Gada nogale ierasti ir ļoti ražīgs laiks kino nozarei. Tad uz ekrāniem iznāk gan Ziemassvētku un Jaunā gada tematikai veltītās filmas, gan Holivudas lielbudžeta grāvēji, kas pulcē pilnas kinoteātru zāles.
Arī šogad decembrī pie skatītājiem ir nonākušas vairākas ilgi gaidītas filmas, no kurām viszināmākā ir supervaroņu sāga "Zirnekļcilvēks: Mājupceļa nav". Tā savā pirmajā izrādīšanas nedēļas nogalē pasaulē nopelnīja 587 miljonus dolāru (518 miljoni eiro), kas ir trešais visu laiku labākais rezultāts.
"Zirnēkļcilvēka" finansiālie panākumi ir laba ziņa, tomēr kinoteātru kases ieņēmumi visā pasaulē joprojām ir ievērojami zemāki nekā pirms pandēmijas.
2020. gadā kinoteātru kases ieņēmumi visā pasaulē bija 12,4 miljardi dolāru (11 miljardi eiro), kas ir par 72% mazāk nekā 2019. gadā, kad tie sasniedza rekordlielus 42 miljardus dolāru (37 miljardi eiro).
Eiropā pērn kinoteātru kases ieņēmumi bija aptuveni 4 miljardi eiro, bet 2019. gadā tie pārsniedza 7 miljardus eiro, liecina uzņēmuma "Statista" sniegtie dati.
Analītiķi prognozē, ka šajā gadā kinoteātru kases ieņēmumi pārsniegs 21 miljardu dolāru (18,5 miljardi eiro), bet 2022. gadā – 33 miljardus (29 miljardi eiro), raksta portāls "Deadline.com".
Uzkrājušās neizrādītās filmas
Neraugoties uz pandēmiju, filmu ražošana nav apstājusies.
Arī Latvijā 2020. un 2021. gadā ir tapusi virkne spēlfilmu. Producents un filmu studijas "Mistrus Media" vadītājs Gints Grūbe sacīja, ka Latvijā filmēšana varēja turpināties, jo tā tika kvalificēta kā ražošana. Pandēmijas laikā "Mistrus Media" nofilmēja režisora Aika Karapetjana filmu "Sema ceļojumi", Viestura Kairiša filmu "Janvāris" un daudzsēriju filmu "Emīlija. Preses karaliene".
"Tas viss notika laikā, kad vakcīnas vēl nebija pieejamas. Es nezinu, vai pateicoties liktenim vai visiem šiem burbuļa nosacījumiem, bet tādu tiešu kovida ietekmi mēs nejutām.
Protams, sadārdzinājās filmu uzņemšana, jo bija jāievēro dažādas epidemioloģiskās prasības, kas pēc būtības palielināja izmaksas.
Vismaz sākotnēji Kultūras ministrija mums kompensēja šo sadārdzināšanos, kas ļāva nosegt gan aizsargmasku iegādi, gan transportu, lai cilvēki nepārvietotos lielās grupās," stāstīja Grūbe.
Pandēmija būtiski ietekmēja filmu izrādīšanu, jo kinoteātri ilgstoši nestrādāja, tādēļ ir uzkrājies liels skaits filmu, kuras joprojām gaida savu pirmizrādi.
Vēl viena globāla tendence ir tāda, ka pēdējo divu gadu laikā ir ievērojami pieaudzis dažādu valstu kino kopprojektu skaits un līdz ar to arī pretendentu skaits uz ārvalstu fondu līdzekļiem, stāstīja Grūbe. "Tas nozīmē, ka nākamie divi trīs gadi neizskatās diez ko rožaini attiecībā uz lieliem sadarbības projektiem, jo filmu un attīstīto projektu skaits ir ļoti liels."
Plaukst straumēšanas platformas
Pandēmijas laikā simtiem miljoniem pasaules iedzīvotāju ilgstoši ir uzturējušies mājās, bet ierobežojumu dēļ bija slēgtas izklaides vietas, tostarp kinoteātri. Daudzi savu brīvo laiku pavada, skatoties filmas un seriālus straumēšanas platformās, kuru skaits divu gadu laikā ir pieaudzis.
2020. gadā legālo video straumēšanas vietņu abonentu skaits pasaulē sasniedza 1,1 miljardu, kas bija par 26% vairāk nekā 2019. gadā. Šogad viņiem ir pievienojušies vēl vairāki simti miljoni.
Pasaulē atzītais čīliešu kinorežisors Pablo Larēns, komentējot dramatisko auditorijas samazinājumu kinoteātros un straumēšanas platformu lietotāju pieaugumu, atzina, ka ir grūti strādāt pie filmas, ja zini, ka to neizrādīs kinoteātros.
Viņaprāt, filmu skatīšanās mājās televizora, datora vai viedtālruņa ekrānā nav iespējama ar tādu koncentrēšanās pakāpi kā kinozālē.
"Ir neseni piemēri, kad filmas, kas bija radītas lielajam ekrānam, demonstrēja tikai uz mazajiem ekrāniem. Mani ļoti interesē, kā atšķiras auditorijas uzmanība, skatoties filmas uz lielajiem un mazajiem ekrāniem. Esmu apsēsts ar to. Manuprāt, viena no lielākām pārmaiņām ir tā, ka kinoteātri konkurē ar televīziju, ar televīzijas ātrumu, ar televīzijas vēstījumu. Tas nodarbina manu kinoražotāja prātu. Vai mēs kino veidojam savādāk vai tāpat kā līdz šim?" filozofēja režisors.
Taču Larēns nav straumēšanas platformu pretinieks. Viņš uzskata, ka jaunās tehnoloģijas dod iespēju plašākai publikai parādīt filmas, kuras neizrāda lielajos kinoteātru tīklos. Tas īpaši attiecoties uz filmām, kuras nav angļu valodā.
"Katru gadu arvien mazāk un mazāk valstu iegādājas ārvalstu filmas, kuras nav angļu valodā. Ja filma nenonāk līdz kādai no straumēšanas platformām, tad tā pazūd. Filmas joprojām var izrādīt kinoteātros, bet ja tās ir spāņu valodā vai kādā citā valodā, kas nav angļu valoda, tad tās visbiežāk nepametīs vietējo tirgu. Dažreiz atkarībā no režisora un filmas tās var nonākt arī citur, bet būtu vieglāk, ja tās iegādātos platformas. Pretējā gadījumā šīs filmas ir zudušas uz visiem laikiem, tās pazūd vēsturē. Un tas ir skumji," uzskata Larēns.
Nevajadzētu norakstīt kinoteātrus
Tūkstošiem kinoteātru pasaulē nestrādā jau kopš pandēmijas sākuma. Visticamāk, ka daudzi no tiem nekad arī neatsāks darbu. Daži pat pareģo kinoteātru galu.
Tā nedomā Sirakjūsas Universitātes profesors Bobs Tomsons."Es nedomāju, ka kinoteātri pēc pandēmijas būs tādi paši kā iepriekš, taču tie neizzudīs. Tie spēja izdzīvot pēc televīzijas straujā uzbrukuma pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Ja kinoteātri spēja izdzīvot toreiz, tad tie spēj pārvarēt jebkuras grūtības. Tomēr attiecības starp auditoriju, kinostudijām un kinoteātriem ir mainījušās neatgriezeniski. Pēdējo divu gadu laikā mēs arvien vairāk esam pieradušu pie tā, ka jebkuru filmu varam noskatīties jebkurā vietā un laikā. Mums ir pieejamas relatīvi lētas tehnoloģijas, piemēram, augstas izšķirtspējas lielekrāna televizori, kuri var savienoties ar straumēšanas vietnēm," Tomsons sacīja televīzijas kanālam "CNBC".
"Bet mums nevajadzētu norakstīt kinoteātrus. Tie joprojām spēj sniegt tādu pieredzi, kādu nespēj sniegt filmu skatīšanās klēpjdatoros, telefonos vai citās ierīcēs.
Kino apmeklējumam ir spēcīgs sociāls aspekts. Tāpēc es vēlreiz atkārtošu, ka kinoteātri, visticamāk, nekur nepazudīs, bet mēs nezinām, vai tie spēs pārdot tikpat daudz biļešu kā pirms pandēmijas. Bet to mēs redzēsim."
Savukārt kino producents Gints Grūbe uzskata, ka Latvijas kino nozares atbildība būs darīt visu, lai kinoteātros arī nākotnē varētu skatīties vietējās filmas. "Vairākas valstis, piemēram, Slovēnija un Francija, aktīvi cīnās par to, lai straumēšanas servisi līdzdarbotos un būtiski līdzfinansētu nacionālā kino veidošanu. Lielās pasaules un Eiropas kino izplatīšanas aģentūras tomēr prognozē, ka pēc tam, kad pandēmijas beigsies, kinoteātri atdzīvosies. Nebūs tā, ka visi skatīsies filmas tikai savos datoros," stāstīja Grūbe.
Viņš piebilda, ka nākotnē būs cīņa par jaunākās paaudzes auditoriju, ko esot būtiski izglītot kino jautājumos.
