viņas satikusi neesmu kā tagad. Tas arī ir baigais pluss!” tā LInda.

Brīvajā laikā Linda aktīvi dejo tautas dejas. Pašlaik dejošanas ļoti pietrūkstot – pat mēģinājusi atkārtot dažus deju soļus un skatīties deju video, lai neaizmirstas. "Bet mēs dzīvojam ceturtajā stāvā, baigi negribējās lēkāt!" viņa nosmejas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti