Viņi ir nešķirams tandēms – Igors un baltā Lori. Domājot, kā atbalstīt mediķus, īpaši, kad pēc astoņiem vakarā pēc iespējas ātrāk jānokļūst mājās, Igors sāka piedāvāt vienkāršu palīdzību – sagaida “Stradiņu” mediķus pēc maiņas un ved uz mājām. Ar pašapliecinājumu kabatā.
Igors gan norāda, ka pašam par sevi nepatīk runāt, taču pastāsta: “Es agrāk darbojos reklāmas jomā, un tad man bija sapnis pēc 10 gadiem aiziet no tās. Tagad pasniedzu ģitārspēli. Tas man patīk. Ir mācekļi. Lori ir baltais Šveices vilks – mana alter ego. Tik taktiska, inteliģenta... Un ļoti kautrīga.”
Bolderāja, Pļavnieki, Purvciems – galamērķi nav pārāk tālu. Bet brauciena laikā kautrīgā Lori kļūst par īstu psihoterapeitu.
“Suns visiem patīk. Sāk laizīties. Ir psihoterapeitiskais efekts mūsu braucieniem,” stāsta Igors. “Viņa laizās, bāž degunu, lai pakasa. Visi viņu mīl. Sākam runāt par dzīvniekiem. Laiks paiet ātri.”
Igors pieļauj, ka arī citi brīvprātīgie mediķus varētu atbalstīt šādi. Īpaši noderīgi tas būtu reģionos.
“Varbūt uztaisīsim grupu “Facebook”, lai citi var iesaistīties,” viņš spriež. “Ja ir tāda iespēja, ja kāds pie “gaiļika”, varbūt viņiem noderēs. Vēl pāris dienas līdz 15. [datumam] pa reģioniem arī varbūt kāds var palīdzēt?”
“Mediķi ir varoņi. Viņi paši par sevi neko nerunā. Paklusē,” uzsver Igors. “Pēdējā laikā izskatās, ka ir vieglāk. Es pats nelienu ar saviem jautājumiem. Parasti vien paprasu – vai šodien bija vieglāk?”
