Latvijas dienasgrāmata

Kāda latviešu vagara dienasgrāmata

Latvijas dienasgrāmata

Gunta Latiševa-Čudare: Man nav jāizdara izvēle starp dejošanu un skriešanu

Edgars un Veronika Tabūni: Dzīvot saskaņā un cieņā ar sevi un darbu

Edgars un Veronika Tabūni: Dzīvot, slavējot mūsu senču dievus, kā arī priekā un veselībā sev

Veronika un Edgars Tabūni dzīvo netālu no Rēzeknes. Viņu māja atrodas ezera krastā, tur abi saimnieko un uzņem viesus. Edgars ir pirtnieks, bet Veronika nodarbojas ar dūlošanu. Tabūni cenšas dzīvot, kā paši saka, saskaņā un cieņā ar sevi un dabu. Veronika un Edgars savā nedēļu garā dienasgrāmatā atklāj, kā dzīvo un saimnieko mežā uz salas, kā gatavojas vasaras saulgriežiem un kur smeļas dzīves enerģiju.

Ar Veroniku iepazināmies pirms vairākiem gadiem, toreiz kādu manas dzīves svarīgu dienu viņa iemūžināja fotogrāfijās. Pēc kāda laika uzzināju, ka Veronika nodarbojas ar dūlošanu – palīdz māmiņām grūtniecības, dzemdību laikā un arī pēc tam. Laiku pa laikam sekoju viņas ierakstiem sociālajos tīklos, un viens no pēdējiem ierakstiem mudināja mani uzrunāt viņu rakstīt dienasgrāmatu. Veronika piekrita ļoti ātri, tiesa, uzreiz jautāja – vai varēs to darīt kopā ar vīru Edgaru. Nebiju pret. Edgars ir pirtnieks, abi saimnieko brīvdienu mājā, un kā paši saka, cenšas dzīvot saskaņā ar dabu un sevi.

Veronika dienasgrāmatu vienreiz rakstījusi bērnībā un otrreiz studiju laikā. Pavisam nesen atradusi vecos ierakstus, pārlasījusi un sadedzinājusi.

“Tām emocijām un sajūtām jāpaliek pagātnē,” saka Veronika.

Edgars gan dienasgrāmatu nav rakstījis, tomēr savus pārdzīvojumus pierakstījis citā formā – dzejā un nedaudz mūzikā.

“Lielu savas dzīves daļu esmu bijis algots darbinieks. Esmu strādājis gan rūpnīcā, gan bankā, gan arī privātā biznesā. Atbilde uz jautājumu, kā es esmu nonācis tur, kur es esmu šodien, ir pavisam vienkārša. Vienā savas dzīves posmā, pirms apmēram 17 – 18 gadiem, sakāpa tik daudzas grandiozas problēmas - gan veselībā, gan sadzīvē, gan attiecībās. Salīdzinoši īsā laikā izveidojās tik sarežģīts un samilzis visādu problēmu kamols, ka es vienkārši sāku meklēt skaidrojumu šīm visām lietām garīgajā sfērā,” atklāj Edgars. „Līdz tam es biju pilnīgs materiālists. Par dievišķajām vai kaut kādām pārpasaulīgām lietām vispār nedomāju, es vienkārši izzināju un baudīju materiālo pasauli. Tad es sāku meklēt, nāca kaut kādas atziņas, esmu ļoti daudz ko izlasījis un mācījies, guvu atziņas, līdz nonācu līdz tam, kur es esmu šobrīd. Protams, paralēli ir stāsts par to, kā mēs satikāmies ar Veroniku un kā mēs esam atraduši viens otru. Vairākus gadus dzīvojam kopā, atbalstām viens otru un arī spēcinām viens otru.”

Pēdējos gados Veronika nopietni pievērsusies dūlošanai un sievietes, sievišķā izzināšanai, kas šobrīd viņai ir ļoti svarīgi, tāpēc uzsākt rakstīt savu audio dienasgrāmatu viņa izvēlējās dienā, kad devās uz semināru Rīgā, ko vadīja meksikāņu vecmāte.

Otrdiena. Raksta Veronika

Esmu atgriezusies no pirmās semināra dienas. Tā kā tas notiek Rīgā, es nakšņoju pie brāļa un viņa ģimenes. Pēc astoņām aktīvām stundām, klausoties meksikāņu vecmātes plūdenajā spāņu valodā, es sajutu spēku, kas ir meksikāņu, kas ir latviešus sievietēs. Seminārā sajutu milzīgu vienotību un atvērtību, vēlmi dāvāt bez nosacījumiem, bez atlīdzības, bez nosodījumiem. Es šādā veidā gūstu spēku, papildinu savas sievišķās enerģijas krājumus, jo nemaz tik bieži nenonāku šādās sieviešu kompānijās. Mājās ierados ar noguruma un gandarījuma sajūtu, arī ar gaidām par to, kas mani sagaidīs otrajā semināra dienā.

Trešdiena. Raksta Veronika

Otrā diena atkal pagāja Anhelīnas un daudzu brīnišķīgu un viedu sieviešu sabiedrībā. Mūs vieno saknes, mūs vieno dzimta. Mēs varam runāt dažādās valodās, varam dzīvot dažādās zemēs, bet tieši šajā dzīvē mūsos ir sievišķā loma, kuru ir brīnišķīgi prast pielietot tā, lai tas nestu labumu gan sev, gan apkārtējiem. Šodien Anhelīna rādīja ceremoniju, ko var veikt dzimtas sievietes vai draudzenes kādai no sievietēm, kad viņa pāriet no auglīgas sievietes – viedā sievietē, no mātes viņa pāriet vecmāmiņā. Šī ceremonija notiek, izmantojot meksikāņu rebozo lakatus. Tā notiek klusumā, pateicībā sievietes ķermenim, pateicībā sievietes dzīvei un pieredzei. Man šķiet, ka ikdienas steigā mums pietrūkst šādu rituālu, šādas sastapšanās ar sevi. Šīs divas dienas man ļāva ieklausīties sevī, ieklausīties savās domās.

Ceturtdiena. Raksta Edgars un Veronika

Edgars: Šalc Baltijas jūra. Ieklausieties, kā viņa šalc. Viņa nešalc tā, kā Melnā jūra vai Atlantijas okeāns. Viņai ir sava valoda. Un šī valoda veidojas no tā, ka katrai jūrai ir savs krasta reljefs, krasta sastāvs, ūdens blīvums un daudzas citas lietas, kas, varētu domāt, ir fiziskas lietas, bet patiesībā – Dieva doti jūras vaibsti. Un caur šiem vaibstiem veidojas jūras skaņa – valoda, kas piemīt jūrai. Baltijas jūra ir jūra baltajiem cilvēkiem, baltiešiem. Un tā mums ir tuva. Man personīgi katru gadu gribas iemērkt savus kaulus tieši šeit. Neskatoties uz to, ka ir stindzinoši auksts vējš no ziemeļiem un auksts ūdens. Tāds, lūk, ir paradokss, brauc vairākus simtus kilometru atpūsties pie jūras, paklausīties jūras šalkoņu, bet tajā pašā laikā nekā nevar saņemties un iekāpt ūdenī.

Veronika: Esam atpakaļ mājās, un katru reizi, atgriežoties no kāda tālāka brauciena un izkāpjot no mašīnas, gribas ļoti dziļi ieelpot tieši šo gaisu mūsu mājvietā. Es vienmēr aplūkoju apkārtni, ātri uzmezdama aci koku galotnēm. Vienmēr liekas, ka ir tāda ilgošanās, ne tikai pēc pašām mājām, bet arī pēc šīs vietas, klusuma. Bet diena daļēji pagāja ārpus pilsētas, jo atbrauca vīrs un izlēmām, ka šo dienu varētu veltīt jūrai. Mēs katru gadu cenšamies doties pie jūras, jo mums ir svarīgi saņemt arī jūras spēku. Mums ir īpaši iemīļota krastmala netālu no Saulkrastiem, kur ir maz cilvēku. Un tad sekoja gandrīz četru stundu ilgs ceļš mājup, un es jūtu, ka šīs dienas Rīgā ir paņēmušas diezgan daudz enerģijas. Es zinu, ka man palīdzēs atgūt spēkus – pelde ezerā, mežs un pirts.

Edgars un Veronika, runājot par savas dzīves stilu, īpaši uzsver, ka cenšas dzīvot harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi.

“Mūsu māja arī jau paliek aizvien dziļāk un dziļāk mežā,” smejas Veronika.

