Dzīve & Stils / Pilsētvide
Latvijā ir aptuveni 200 dzelzceļa staciju, pie kurām vilciens vairs nepietur. Katrai no tām savs liktenis. Piemēram, daļa Gulbenes dzelzceļa stacijas ēku ir patapināta vietvarai, kas tur izveidojusi interaktīvu centru "Dzelzceļš un tvaiks", kādā citā stacijas ēkā Lietuvas pierobežā iekārtojusies katoļu baznīca. Airītes stacijas ēku iegādājās ģimene, tur izvietojot vēsturisku ekspozīciju, bet Jostas stacijas stāsts beidzās 2012. gadā, kad to nojauca.
Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja atbalstīja ieceri iesniegt Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā pieteikumu par "Rail Baltica" integrēšanu Rīgas centra infrastruktūrā. To īstenojot, teritorija ap pārveidoto Rīgas Centrālo staciju būs ērtāka gājējiem, velobraucējiem un sabiedriskajam transportam.
Gadiem plānotā celiņu atjaunošana Esplanādē rudenī sākās daudzsološi, taču sniega un aukstuma dēļ būvdarbus nācies pārtraukt. Galvaspilsēta iecerētajam atvēlējusi vairāk nekā 800 tūkstošus eiro, norādot, ka jaunie celiņi būs no betona bruģakmens. Par to skeptiski izsakās arhitekts, paužot, ka tik nozīmīgā kultūrvēsturiskā vietā vajadzētu izmantot vērtīgāku materiālu. Savukārt koku ekspertei bažas rada vairāki augi, kuriem būvniecības laikā saknes ir bojātas.
Sarkano ozolu iestādīja 1964. gadā, kad uzbūvēja Rīgas autoostu. "Rail Baltica" celtniecības gaitā šo ozolu bija paredzēts vienkārši nocirst. Taču tad sabiedrībā sākās iebildumi un plašas diskusijas par to, ka ozols ir autoostas simbols un to vajadzētu vai nu saglabāt, vai pārstādīt, vai varbūt tomēr situāciju nedramatizēt un ļaut, lai celtniecības darbi rit savu gaitu.
Par to, ka Talsos nepieciešams jauns ugunsdzēsēju depo, šaubu neesot. Arī kādreizējai Talsu daiļdārzniecei, kura depo paredzētajā teritorijā gandrīz 30 gadus stādījusi dendroloģiski vērtīgus kokus. Viņa cer, ka Talsi būs viens no retajiem gadījumiem, kad, veicot jaunu ēku celtniecību, koki tiks nevis likvidēti, bet pārstādīti citā vietā.