"Atbrauca krievu kareivji un pateica – ja kustēsimies, mums sašaus ceļgalus"

Ukraiņu jaunieši Ivans un Maksims šonedēļ Rīgā ieradušies no Hmeļņickas. Šobrīd viņi ir teju pilngadīgi, bet, sākoties karam Ukrainā, tobrīd 15 gadus vecie puiši dzīvoja Mariupolē, mācījās skolā, aktīvi nodarbojās ar sportu un, kā paši saka, dzīvojuši normālu pusaudžu dzīvi.

Tiesa, zēni jau pirms kara bija zaudējuši vecākus citu iemeslu dēļ, bet pirms diviem gadiem iestājās vēl pavisam cita un drūma realitāte, apraksta Ivans.

"Mēs Mariupolē aptuveni mēnesi sākumā dzīvojām skolas kopmītnēs, un mūs pieskatīja mūsu aizbildnis Antons. Mums nemitīgi atslēdzās ūdens, gaisma, un mums nebija iespējas sev pagatavot ēdienu, bet Antons nesa mums pārtiku, neskatoties uz apšaudēm, un tā turpinājās līdz 5. martam. Mūsu aizbildnis saprata, ka nevaram vairs palikt pilsētas kreisajā krastā, un viņš devās pēc palīdzības uz otru pusi Mariupoles centrā, un pēc mums atbrauca ukraiņu policija.

Mēs savācām savas lietas, un mūs aizveda uz bumbu patvertni, kur atradās ap 1000 cilvēku. Mēs tur uzturējāmies līdz 20. martam," pirmās kara nedēļas Mariupolē apraksta Ivans.

Ivans atceras, ka tieši 20. marta rītā pēc komandantstundas viņš un vēl trīs puiši, tostarp viņa vecākais brālis, nolēmuši doties līdzi nelielai cilvēku grupai, lai tiktu ārā no jau okupētās teritorijas, jo puiši bija zaudējuši sakarus ar savu aizbildni.

Plāns bija ar kājām doties uz Manhušas ciemu, no kura ar kādu transportu viņi cerēja nokļūt tuvākajās Ukrainas teritorijās Zaporižjas apgabalā.

"Pirms mēs izgājām no Mariupoles, bija jāšķērso krievu kontrolpunkts, kurā mūs pārbaudīja un palaida tālāk. Mēs aizgājām līdz Manhušai un piestājām tur pie slimnīcas, bet viena sieviete pamanīja, ka mēs esam bez pieaugušajiem.

Viņa piezvanīja Doneckas sociālajiem darbiniekiem, bet Donecka jau sen ir okupēta.

Mēs sapratām, ka mums brauc pakaļ no turienes, un izlēmām pa kluso bēgt no turienes. Taču tajā slimnīcā cilvēki pamanīja, ka esam pazuduši, un

pēc mums atbrauca krievu kareivji un pateica – ja kaut kur kustēsimies, tad mums sašaus ceļgalus.

Rezultātā manu vecāko brāli atlaida, jo viņš ir pilngadīgs – 19 gadi, bet man un draugiem Maksimam un Bogdanam nedeva nekādas izvēles iespējas. Mums bija jāsēžas mikroautobusā un mūs aizveda uz Donecku," stāsta Ivans.

Neviens neticēja, ka no Ukrainas pēc mums atbrauks, bet mēs līdz pēdējam cerējām

Ivans stāsta, ka bijis šokā, jo viņu atšķīra no brāļa, un vakarā viņš jau bija aizvests uz vienu no Doneckas slimnīcām, kur puiši tika turēti kopumā divus mēnešus. Šajā vietā darbojās slimnīcas personāls, lielākoties sievietes.

Pakāpeniski atvesti arvien vairāk ukraiņu bērnu, Ivans saka, kopumā aptuveni 30 bērnu vecumā no 9 līdz 13 gadiem. Daļa bija zaudējuši vecākus, bet daļai vienkārši nebija sakaru ar viņiem.

Zēns stāsta, ka vēlāk izdevies uzlādēt telefonu un sazvanīt viņa aizbildni Antonu, bet pēkšņi nācis arī kāds piedāvājums no Doneckas sociālajiem darbiniekiem.

"Man piezvanīja sieviete un teica, ka ir variants aizbraukt atpūsties uz Maskavas apgabalu. Piekrišanu prasīja tikai man un Maksimam. Es teicu, ka gribu tomēr izrunāt ar savu aizbildni. Kad sazvanīju Antonu, viņš teica, lai nepiekrītam, jo viss var tur notikt… To zināju tikai es, pārējiem bērniem neviens neko nebija prasījis," stāsta Ivans.

"Es beigās pateicu, ka noteikti nekur nebraukšu un mēs ar Maksimu paliekam šeit.

Es pastāstīju arī pārējiem bērniem, ka ir plāns visus vest tālāk prom, un viņiem neviens to nebija pateicis.

Tad mēs visi aizgājām pie tās slimnīcas galvenās māsas un pateicām, ka nekur nebrauksim, mums tas nepatīk un neinteresē. Pārējiem bērniem pateica, ka jūs vēl šeit atgriezīsieties, bet viņus aizveda un neviens vairs neatgriezās, daži bērni pat nebija savākuši savas mantas. Pēc nedēļas mūs no turienes savāca mūsu aizbildnis Antons.

