Decembra vidū Eiropas valstis steigšus pārtrauca pasažieru satiksmi ar Lielbritāniju pēc ziņām, ka šajā valstī atklāts jauns, lipīgāks Covid-19 izraisošā koronavīrusa celms. Vēl pirms tam medicīnas zinātnes portālā “medRxiv” bija publicēts apskats, kas bija veltīts pētījumiem par tādiem pandēmijas iegrožošanas pasākumiem kā robežu slēgšana un pasažieru plūsmas ierobežošana. Galvenais secinājums – pandēmijai paplašinoties, šādi ierobežojumi kļūst aizvien mazāk iedarbīgi, raksta zinātniskā žurnāla “Nature” portāls.
PVO ieteica atstāt robežas atvērtas
“Pirmskovida” laikos valstis lielākoties noteica iebraukšanas ierobežojumus tikai no nedaudzām valstīm, kurās bija reģistrēti infekcijas slimību uzliesmojumi. Vairākumā gadījumu zinātnieki šādus pasākumus uzskatīja par ne pārāk iedarbīgiem un to sociālās un ekonomiskās sekas neattaisnojošiem, norāda veselības politikas zinātņu doktore Karena Grēpēna no Honkongas Universitātes.
2020. gada 11. martā Covid-19 pandēmijas dēļ izsludinājusi ārkārtējo situāciju sabiedrības veselības aizsardzībā, Pasaules Veselības organizācija (PVO) tomēr ieteica atstāt robežas atvērtas. Tomēr gandrīz visas valstis šo padomu ignorēja, bet daudzas vispār izolējās no visiem, un tas noveda pie ceļojumu skaita bezprecedenta krituma visā pasaulē, kas turpinās vēl šobrīd, norāda “Nature”.
“Mēs pat nevarējām iedomāties, ka daudzu pasaules valstu valdības ir gatavas robežu slēgšanai un ar to saistītajiem pasākumiem, kas izmaksās pasaules ekonomikai apmēram četrus miljardus dolāru ik mēnesi,” saka jurists un epidemiologs Stīvens Hofmans no Toronto Jorkas universitātes.
Seku modelēšana
Vairākums pētījumu, kuros tiek vērtēts, cik iedarbīgi ir ceļošanas ierobežojumi pandēmijas laikā, ir balstīti teorētiskajos aprēķinos. Pēc zinātnieku teiktā, tā kā nav ilgstošu uz novērojumiem balstītu pētījumu, šāda modelēšana palīdz veikt relatīvi ticamus vērtējumus.
Kanādas zinātnieki izanalizējuši 29 jau veiktus pētījumus. 13 no šiem pētījumiem tika vērtēti starptautiskās ceļošanas ierobežojumi, 17 pētījumos – pārvietošanās ierobežojumi valstu iekšienē (vienā darbā tika pētīti gan vieni, gan otri), tostarp arī transporta kustības pārtraukšana un robežu slēgšana.
No šiem 29 darbiem tikai vienā bija apstiprināts ceļošanas ierobežojumu būtisks iedarbīgums. Tika konstatēts, ka aizliegums izbraukt no Ķīnas pilsētas Uhaņas, kur sākās pandēmija, vairāku nedēļu laikā samazinājis Covid-19 infekcijas izplatīšanos uz citām valstīm par 80%.
Citos gadījumos slimības izplatīšanās tempa un mēroga samazināšanās bija daudz mazāka.
Turklāt efekts no robežu slēgšanas bija īslaicīgs, ja vienlaikus nenotika arī masu testēšana un kontaktu izsekošana nolūkā novērst infekcijas izplatīšanos valstī.
Savukārt britu medicīnas žurnālā “The Lancet” decembra sākumā publicētā darba autori ar matemātiskās modelēšanas palīdzību novērtēja, kāda ietekme uz vīrusa izplatīšanos ir ceļošanas ierobežojumiem. Aprēķini parādīja, ka, ja šā gada maijā nebūtu noteikti starptautiskās ceļošanas ierobežojumi, inficēšanās ar Covid-19 gadījumu skaits 102 valstīs šajā mēnesī būtu bijis vismaz par 10% lielāks. Tomēr līdz septembrim starptautisko ceļotāju “ieguldījums” inficēšanās gadījumu skaita palielināšanā vairākumā valstu būtiski samazinājās.
Tātad ceļošanas ierobežojumi pandēmijas vēlīnākajās stadijās bija nepamatoti – ja neskaita valstis, kuras saista intensīva satiksme, vai reģionus ar zemu inficēšanās līmeni, kuru varas iestādes gribēja inficēšanos izskaust pilnībā, paskaidro apskata līdzautors Marks Džits, kurš Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolā izstrādā infekcijas slimību izplatīšanās modeļus.
Pēc viņa domām, būtu bijis pilnīgi pietiekami ierobežot pasažieru satiksmi ar valstīm, kurās ir augsts inficēšanās līmenis.
“Valdībām nevajag pakļauties instinktiem un teikt – ja jau reiz pasaulē ir pandēmija, mums jānosaka ceļošanas ierobežojumi,” ir pārliecināts zinātnieks.
“Neizslēdzu iespēju, ka daudz kas no tā, ko mēs darām, vairāk kaitē, nekā dod labumu,” uzskata apskata līdzautors Stīvens Hofmans.
Pēc viņa domām, matemātiskā modelēšana jāpapildina ar pētījumiem, kas būtu balstīti novērojumos, lai novērtētu robežu pilnīgas slēgšanas iedarbīgumu.
PVO saka vienu, pasaule rīkojas citādi
Iespējams, ka PVO neieteica noteikt ceļošanas ierobežojumus šīs pandēmijas sākumā, jo iepriekšējais mēģinājums – 2003. gadā SARS epidēmijas laikā – izraisīja aktīvu pretestību.
Toreiz no PVO tika saņemtas rekomendācijas atteikties no braucieniem uz tiem Ķīnas reģioniem, kur sākās epidēmija, kā arī uz lielu uzliesmojumu vietām, tādām kā Toronto Kanādā. Daži pētnieki uzskatīja, ka tādi ieteikumi radīs nopietnas ekonomiskās sekas šiem reģioniem un tas samazinās dalībvalstu motivāciju ziņot PVO par infekcijas slimību uzliesmojumiem.
Apskata par robežu slēgšanas un ceļošanas ierobežojumu pandēmijas laikā iedarbīgumu autoru galvenie secinājumi:
- ierobežojošajiem pasākumiem, īpaši tiem, kas tika īstenoti Uhaņā, bija būtiski svarīga nozīme, veidojot Covid-19 pandēmijas agrīnās izplatīšanās dinamiku, tomēr to efektivitāte nebija ilga;
- matemātiskās modelēšanas rezultāti jāpapildina ar pētījumiem, kas balstīti novērojumos;
- PVO rekomendācijām par ceļošanas ierobežojumiem infekcijas slimību uzliesmojumu laikā jābūt detalizētākām, tiem nav jābūt tikai “melnbaltiem” norādījumiem “jā vai nē”.
