Patvertņu iekārtošana ātri noveda pie jauna uzņēmuma radīšanas, kurā no otrreiz pārstrādātām izejvielām tiek izgatavotas mēbeles tieši bumbu patvertnēm.

Kā dzīvot, nezinot, vai pienāks rītdiena, un pildīt savu lomu lielajā mehānismā, kas vajadzīgs uzvarai, Olga stāstīja Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs". 

Karš sākās jau 2014. gadā Doneckā

Krievijas iebrukums ietekmējis visus ukraiņus, taču jūsu ģimeni tas nevis vienkārši ietekmējis, bet gan pilnībā izmainījis jūsu dzīvi. Par jums uzzināju kā cilvēku, kas pēc pilna mēroga iebrukuma sāka izgatavot mēbeles bumbu patvertnēm, taču jūsu kara stāsts sākas jau 2014. gadā Doneckā. Pastāstiet, kā jums sākās karš?

Esmu no Doneckas. Man karš sākās Krimā, jo 2013. gadā es devos uz turieni komandējumā kā viena būvniecības projekta vadītāja. Mēs devāmies prom jau nākamajā dienā pēc pirmajām sadursmēm, kad pašā Jaltas centrā milzīgi cilvēku pūļi devās viens pret otru ar Molotova kokteiļiem rokās. Sev par nelaimi, es, neko nenojaušot, atgadījos tur pašā notikumu epicentrā. 

Burtiski nākamajā dienā mēs atgriezāmies Doneckā, nenojaušot, ka arī tur varētu sākties kas līdzīgs. Kad izbraucām no Krimas, cik zinu, diennakti vēlāk uz robežas jau stāvēja bruņoti vīri, kuri jau kontrolēja cilvēkus, kas brauc prom. 

Ierodoties Doneckā, sākumā viss bija vairāk vai mazāk kluss un mierīgs. Bet tad sākās notikumi Slovjanskā, un mums atkal šķita, ka tas ātri beigsies un vispār – tas ir kaut kur tālu no Doneckas un līdz mums neatnāks [Slovjankska ir 130 km no Doneckas]. Taču jau atkal kļūdījāmies.

Man personīgi tā nopietnāk viss sākās darbā.

Mums birojs bija netālu no lidostas. Kādā brīdī pēkšņi pārstāja darboties telefona sakari – gan mobilie, gan fiksētie. Dzirdama bija tikai čerkstoņa. Un tad ieraudzījām, kā lido iznīcinātāji. 

Protams, mums visiem atļāva doties mājās līdz apstākļu noskaidrošanai, lai vispār saprastu, kas pilsētā notiek. Pāris nedēļas sēdējām mājās Doneckā, redzējām, ka situācija nevis uzlabojas, bet pasliktinās. Konflikts arvien pieauga. 

Mēs nopirkām vilciena biļetes. Kā vēlāk izrādījās – vienā virzienā, jo nākamajā dienā pēc mūsu aizbraukšanas dzelzceļa līnija Doneckā tika uzspridzināta. Tā nonācām Kijivā. Un no 2014. gada 5. augusta man sākās jauna dzīve. 

Kaut kur rakstījāt, ka uz Kijivu pārbraucāt ne tā kā daudzi domāja par atbraucējiem no Doneckas, ka viņi ierodas ar naudas maisiem padusē. Saprotu, ka atbraucāt bez nekā.

Jā, diemžēl. Mēs zaudējām visus savus ieguldījumus.

Labi, ka uz Kijivu pārbrauca viss celtniecības uzņēmums, kurā tolaik strādāju. Tas bija tāds labs atbalsts.

Bet vispār, mēs ieradāmies pilnīgi bez jebkādiem ietaupījumiem. Vienīgais, kas mums bija līdzi, bija mūsu personīgās mantas. Braucām prom ar domām nevis par kādiem pāris mēnešiem, bet uz visiem laikiem. Tāpēc līdzi bija dažādas piemiņas lietas, kas mūsu ģimenei dārgas, jo zinājām, ka diez vai atgriezīsimies.

Kāpēc jūs tobrīd tā domājāt? Neviens jau nezināja, kā viss attīstīsies.

