Eiropa 2015. un 2016. gadā piedzīvoja lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara. Turklāt, lai gan bēgļu straumes kopš šiem gadiem ir aprimušas, nemieru vieš Turcijas rīcība, februārī atverot savas robežas uz Eiropas Savienību (ES) tur nomitinātajiem Sīrijas bēgļiem, kuru skaits tiek lēsts ap 3,6 miljoniem.
Vienlaikus, ja vismaz daļai valsts iestāžu līdz ar patvēruma meklētāju pieteikumu izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu darbs beidzas, bēgļiem jaunajā mītnes zemē dzīve tikai sākas un, kā liecina līdzšinējā pieredze, viņiem ir visai lielas grūtības iekļauties darba tirgū.
Turklāt tagad problēmas papildus radījusi arī Covid-19 pandēmija, kuras dēļ samazinājušās darba iespējas ne tikai bēgļiem, bet arī citiem valstu iedzīvotājiem. Konkurence uz darba vietām pieaug.
Migrantiem vieglāk, bēgļiem grūtāk
Sabiedrībā bieži vien mēdzam jaukt bēgļus un jebkāda cita veida iebraucējus „vienā katlā”. Tomēr, ja migranti uz citu valsti visbiežāk ir atceļojuši ekonomisku, izglītības iegūšanas vai kādu citu iemeslu dēļ, tad patvēruma meklētāji ir devušies prom no savām zemēm piespiedu kārtā.
Ja tiek apmierināts patvēruma meklētāja lūgums par uzņemšanu, tad viņš var iegūt bēgļa vai alternatīvu aizsardzības statusu. Bēgļa statuss nozīmē, ka savā valstī persona var tikt vajāta rases, reliģiskās pārliecības, nacionalitātes, politisko uzskatu vai piederības kādai sociālai grupai dēļ.
Alternatīvu aizsardzības statusu piešķir, ja tieši šādu draudu nav, bet pastāv iespēja, ka savā tēvzemē cilvēkam var nodarīt smagu kaitējumu. Vēl valstis pēc saviem uzskatiem var uzņemt patvēruma meklētājus humanitāru apsvērumu dēļ.
Lai gan bēgļa un alternatīvais aizsardzības statuss cilvēkiem it kā sniedz papildu aizsardzību un atbalstu, dzīvē ir pierādījies, ka
bēgļiem ir daudz lielākas problēmas iegūt darbu nekā citiem imigrantiem, un viņiem tam ir nepieciešams daudz ilgāks laiks.
Eiropas Komisijas uzdevumā veidotajā ziņojumā par bēgļu iekļaušanos darba tirgū ir secināts, ka dalībvalstīm būtu krietni vien jāpiedomā, kā panākt, lai bēgļi ātrāk ekonomiski nostātos paši uz savām kājām, iekļautos sabiedrībā, kā arī dotu pienesumu ekonomikai.
Savukārt itāļu ekonomisti Frančesko Fasani, Tommaso Fratīni un Luidži Minale pat ir izstrādājuši aprēķinu modeli, kurš liecina, ka pēc ierašanās jaunajā mītnes zemē bēgļiem iespēja nokļūt bezdarbnieku rindās ir par 22% ticamāka nekā citiem tāda paša vecuma, izglītības līmeņa un dzimuma imigrantiem.
Tāpat, ja ekonomiskajiem imigrantiem stabila darba atrašana jaunā valstī var prasīt līdz vienam gadam, tad bēglim tas var prasīt līdz pat pieciem gadiem ilgu laiku.
Savukārt stabila iekļaušanās darba tirgū var prasīt līdz pat 15 gadiem.
Ekonomisti arī izpētījuši, ka papildu problēmas var radīt dažās ES dalībvalstīs ieviestais princips izmitināt bēgļus izklaidus dažādās valsts vietās. Šādi lēmumi tika pieņemti, lai neveidotos bēgļu „anklāvi”. Tomēr izrādījies, ka tas rada papildu grūtības ar bēgļu iekļaušanos darba tirgū.
Pirmkārt, bēgļi tādējādi izrādās atrauti no savas kopienas un neformālā savstarpējās palīdzības tīkla, kas iekļauj arī dažādas darba iespējas. Otrkārt, izmitināšana parasti ir notikusi vietās, kurās nav lielas ekonomiskās aktivitātes un darbu atrast nav īpaši viegli arī tāpat.
Valoda un izglītība
Pētot iemeslus, kādēļ bēgļi darba tirgū ES iekļaujas daudz sliktāk un lēnāk nekā citi imigranti, atrasti vairāki iemesli.
Cilvēki, kuri migrē ekonomisku vai izglītības iegūšanas iemeslu dēļ, parasti ļoti labi zina, uz kurieni brauc un tam jau laikus gatavojas. Iespējams, darbs ir atrasts, pat pirms šis cilvēks ir pārcēlies, un attiecīgi tiek slīpētas arī nepieciešamās prasmes.
Savukārt bēgšanas gadījumā ļoti bieži cilvēki nemaz nezina, kur galu galā nonāks, kādas valodas zināšanas būs nepieciešamas utt. Arī patvēruma meklētāju lūgumu izskatīšanas laiks var būt ļoti ilgs, un šajā laikā cilvēki nezina, vai iecerētajā valstī varēs vai nevarēs palikt.
Tāpat eksperti atgādina, ka bēgļi visbiežāk ir pieredzējuši karadarbību vai citas šokējošas lietas.
No objektīvajiem šķēršļiem Eiropas Komisijas pētījumā visvairāk tiek uzsvērts valodas jautājums. Ja bēgļi uzņemošās valsts valodu ir apguvuši tikai pamata līmenī, viņu iespējas atrast darbu ir par 40% zemākas nekā pamatiedzīvotājiem.
Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ bēgļi daudz labprātāk grib doties uz valstīm, kurās runā tā saucamajās „lielajās” valodās, kuras ar lielāku varbūtību ir apguvuši jau skolā.
Savukārt nākamā lielā problēma ir izglītības trūkums vai arī iepriekšējo izglītības dokumentu un kvalifikācijas neatzīšana jaunajā mītnes zemē.
Rezultātā mazkvalificēti darbi ir jāveic ne tikai tiem bēgļiem, kuriem tiešām nav īpaši labas izglītības, bet dažkārt arī tādiem, kuri varētu darīt daudz kvalificētākus darbus, bet viņu izglītības un kvalifikācijas dokumenti netiek atzīti vai gluži vienkārši nav paņemti līdzi.
Pētnieki norāda, ka iepriekšējā bēgļu krīze lielā mērā bija pēkšņa un negaidīta.
Tādēļ arī ES dalībvalstis šai situācijai nebija īpaši gatavas. Tomēr tagad ir pagājis jau zināms laiks, tostarp ir parādījušās problēmas, par kurām būtu jāizdara secinājumi, un bēgļu uzņemšanas sistēmas attiecīgi jāpilnveido.
Papildu jautājumus ir izgaismojusi arī Covid-19 krīze. Daudzās valstīs, kurās atrodas bēgļu nometnes, bēgļiem ir atļauts strādāt. Taču pandēmijā daudzi uzņēmumi ir slēgti un tieši bēgļi nonāk īpaši neapskaužamā situācijā. Proti, ja vietējiem krīzes laikā ir pieejami dažādi pabalsti un atbalsta mehānismi, tad bēgļi lielākoties vienkārši paliek bez iztikas līdzekļiem.
