"Par "Dzīvības koks" mentoru es gribēju kļūt tādēļ, ka es pats saskāros ar onkoloģisku slimību un nebija īsti, pie kā vērsties ar savu problēmu, ar savām sajūtām," skaidroja Agris.
2018. gada februārī Agrim atklāja vēzi. Sākās ilgs un izaicinošs ārstēšanas process. Ļaundabīgo audzēju izoperēja pēc pusgada, 2018. gada septembrī, bet arī pēc tam regulāri bija jāapmeklē dažādas pārbaudes.
"Sākumā man likās ārprāts – pusgads [līdz operācijai], es taču tūlīt nomiršu. Tā bija vienīgā doma, kas riņķoja pa galvu, bet vēzis nav tāds.
Ir individuāli, galēji gadījumi, kad tas ir nenormāli agresīvs, kad cilvēks var burtiski dažu mēnešu laikā nomirt, bet manā gadījumā, lai izietu visas analīzes, pusgads bija pilnīgi pietiekami. Varbūt varēja pēc kādiem pieciem mēnešiem veikt jau operāciju, bet diemžēl mums Liepājā uz šāda veida operācijām bija diezgan lielas rindas," stāstīja Agris.
Pārbaužu rezultāti ilgtermiņā nebija tik iepriecinoši, cik gaidīts, tāpēc gadu vēlāk, 2019. gada oktobrī, Agris izgāja arī staru terapiju jeb starošanu. Kopš tā brīža viņš ir vesels. Tiem ārstiem, ar kuriem viņš saskārās visā ārstēšanās procesā, Agris velta tikai labākos vārdus, taču atzina, ka valsts atbalsta prostatas vēža pacientiem kopumā trūkst.
"Vienīgais valsts atbalsts bija tas, ka man bija plānveida operācija un operācijas maksa bija valsts kompensējamā, bet pārējais atbalsts no valsts diemžēl nav nekāds. Līdz ar to arī viens no mūsu ["Dzīvības koka"] mērķiem ir pievērst vairāk uzmanību šai lietai un vairāk iesaistīt valsts institūcijas, un meklēt valsts atbalstu," norādīja Agris.
Viņš skaidroja, ka Latvijā sabiedrība ir tāda, kurā vīriešu onkoloģija, vismaz pirms pieciem gadiem, bija gandrīz kā tabu – cilvēki par to negribēja runāt. "Es sākumā meklēju internetā visu, kas ir ar prostatas vēzi saistīts, kādas problēmas rodas, kāda ir ārstēšana, un internetā es saskāros ar vienu secinājumu – visi no tā mirst.
Tad sapratu, ka nav jēgas meklēt internetā, un uzgāju "Dzīvības koku". Iesaistījos Liepājas nodaļas darbībā, bet tur nebija neviena vīrieša, un pamatā visai tai sadzīvošanai ar slimību es gāju viens pats cauri. Tāpēc es nolēmu kļūt par mentoru, lai parādītu cilvēkiem, pastāstītu, kas būs pirms operācijas, kas pēc, kādas fiziskās nodarbības jādara. Lai dalītos ar savu pieredzi, jo mūsu ārstiem diemžēl nav laika," stāstīja Agris.
Agris ir no tiem, kas apzinās, ka slimnieku Latvijā ir daudz, ārsts katram individuāli nevar veltīt vairākas stundas, lai aprunātos par jautājumiem, kas saistās ar ikdienu. Nepalīdz arī vīriešu mentalitāte – Agris atklāja, ka divus, trīs gadus iepriekš pirms ļaundabīga vēža atklāšanas viņam jau tika atklāts labdabīgs audzējs, taču pat tas nemudināja veikt regulāras pārbaudes.
"Ārsts izrakstīja zāles, es padzēru tās divus mēnešus un aizmirsu. Likās, ka viss ir kārtībā un dzīve turpinās. Es pat nepievērsu tam uzmanību. Negāju arī uz prostatas specifiskā antigēna (PSA) skrīningiem, jo par tādiem, godīgi sakot, pat nezināju. Jā, vīrietis ir tāds, kas… Mēs visu darām pēdējā momentā. Salīdzinot ar sievietēm, mēs esam ļoti kūtri," atzina Agris.
Viņa mērķis kopā ar organizāciju "Dzīvības koks" ir izveidot vīriešu grupu, ar kuru nopietnāk strādāt pie vīriešu informētības, savstarpējās komunikācijas un konsultācijām. Līdz šim viņš novērojis, ka pēc informācijas par prostatas vēzi vēršas nevis vīrieši paši, bet viņu sievas.
"Vīrieši ir jāiekustina, lai kaut kas sāktu notikt. Man vēzi atklāja 49 gados, kad es biju un joprojām esmu spēka pilnbriedā, un vīrietim tieši seksuālā joma ir ļoti svarīga. Ja tajā ir kaut kādas problēmas, cilvēki par to kaunas runāt.
Bet, ja salīdzina ar sievietēm, viņas ir aktīvākas, viņas savā ziņā ir pozitīvi nekaunīgākas, jo viņas par to runā skaļi. Mēs, vīrieši, klusējam. Mums ir jākļūst atklātākiem," pauda Agris.
Kopš saskaršanās ar prostatas vēzi Agris par šo jautājumu vairs nekautrējas runāt un nebaidās dalīties ar savu pieredzi arī ar citiem. Šobrīd viņš ir vienīgais mentors vīrietis organizācijā "Dzīvības koks", līdz ar to visi interesentu zvani tiek novirzīti viņam.
"Es nedodu nekādus medicīniskus ieteikumus. Es iesaku tādas tīri sadzīviskas lietas, kas ir jādara, lai sagatavotos operācijai, kas ir jādara pēc operācijas, ka ir jāapmeklē fizioterapeiti, kādas diētas ir jāievēro. Es dalos ar savu pieredzi un kā mentors cilvēku iedrošinu – iedrošinu uz to, ka dzīve nav beigusies, ka dzīve turpinās arī pēc prostatas vēža," secināja Agris.
Rakstu un interviju cikla "Pacients tuvplānā" materiāli