Neviens nezināja. Bet, ziniet, vēsture ir cikliska. Man ļoti patīk vēsture, patīk lasīt analītiskus rakstus, tāpēc saprotu, ka dzīvē viss atkārtojas. Ja ne šodien, tad rīt atkārtosies. Tāpēc neviens negribēja riskēt.

Zinājām, ka vismaz mūsu ģimenei pastāv dzīvības draudi.  Tāpēc mēs vienkārši aizbraucām, kur ir mierīgāk.

Bet jūs jau redzat, – dzīve pierādījusi, ka karš tevi var panākt, lai kur arī atrastos.

Vai jums joprojām ir saistība ar Donecku?

[nopūta]

Ja nevarat par to runāt, tad sakiet.

Labāk būs, ja par to nerunāšu.

Palikt un strādāt, lai kas tāds neatkārtotos nekur citur

Iepriekšējās intervijās esam runājuši ar karavīriem un citiem ļaudīm, kuri uzstāj, ka karš nebūs beidzies, kamēr netiks atbrīvota Krima, Donecka un šīs teritorijas. Kā domājat jūs, kā cilvēks, kurš tur dzīvojis un strādājis, vai karš var beigties, ja Krima, Donecka, Luhanska nebūs atbrīvotas?

Grūti pateikt, jo šeit ir daudz faktoru.  Jautājums – cik cilvēki gan vienā, gan otrā pusē ir gatavi kaut kam tādam. Jo šie 10 gadi tomēr ir ilgs laiks, kas abas puses ļoti attālinājis.

Bet kā jūs personīgi domājat? Kādas ir sajūtas šajā jautājumā?

[nopūšas] Nu, tas patiesībā ir sarežģīti. Es pati tur vairs neatgrieztos, jo tas ir ļoti smagi. Atkal būt tur, redzēt postījumus, redzēt citus cilvēkus, nekā tos, kuri tur bija iepriekš…

Bet šī pieredze jums, kura ir dzīvojusi Doneckā, redzot, kāda tā ir tagad, – vai tas savā ziņā kalpo kā jūsu motivators strādāt valsts, tautas labā, lai kaut kas tāds neatkārtotos citās Ukrainas pilsētās?

Te jau nav stāsts par Ukrainas pilsētām. Te ir stāsts par to, lai kas tāds neatkārtotos nekur citur.

Pēc 24. februāra Kijivā paliku tieši šī iemesla dēļ. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, tu neredzi jēgu bēgt kaut kur tālāk, jo saproti, ka kas tāds var notikt jebkur, neatkarīgi no tā, kur atrodies.

Pat tagad, izbraucot uz ārzemēm darba darīšanās, es saprotu, ka kas tāds var sasniegt arī citas valstis.

Kā jūsu pieredze, bēgot no Doneckas, ietekmēja to, ko darījāt pēc 24. februāra?

[nopūšas] Pirmkārt, pateicoties šai pieredzei, atšķirībā no citiem, kuri pievēra acis uz notiekošo, mēs tam bijām gatavi.

Kādā ziņā bijāt gatavi?

Bijām gatavi dažādiem variantiem, teiksim tā. Jo, kad tu dzīvo un apzinies, ka valstī notiek karš, – un lai kā kāds mēģina pievērt acis, tas tomēr notiek jau 10 gadus – tu esi gatavs visiem scenārijiem.

Kad 2014. gadā iesēdāmies vilcienā no Doneckas uz Kijivu, mēs pieņēmām kā realitāti faktu, ka dzīvojam trauksmainos laikos. Tas savukārt nozīmē, ka tev jābūt elastīgam, jāspēj pieņemt lēmumus un katra diena jāizdzīvo tāda, kāda tā ir.

Jā, esmu pieņēmusi domu, ka varu nomirt jebkurā mirklī.

Varu iziet no mājām un uz galvas var uzkrist raķete vai ķieģelis – tas pat nav svarīgi, es šo ideju esmu pieņēmusi un apzinos.

Kopš 2014. gada, kad atbraucām ar čemodānu, mums mājās ir trauksmes koferītis, kurā ir viss nepieciešamais – drēbes, dokumenti, nauda un tā tālāk. Un šo desmit gadu laikā tur kaut kas pamainās, kaut kas nāk klāt, bet tas nekad nav ticis pilnībā izpakots. Tā kā mūsu ģimenē esam to pieņēmuši kā realitāti – jebkurā mirklī varam zaudēt visu un mums paliks tikai šis koferītis.

Es jūsos klausos un, no vienas puses saprotu ko sakāt, bet vienlaikus apzinos, ka pa īstam to nevaru saprast, jo nekad neesmu bijis šādā situācijā. Ko ar tavu dzīvi dara apzināšanās, ka vari mirt šodien, rīt, aizparīt? Vai kā citādāk plāno savu dzīvi, vai neplāno to vispār? Ko šāda apzināšanās dara ar cilvēku reālajā dzīvē?

Personīgi man tas ir devis mieru. Esmu pieņēmusi šo domu un savu laiku tai vairs netērēju.

Es varu darīt to, ko vēlos, – palīdzēt cilvēkiem, strādāt sev mīļu darbu un tā tālāk. Taču katru dienu dzīvoju pilnībā piepildītu. Kā pēdējo.

Patvertņu iekārtošanai ir daudz drošības prasību, bet jābūt arī ērtībām

Gribētu vaicāt par bumbu patvertnēm. Kā jūs nonācāt līdz idejai izgatavot mēbeles tieši bumbu patvertnēm? Uzreiz bija tāda doma vai tā nāca pakāpeniski?

Tā bija ideja, kas radās no nepieciešamības. Mēs projektējām patvertnes, aprīkojām tās, meklējām grantus to sakārtošanai, kas ir diezgan grūti izdarāms.

Tagad, protams, vieglāk, bet kad sākām šo darbu, tam neviens īsti negribēja pievērst uzmanību.

Bet kāpēc veicāt šos projektēšanas darbus – vai jums bija pasūtījumi, vai vienkārši konstatējāt, kādā stāvoklī ir jūsu tuvākās patvertnes?

Kad sākumā gribējām labiekārtot patvertnes blakus mūsu dzīvojamajai mājai, konstatējām, ka ir ļoti daudz juridisku šķēršļu. Taču negribēju pie šīm grūtībām apstāties. Tāpēc sākām attīstīt šo jautājumu, rīkojām seminārus – kādām jābūt patvertnēm, kam tur ir jābūt.

Pie mums tad sāka vērsties cilvēki, lai lūgtu palīdzību labiekārtot patvertnes viņu mājās, skolās vai slimnīcās. Bija dažādi pieprasījumi.

Taču patvertņu pārprojektēšanas procesā secinājām vienu lietu – mums ir standarti, kādām mēbelēm jābūt šādās telpās, taču fiziski šo mēbeļu tur bieži vien nav. Nereti patvertnēs ir kaut kādas mēbeles, taču šim konkrētajam mērķim tās īsti neder.

Bet kas tajās tāds īpašs? Kādēļ neder jebkādas mēbeles?

Tām jābūt konkrētos izmēros, jāatbilst konkrētiem standartiem. Tāpat kā ir patvertņu iekārtojuma standarti, ir arī drošības normatīvi.

Piemēram, neviens neiedomājas, kādēļ patvertnēs nedrīkst izmantot flīzes. Tas ir tāpēc, ka sprādziena viļņa ietekmē flīzi var atraut no sienas un tā var ievainot cilvēku.

Tieši tāpat ir konkrētas prasības mēbelēm. Piemēram, patvertnēs nedrīkst izmantot mīkstās mēbeles, jo tās ir antisanitāras. Ir dažādas prasības – mēbeles nedrīkst būt tādas, kurās var iemesties pelējums, tādas, kas ātri nolietojas un tamlīdzīgi. Ir daudz šādu tehnisko parametru, kas būtu jāievēro, taču realitātē redzējām daudz koka mēbeļu vai mēbeles, kas radītas no skaidu plātnēm – tas nozīmē, ka trīs mēnešu laikā tās var uzbriest un vairs nebūs izmantojamas.

Tāpēc meklējām materiālus, kas varētu derēt šādā vidē. Mums nemaz nebija domas atvērt savu ražotni, jo tā mums bija jauna, nezināma un sarežģīta joma. Vai nu spējam apmierināt mūsu vēlmes un prasības, vai arī izmantojam to pašu, ko citi.

Bet, tā kā mūsu komandā bija ķīmiķi un tehnologi, kādā brīdī mēs nolēmām, ka centīsimies atvērt savu ražošanu un izgatavot patiešām augstas kvalitātes produktu, kas ne tikai atbilstu mūsu valsts standartiem, bet arī būtu draudzīgs videi.

Tāpēc izvēlējāmies plastmasu. Mēs otrreizēji pārstrādājam plastikāta atlikumus dažādās tā formās un no tā izgatavojam mēbeles. Esam saņēmuši sertifikātu, ka šis produkts ir videi draudzīgs, Jo cilvēkiem bieži rodas jautājums – ja jau tā ir plastmasa, vai to var izmantot. Tieši tāpēc izgājām sertifikāciju, lai cilvēki būtu 100% pārliecināti par mūsu produkcijas kvalitāti. Un tā palēnām mūsu ražošana sāka augt.

Kā tas sākās? Jūs kaut ko izdarījāt sava dzīvokļu kompleksa patvertnē, tad kāds to ieraudzīja, novērtēja un sauca jūs uz jauniem objektiem? Kā šī lieta izauga?

Viss sākās ar lekcijām par drošību, par to, kam jābūt patvertnē. Nevalstiskās organizācijas piesaistīja mani kā lektoru, lai es izstāstītu, kas vispār ir vajadzīgs šādās vietās. Pēc tam viena no organizācijām mani piesaistīja kā konsultantu patvertņu ierīkošanā.

Mēs palīdzējām, devām materiālus, būvmateriālus, aprīkojumu, kas bija nepieciešams tieši patvertņu ierīkošanā. Tobrīd naudas nebija daudz, tāpēc nedevām naudu pašiem remontdarbiem, bet aprīkojumam, kas nepieciešams, lai cilvēki paši varētu šīs patvertnes ierīkot, jo kad cilvēki paši ko dara, tad arī rezultātu novērtē vairāk.

Vienlaikus mēs jau sākām tirgot pašu ražotās mēbeles un piedāvājām tās cilvēkiem, kuri atjaunoja patvertnes.

Lai viņiem nebūtu atkal jāliek kaut kādi šauri, neērti un nepiemēroti koka soliņi, uz kuriem pat īsti pagulēt nevar. Tobrīd cilvēki patvertnēs pavadīja daudz laika, varēja pat diennakti no vietas tur būt. Bet skaidrs, ka tādās vietās cilvēkam nepieciešama vieta gan kur pagulēt, gan pastrādāt, taču to nevar nodrošināt 20 centimetrus plati beņķi, ar ko visbiežāk aprīkotas patvertnes. Pirmās mēbeles pārdevām pagājušā gada februārī. Tās tika pamanītas, un pie mums vērsās jau citi cilvēki, kuri gribēja to pašu. Tā palēnām, palēnām paplašinājām ražošanu un uzlabojām mūsu produkciju.

Gada laikā jau esam aprīkojuši vairāk nekā 30 patvertnes deviņos Ukrainas reģionos, pārstrādājot vairāk nekā 10 tonnas plastmasas.

Patvertnes tagad aprīko tā, lai dzīve turpinātos

Kas ir jūsu klienti?

Mēs strādājam galvenokārt ar labdarības fondu starpniecību, jo valsts pasūtījumu process aizņem ļoti ilgu laiku, un mēs paveiktu daudz mazāk, ja strādātu tikai ar tiem.

Mēs varam saražot ātri. Sākumā ražošanas jauda, protams, bija mazāka, taču nu esam paplašinājušies, un ir arī valsts pasūtījumi, bet, kad sākām, viss bija ļoti sarežģīti. Tad ar patvertnēm pārsvarā nodarbojās tikai privātais sektors.

Tagad ir gan valsts, gan pašvaldību pasūtījumi – piesakās gan skolas, gan jauniešu centri, komunālo pakalpojumu nodrošinātāji.

Būtībā – ikviens, kurš grib, lai viņam būtu mūsdienīga patvertne.

Cik daudz mēbeļu vajadzīgs vienā vidējā patvertnē? Es saprotu, ka tās var būt gan lielas, gan mazas …

Atkarībā no cilvēku skaita. Vidēji patvertnes paredzētas 200 cilvēkiem.

Cik daudz un kādas mēbeles tādā vietā nepieciešams?

Pārsvarā tās ir nolokāmas lāviņas, uz kurām var gulēt. Skolām papildus esam piegādājuši galdus, kurus var savienot, pārvēršot tos par guļvietām. Mēnesī šobrīd nosūtām pasūtītājiem nedaudz vairāk par 100 mēbeļu komplektiem. Patiesībā, šobrīd jau vairāk, bet vēl nesen bija šādi.

Pagājušajā ziemā mēs dzirdējām daudz stāstu par patvertnēm, jo Krievija bombardēja infrastruktūru. Daudziem cilvēkiem mājās nebija ne elektrības, ne ūdens, ne apkures, un viņi devās uz patvertnēm. Kā ir šoziem?

Pieejamo patvertņu šogad, protams, ir daudz vairāk nekā pērn. Valsts šobrīd daudz dara šajā jomā. Un tagad, veidojot patvertnes, jau ņem vērā visas iespējamības. Situācijām, kad pazūd elektrība, paredzēti ģeneratori. Ja atslēgts ūdens, tam savukārt ir ūdens tvertnes. Patvertnēm jābūt tādām, nu vismaz tās, kuras veidojam mēs, ir tādas, kuras zināmu laiku var pastāvēt autonomi pat pie dažādām šādām problēmām. 

Pilsētās joprojām trūkst patvertņu, bet es teiktu, nevis patvertņu kā tādu, bet cilvēkiem ērtu patvertņu.

Saprotiet, gaisa trauksmes var turpināties vairākas stundas, tādēļ arī cilvēkam vairākas stundas jāsēž patvertnē, taču tam būtu jābūt tā, ka cilvēks bez īpašiem ierobežojumiem var turpināt iesākto – strādāt, mācīties un tamlīdzīgi.

Tāpēc patvertnes tagad tiek aprīkotas tā, lai dzīves process cilvēkam būtu nepārtraukts. Ja viņš strādā, tad viņš atnāk uz patvertni un mierīgi var turpināt strādāt – tur jābūt krēsliem, galdiem. Ja tas ir bērnudārzs vai skola, atkal jau – bērni dodas uz patvertni, un tur obligāti būtu jābūt gan krēsliem, gan galdiem un tāfelēm, lai viņi varētu turpināt mācību procesu. 

Tādēļ šobrīd pie mums uzsvars tiek likts nevis uz to, lai būtu jebkāda patvertne, bet lai tā būtu labiekārtota un cilvēks varētu turpināt savu dzīvi neatkarīgi no tā, kas darās ārpusē.

Varbūt ir vēl kas tāds, kas mums būtu jāzina par patvertnēm?

Ja jums ir veco laiku dzīvojamās mājas, kas būvētas pēc 40.gadiem, tad praktiski visās tajās tika izbūvētas patvertnes. Šobrīd tās visdrīzāk tiek izmantotas kā pagrabi un cilvēki par tām aizmirsuši, taču principā, skatoties no ielas puses, tās ir visai viegli pamanīt pēc ventilācijas šahtām, ja vien tās saglabājušās.

Paneļu daudzdzīvokļu mājas patvertne kļūs par masu kapu

No Kijivas iedzīvotājiem esmu dzirdējis, ka kopš lielā kara sākuma šajos divos gados cilvēki savā ziņā jau pieraduši pie trauksmēm un daudzi vairs neiet uz patvertnēm, kad atskan brīdinājums par briesmām. Vai pati dodaties uz patvertni un kādi ir tie apstākļi, kad dodaties un kad lemjat – nē, šoreiz nevajag?

Mēs vienmēr cenšamies iet uz patvertni, bet ir brīži, kad tas nav iespējams. Piemēram, ja kaut kur braucam automašīnā, tad parasti turpinām braukt, jo apstāties un stāvēt būtu bīstami. Tādēļ braucam līdz kādai vietai, kur būtu kaut cik droši.

Savukārt, piemēram, mūsu biroja teritorijā ir ļoti laba patvertne, kurā var dzīvot pat vairākas dienas.

Kad šomēnes bija smagākas apšaudes, tad cilvēki tā arī darīja.  Mēs palīdzējām uzlabot to patvertni – uztaisījām nelielu remontu, ielikām mēbeles, jo sākotnēji tā bija ļoti nepiemērotā stāvoklī, ar pelējumu, mitra – nu gluži kā daudzi pagrabi. Tagad esam to sakopuši, un principā nav slikti.

Ja runā par citām vietām, diemžēl jāsaka, ka ne visos dzīvojamajos kompleksos ir pieejamas patvertnes. Nevis tāpēc, ka cilvēki tādas negribētu, vai negrib doties uz patvertnēm, bet gan tāpēc, ka šajās mājās vienkārši nav iespējams tādas izveidot.

Piemēram,

ja tā ir paneļu daudzdzīvokļu māja, tad tur ierīkota patvertne kļūs par masu kapu. Nedrīkst paneļu māju pagrabos doties uzlidojumu laikā – tas ir ļoti nedroši.

Ir mājas, kur pagrabu griesti ir ļoti zemi, tur izvilktas komunikācijas un patvertni tur izbūvēt vienkārši nav iespējams.

Tā kā teiktu, ka cilvēki nevis negrib doties uz patvertnēm, bet vienkārši tādu iespēju nav turpat blakus. Protams, neizslēdzu, ka ir kāda daļa cilvēku, kas principā nekad nav devušies uz patvertnēm, taču tas nenozīmē, ka viņi neievēro citus drošības noteikumus – piemēram, divu sienu principu. Ja ārā skan gaisa trauksme, viņi taču apzināti sev negrib nodarīt ļaunu.

Kad skatāties uz pabeigtu patvertnes projektu, zinot, kā tas izskatījās pirms remonta, un tagad redzat izremontētu, ar jaunām mēbelēm – šādos brīžos noteikti pārņem labas sajūtas, ka ne tikai nodarbojaties ar biznesu, bet darāt arī ļoti svarīgu darbu.

Emocijas ir katru reizi – ir īpaši, ja esam strādājuši kādā sapelējušā graustā un tiešām kvalitatīvi tur esam pastrādājuši. Mēs tur darām visu – remontējam, iekārtojam. Izmantojam kvalitatīvus materiālus – diemžēl ne visi ir tādi altruisti kā mēs – un beigās tiešām ir ļoti patīkami. Jo atšķirība starp to kā bija pirms un pēc mūsu atnākšanas ir ļoti liela.

Taču visvairāk sirdi, protams, silda cilvēku pateicības vārdi par to mūsu misiju, ko esam uzņēmušies un darbiem, kas paveikti. Tas ir ļoti patīkami.

Lasīju, ka jūs darbā pieņemiet cilvēkus, kuri bijuši spiesti pamest savas mājas un pārcelties uz Kijivu, gluži kā jūs savulaik. Tā tas ir?

Jā, tā tas kaut kā sanācis. Kad Kijivā atvērām savu pirmo uzņēmumu, sākumā sadarbojāmies tikai ar šādiem cilvēkiem, jo no Kijivas vietējiem iedzīvotājiem attieksme pret mums bija ļoti kritiska.

Kāpēc?

Negatīvismu nedaudz izsauca tas, ka bijām pārbraukuši no Doneckas. Cilvēki nesaprata mūsu problēmas, nesaprata mūsu psiholoģiskos traucējumus, kad piemēram salūta laikā meties uz asfalta, jo tev vienkārši ir bail un sākas panika, jo domā, ka tie ir sprādzieni. Cilvēki Kijivā to nesaprata.

Skaidrs, ka nu šādu problēmu vairs nav, jo šādas bailes izdzīvojis katrs Ukrainas iedzīvotājs. Taču tad šāda lieta bija, un tādēļ darbā centāmies ņemt cilvēkus, kuri būtu pārdzīvojuši to pašu, ko mēs. Viņi saprot, cik svarīgi ir atbalstīt vienam otru. Šobrīd pie mums strādā arī daži kijivieši, taču viņu procents ir ļoti mazs.

Kad atvērām otro uzņēmumu, kas ražo mēbeles no otrreiz pārstrādājamā materiāla, arī tad darbā pieņēmām bēgļus, bet šoreiz tie bija jau jaunā viļņa bēgļi.

Mēbeles patvertnēm pārdod par pašizmaksu – to uztver kā sociālo misiju

Ja runājam par šo te mēbeļu ražošanu patvertnēm – kā nosakāt cenu, lai jūs gan kaut ko nopelnītu, gan arī lai jums nekliegtu virsū, ka izmantojat situāciju un cenas liekat par lielu? Kā šajā ziņā atrast līdzsvaru?

Mēbeles patvertnēm mēs pārdodam par pašizmaksu – ar šo mēs nepelnām, jo uztveram to kā savu sociālo misiju. Taču neviens nav atcēlis to, ka cilvēkam gribas nopelnīt. Tādēļ paralēli šobrīd attīstām arī citu nišu – dizaina mēbeles no pārstrādātas plastmasas, kuru izveidē vajadzīgs lielāks radošums un pūliņi, lai veiksmīgi varētu arī to tirgot. Šos produktus virzām pavisam pa citiem kanāliem. 

Ziniet, es kā optimiste, katrā situācijā cenšos saskatīt kaut ko labu, jo tas tev ļauj mainīties, kļūt labākam, pārskatīt savas intereses un uzskatus.

Tava dzīve var sagriezties kājām gaisā – un ne tikai sliktā ziņā. Var notikt arī kas labs, ko varbūt nepamanīsi uzreiz, bet tikai vēlāk. No šāda skatpunkta skatoties - jā, šīs ir labas pārmaiņas, taču labāk jau, protams, būtu, ja tie apstākļi attīstībai nebūtu šādi. Man svarīgākais ir cilvēki, nevis naudas attiecības.  

Šis uzņēmums tika izveidots tieši cilvēkiem, jo, sākoties lielajam karam, vajadzēja pilnībā pārskatīt savu biznesu, jo būvniecības joma pilnībā apstājās, bet cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no manis, vajadzēja turpināt barot savas ģimenes. Tāpēc arī atvērām šo otru uzņēmumu, kurā ražojam mēbeles no pārstrādātās plastmasas,  lai cilvēki kuri pie manis strādāja būvniecības jomā, varētu atrast iespējas citā nodarbē, lai viņu dzīve neapstātos.

Klausoties jūsos, saprotu, ka pat karā jūs esat cilvēks, kurš nesēž, neraud, kam, protams, ir iemesls, bet jūs esat pieņēmusi lēmumu darīt un darīt pēc iespējas vairāk.

Es gribu izveidot tādu valsti un tādas lietas, par ko man vēlāk nebūs jākaunas sava bērna priekšā. Gribu darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka viņš dzīvo skaistā valstī ar lieliskām iespējām. Lai tā notiktu, mums ir jābūt šeit, jāatjauno sagrautais, un jāstrādā, nenolaižot rokas.

Skaidrs – ja mēs padosimies, protams, ka neko nesasniegsim. Es tam neesmu gatava.

Ļoti labi apzinos, ka laime nekrīt no debesīm. Pašam ir kaut kas jādara, lai tā būtu. Ja vēlies dzīvot neatkarībā, brīvībā, tad ir jācīnās par to.

Noslēgumā mūsu viesiem parasti vaicājam vienu un to pašu jautājumu – ko novēlēt jums personīgi? Skaidrs – uzvaru, mieru, bet ko personīgu novēlēt tieši jums?

Personīgu? Ziniet, 2014. gadā un visus nākamos desmit gadus, dzīvojot karā, mana galvenā vēlme bijusi, lai mani radi un tuvinieki būtu dzīvi un veseli. Diemžēl tajā gadā es zaudēju ļoti daudzus radiniekus un tuvos cilvēkus. Tāpēc, teiksim tā, šī ir ļoti sarežģīta tēma. Pat ja es kaut ko vēlos – mana kvēlākā vēlme diemžēl nepiepildās. Vienkārši gribētos, lai visi būtu blakus un dzīvi.