Neviens tur neticēja, ka kāds no Ukrainas puses atbrauks mums pakaļ uz okupēto teritoriju. Mēs līdz pēdējam cerējām, un tas notika," saka Ivans.

Zēnus veda arī uz policijas iecirkni, kur viņus izvaicāja par militāriem objektiem Ukrainas pusē, puiši teikuši, ka neko nav redzējuši.

Otrs jaunietis, Ivana draugs Maksims apraksta arī apstākļus, kādos bērni dzīvojuši Krievijas kontrolētajā apgabalā: "Mums sākumā arī solīja, ka būs iespēja dzīvot kopmītnē un mācīties koledžā, bet tajos divos mēnešos nekas no tā nenotika.

Sākumā mūs nelaida ārā, bet, kad sabrauca vairāk bērnu, bija vairāk balsu, kas iebilst, un mūs laida ārā uz stundu vai divām dienā.

Nu, un tā tās dienas pārsvarā arī pagāja. Istabās bija pa sešiem cilvēkiem, un lielākoties mēs sēdējām istabās," atceras Maksims.

Viņš piebilst, ka vienlaikus puišiem paveicies, jo bija sakari un cerība, ka kāds atbrauks pakaļ un aizvedīs atpakaļ uz Ukrainu, uz mājām.

Ceļš pēc bērniem – caur Poliju, Lietuvu, Latviju, kājām pāri robežai

Antons Bilajs jau pāris gadus ir Ukrainas valsts noteikts aizbildnis Ivanam un Maksimam. Viņš stāsta par sarežģīto bērnu atgūšanas procesu un garo ceļu. Pēc bērniem viņš no Kijivas devās caur Poliju, Lietuvu un Latviju, tad ar kājām šķērsoja Krievijas robežu un devās ar autobusu uz Maskavu un tālāk uz Donecku.

"Es ļoti pārdzīvoju par puišiem, kad viņi man piezvanīja. Tad noteicām aptuvenu datumu, kad es tur nokļūšu, jo ar loģistiku viss bija ļoti sarežģīti. Autobusi uz Donecku caur Eiropu sāka kursēt tikai maija vidū. Kopumā vienā virzienā devos ap 4000 kilometru garā ceļā.

Un pēc tam ar puišiem mēs atpakaļ braucām trīs diennaktis," stāsta aizbildnis.

"Iepriekš arī man zvanīja no tās slimnīcas un piedāvāja, lai bērni trīs nedēļas atpūšas Krievijā un tad viņus man atgriezīšot, bet es uzreiz kategoriski atteicos un teicu, lai viņi mani gaida Doneckā. Un, kā rāda pieredze, tas bija pareizs lēmums, jo pārējos bērnus neatdeva. Turklāt viņi pēc tam kaut kādā savā "Telegram" kanālā publicēja mūsu bildes, kādi viņi malači – atdevuši bērnus aizbildnim, jo paši zēni tā vēlējās,

bet par to, ka viņi aizveda vēl 31 bērnu un neatdeva, par to taču viņi neraksta," saka Antons.

Puiši piebilst, ka, atgriežoties atpakaļ Ukrainā, nespēja aptvert, kas nupat ar viņiem bija noticis. Ivans rāda arī savus vietām sirmos matus pēc pieredzētā stresa un panikas.

"Pirmajās dienās, kad bijām jau mājās Hmeļņickas apgabalā, bija ļoti grūti aptvert, ka mēs to visu pārdzīvojām, vienlaikus bija neziņa par to, kas būs tālāk.

Es iepriekš nezināju, ka jau septiņpadsmit gados var nosirmot. Bija smagi kontrolēt domas par to, ka, nedod Dievs, tas viss varētu atkārtoties.

Atgriezties iepriekšējā dzīves ritmā, protams, nav iespējams. Viss, ko mēs pārdzīvojām, tas paliks ar mums visu dzīvi, bet mēs ļoti cenšamies par to nedomāt. Es domāju, mums tajā momentā palīdzēja tas, ka esam jau tādā apzinātākā vecumā un sapratām, kas notiek pasaulē. Mums palīdzēja tas, ka zinājām, kam ir jātic un kam ne," pārliecināts Ivans.

Maksims savukārt piebilst: "Es uzskatu, ka mēs uzreiz visu sapratām, jo mūs tur aizveda ar varu un pret mūsu gribu. Mēs negribējām tur braukt, es gribēju atpakaļ. Es uzskatu, ka tas ir ļoti slikti, ka bērni agrā vecumā kaut ko tādu redz un vispār, ka ir valsts, kas tā rīkojas un zog bērnus."

Ukraiņu pusaudži Ivans un Maksims saka, – savu stāstu turpina stāstīt, lai palīdzētu atgūt tos bērnus, kas pret viņu gribu aizvesti uz okupētajām teritorijām vai Krieviju.

Puiši atzīst, ka pieredzētais atņēmis daļu bērnības un licis ātrāk pieaugt. Pasauli viņi tagad redz sūrāku nekā iepriekš.

Ivanam ir sapnis kļūt par profesionālu sportistu boksā, bet Maksims teic, ka pašlaik dzīvo šodienā un nākotni neplāno, bet abiem puišiem lielākā cerība ir Ukrainas uzvara karā.