“Šis te viss laukums (meža vidū) bija tukšs, kad es te atnācu, un vienkārši šur un tur sabūvētas būves. Un es cenšos dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, saudzēt un cienīt to, ko mēs saucam par dabu, un godāt, slavēt, atcerēties mūsu senčus. Un, ja tā paskatāmies pa mūsu senču līniju, tad tie ir arī mūsu dievi. Formula ir pavisam vienkārša – dari lietas, slavējot mūsu senču dzimtu dievus, priekā, veselībā sev. Vēl pie mums nāk ciemos meža dzīvnieki – lapsas, stirnas, zaķi, eži, pupuķis (reti sastopams putns Latvijā). Tepat ir iekārtots permakultūras dārzs, neliela siltumnīca. Tā kā esam svaigēdāji, tad cenšamies kādus zaļumus izaudzēt,” stāsta Edgars.

Piektdiena. Raksta Edgars un Veronika

Edgars: Šodien bija karsta diena. Tagad saulīte jau laižas aiz kokiem. Šodien sabraukuši viesi. Bet runājot par tādiem filozofiskiem novērojumiem, tad dzīvojot klusā, mierīgā, zaļi ietonētā vidē, šķiet, ka pasaulē valda pilnīgs miers, harmonija, bet tajā pašā laikā daudzas lietas, piemēram, masu informācijas līdzekļi, internets, kino, atgādina, ka pasaulē tomēr notiek pretstatu cīņa, ka tumsas un gaismas spēki savstarpēji iedarbojas, lai gūtu pieredzi, bet diemžēl šis pieredzes gūšanas ceļš ir visai traģisks. Un tas nav diez ko patīkami.

Veronika: Es jau šodien agri devos uz Rēzekni, jo uz desmitiem bija sarunāta tikšanās ar topošo māmiņu, kura mani atrada, uzrunāja un gribēja aprunāties par viņai svarīgām lietām. Man pašai patīk individuālās tikšanās, jo tad cilvēks ir atklātāks, viņam var veltīt nedalītu uzmanību atšķirībā no grupas nodarbībām. Vēl es šodien pirmo reizi ēdu zemenes šajā sezonā. Es tirgū uzgāju tepat Rēzeknes novadā bioloģiski audzētas zemenes. Katru gadu priekš manis tas ir tāds pārbaudījums, sagaidīt tieši vietējās zemenes, nevis paļauties kārdinājumam un atbalstīt citu valstu produkciju.

Sestdiena. Raksta Edgars

Ārā ir pamatīga vasara. Ir karsti, un ir karsti principā visā Ziemeļeiropā, bet mēs šajā karstumā ejam pirtī! Daudziem cilvēkiem pasaulē liktos, ka tas ir paradokss, ka tādā karstumā iet vēl lielākā karstumā. Bet mēs gājām ar lielu baudu pirtī šodien. Un tas pirts siltums, pirts spēks, slotiņas, gaiss, ūdens, tas viss attīra, noņem enerģētiskos uzslāņojumus, kas caurauž mūsu ķermeņus. Fantastisks vieglums, atveras iekšējais spēks. Pēc pirts arī izskatos un jūtos svaigāks.

Svētdiena. Raksta Veronika

Šodien savācu dažus augus tējām, ko dzert ziemas laikā. Savācu aveņu lapas un upenes. Man vasara vienmēr paiet, aktīvi vācot augus, kas nepieciešami gan tējām, gan arī liekami pirts skrubīšos. Bet Edgars ir sācis braukt uz mežu pēc zariem, lai sāktu gatavot pirts slotas ziemai – no bērza, no apses, no lazdas. Un vēl šodien es beidzot pabeidzu šūt blūzi mammai, un ir arī iemesls viņai to uzdāvināt, jo viņai šodien ir dzimšanas diena.

Pirmdiena. Raksta Veronika

Šī diena pagāja Daugavpilī. Man bija sarunātas vairākas tikšanās, un tās bija ar topošajām māmiņām. Viena bija vienkārši konsultācija un otra – fotografēšanās. Es vienmēr priecājos komunicēt ar topošajām māmiņām. Šajā laika periodā, kad sieviete gaida bērniņu, viņām tās domas ir ne tik daudz par ikdienas lietām, bet viņu dzīvē parādās vēl viens notikums, par ko viņas domā.

Vēl šodien es satikos ar mammu, un mēs kopā devāmies pie vecmāmiņas. Tā savukārt ir tāda īpaša sajūta, kad trīs paaudzes kopā. Un mana vecmāmiņa šobrīd ir tādā dzīves posmā, kad viņa dalās ar savām atmiņām. Un teikšu, tas ir vērtīgi nepazaudēt vienam otru un ik pa laikam satikties.

 

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti