"Kā mana vecāmamma teica – pavārs, tā ir ļoti laba profesija, jo tu vienmēr būsi siltumā un vienmēr būsi paēdis," stāstīja Gita.
Viņa ne tikai strādā par pavāri viesu namā, bet līdzās darbam izveidojusi arī nelielu piemājas bioloģisko saimniecību. Gita ar prieku strādā laukos, jo uzņēmīgums un darbīgums viņai nāk no vecmāmiņām.
"Latgalē man bija mammas vecāmamma – mammas vecajai mammai vēl mamma. Pie viņām man ļoti patika, jo viņas dzīvoja mežmalā, tādā etnogrāfiskā mājā ar baltajām koka grīdām, kas, kā latviešu tautas dziesmās, kad izmazgāja, tiešām palika baltas. Viņas dzīvoja pie petrolejas lampas, nebija elektrības, slauca gotiņas – tas bija 80. gadu sākums, bet elektrību vecajai mammai ievilka tikai kādos 90. gados," atminējās Gita.
Gitas mīļākās bērnības atmiņas ir, kā vecmamma lauku mājās taisīja sviestu un cepa maizi īstā maizes krāsnī. Par pavārēm strādāja abas viņas vecmammas.
"Tas laikam man kaut kā nodots ar gēniem," sprieda Gita.
Bērnībā Gita ar ģimeni dzīvoja Rīgā, tikai vēlāk pārcēlās uz Tukuma novada Kandavas pagastu, kur viņas vecāki iegādājās māju. Kad bija jāizvēlas profesija, Gita, iespējams, vecmāmiņu iespaidota, devās uz Laidzes tehnikumu, kur mācījās par lauku māju saimnieci ar pavāra specialitāti.
Par pavāri Gita dažādās darba vietās strādā visu mūžu. Šobrīd viņa strādā viesu namā, kurā darbs pārsvarā ir brīvdienās, – tas ļāvis iekārtot pašai savu piemājas saimniecību, kur kopā ar vīru viņa apstrādā 60 hektārus zemes, no kuriem 10 ir savā īpašumā, bet pārējos nomā.
"Kā es priekšniekiem saku – es nāku uz virtuvi atpūsties no laukiem. Kad pirmdien pamosties un vari iet atkal dārzā, ravēt, ņemties, tad ar tādu prieku to visu sāc, jo nedēļas nogalē esi pilnībā no laukiem atpūties," stāstīja Gita.
Līdzās darbiem Gita apguvusi prasmes arī grāmatvedībā un lietvedībā un katru gadu papildina savas zināšanas arī lauksaimniecībā.
"Tās zināšanas kaut kā gribas, jo tad tu sevi tā kā papildini visu laiku. Man ļoti patīk braukt uz visiem semināriem. Tagad ir jābūt arī 40 lauksaimniecības stundām noklausītām, lai tu platību maksājumus saņemtu, un es to daru ar lielāko prieku. Mums Tukumā ir ļoti labs LLKC [Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra] birojs, kurā tās mācības ir foršas. Pagājušajā nedēļā, piemēram, bija mācības par emisijām. Ir jāsaprot, kur tās emisijas rodas, kā no tām izvairīties un kā lauksaimniecībā neražot tās tik daudz," pauda Gita.
Apmeklējot lekcijas, seminārus un dažādus kursus par lauksaimniecību, viņa visvairāk priecājas par iespēju uzdot speciālistiem jautājumus, jo neskaidrību, uzturot mazu, bioloģisku piemājas saimniecību, mēdz būt daudz, – īpaši par dažādiem normatīvajiem aktiem un prasībām.
"Ir visādi noteikumi. Piemēram, bioloģiskajā saimniecībā 200 eiro no hektāra jābūt ienākumiem. Tātad tu nevari tā vienkārši saimniekot un gaidīt, kad būs subsīdijas un atbalsti, – izrēķini, ko tu pārdosi, ko tu izaudzēsi, lai vismaz 12 tūkstošus nopelnītu no tās saimniecības, " skaidroja Gita.
Viņa lepojas, ka savu lolojumu var saukt par pilnās aprites bioloģisko saimniecību. Tas nozīmē, ka te novērojams pilns cikls – gotiņas mielojas ar saimniecībā izaudzētiem dārzeņiem, bet viņu kūtsmēsli nonāk atpakaļ uz lauka, lai palīdzētu izaugt nākamajai ražai, ar kuru atkal pēc tam mieloties.
"Lops apēd to, ko saražojam, un tā viss iet uz riņķi. Kā dabā pienākas. Tāpat audzējam gotiņas, lai cūkām būtu rūgušpiens, lai nebūtu jādod kaut kādi sintētiskie vitamīni un mikroelementi, jo pienā ir viss, kas ruksim ir vajadzīgs," stāstīja Gita.
Gan pavāres darbu, gan darbu saimniecībā Gitai paveikt palīdz tas, ka saimniecībā viņas ģimene dzīvo trīs paaudzēs – kopā ar Gitu, viņas vīru un trim bērniem dzīvo arī viņas vecāki.
"Ir vieglāk, jo mēs esam daudz. Tad var viens otram sadalīt darbus. Es, piemēram, siltumnīcas sastādu, bet mamma tās laista. Tas nav smagi, jo to dara ar šļūteni, tikai laiku vajag," stāstīja Gita.
Domājot par nākamo paaudzi, šobrīd Dukātu ģimenes saimniecībā top vēl viens graudu šķūnis. Gitas dēli nolēmuši – ja saimniekot Kandavā turpinās, tad tikai ar graudiem – bez lopiem, tāpēc viņa ar vīru nākotnē nolēmuši lēnām pāriet tikai uz graudkopību un dārzeņu audzēšanu.
Taču tikmēr Gita izbauda to, ka pašu bioloģiskajā saimniecībā spēj saražot pilnīgi visu, kas ikdienas maltītei nepieciešams, – gan dārzeņus, gan piena produktus, gan gaļu.
"Sapņi ir tādi piezemēti, jo katram cilvēkam ir ielikts kaut kas, kas viņam dzīvē jāpaveic. Man laikam ir cilvēku barošana kaut kur zvaigznēs ierakstīta, jo es no tās netieku vaļā, lai arī kā gribētu. Otrs ir bērnu audzināšana, ne velti mums viņu ir trīs. Kā mēs teicām – viens tēvam, viens mātei, viens valstij. Tad tie sapņi arī grozās ap to, lai ir saimniecība, jo šķiet, ka bērni, dzīvojot laukos, tomēr var izjust to bērnību vairāk nekā pilsētnieki," secināja Gita.
