"Jūs esat atbraukuši ciemos pie Trēziņu ģimenes, atrodaties Lizdēnos, mazā ciematiņā pusceļā no Valmieras uz Rūjienu. Mani sauc Aldis. Neesmu no citurienes nācis, vienkārši esmu bijis šeit visu laiku," stāstu iesāka Aldis.
Skrienot govij pakaļ
Bērnības spilgtākās atmiņas Aldim ir par govīm. Kad viņš bija pusaudzis, elektriskie gani acīmredzot nebija tik jaudīgi kā tagad, bet varbūt arī viņš pats vēl nesaprata, kā ar tiem lopiem īsti strādāt.
"Tās govis ik pa brīdim bēga laukā. Šķita, ka tu visu vasaru pavadi, skrienot govij no pakaļas. To es atceros, kad savam tēvam bļāvu, ka es savu mūžu ar tiem lopiem nestrādāšu, ka visu laiku viņi bēg ārā, sper un ar asti pa seju šauj. Tad vēl tie sīkie teļi ķēdē bija piesieti. Tu viņam nes spainī dzert, bet viņš ar to ķēdi spaini apgāž. Šķita, ka tikai negatīvs te viss ir," stāstīja Aldis.
Aldis devās mācīties uz Rīgu, bet tad atklāja, ka katru nedēļu jau trešdienā gribas atpakaļ uz laukiem, atpakaļ uz mājām, pie saviem lopiem. Šobrīd viņš ar savām gotiņām pavada katru dienu no to piedzimšanas brīža līdz pat nodošanai. Sirds, no govīm atvadoties, sāp katru reizi, jo gandrīz katru viņš pazīst pēc acīm, bet tāds ir dzīves cikls laukos.
"Tas dzīves cikls ir tāds, savādāk vēl neesam iemācījušies. Lai kāds labāk dzīvotu, kādam ir jāmirst. Tas ir saimniecības ienesums, lai es pabarotu savu ģimeni. Graudi arī ir jākuļ, mežs ir jānozāģē. Viss tik vienkārši," pauda Aldis.
Mājas ir tur, kur tevi saprot
Kopā ar Aldi saimniecību uztur un attīsta sieva Sandra un abu mazais dēls.
"Man sieva ir māksliniece. Radošs cilvēks. Viņa man visu padara smuku," lepojās Aldis.
Tikmēr viņš pats ir darītājs. Ja nebūtu Sandras, kas atgādina, ka ir jāatbrauc uz mājām gan pusdienās, gan vakariņās, viņš droši vien tikai strādātu un strādātu. Skrietu uz riņķi apkārt.
"Citreiz darbu ir tik daudz, ka mēs tikai atbraucam un ieskrienam paēst, bet nu… Mums ir baigi labs uzrakstiņš virtuvē. Man gan tie banālie teksti nepatīk, bet tas saka, ka māja ir vieta, nevis kur tu dzīvo, bet kur tevi saprot. Tas mani ir aizķēris. Mums tie darbi ir tādi, ka mēs neesam uz vietas, bet, kad atbraucam mājās, viens otru saprotam, kāpēc šeit dzīvojam," stāstīja Sandra.
Dzīvojot nelielajā ciematiņā starp Rūjienu un Valmieru, ģimenei ir viss, ko tā var vēlēties. Mežs ar gailenēm divu minūšu attālumā, bet 10-15 minūšu attālumā bērnudārzs, skola, lielveikals, teātris, bet stāsts ir ne jau par ērtībām vai naudu. Stāsts ir par mīlestību pret zemi un dzīvniekiem.
"Es uz dzīvniekiem neskatos kā uz naudas avotu. Jā, viņi man ir tie, kas ienes to naudu, bet es nevaru pret dzīvu dzīvnieku attiekties kā pret bankomātu. Cilvēkam patiktu, ja uz viņu visu laiku skatās un vaicā tikai – kad nauda būs? Nepatiktu. Tāpēc man primārais uzdevums ir, lai viņiem ir labi, lai viņi ir paēduši, lai ganībās nav vietas, kur viņi var satraumēties, lai vienmēr ir tīrs ūdens – tik tīrs, lai es pats varu dzert no viņu bļodas," skaidroja Aldis.
Sandra atklāja, ka tad, kad ar vīru iepazinusies, kādu laiku nemaz nav īsti sapratusi, ar ko viņš nodarbojas, bet ātri vien Aldis viņu ievilcis lauku dzīvē, un tā patiesi aizrāvusi.
"Laukos dzīvot ir jāgrib. Ir cilvēki, kas grib dzīvot pilsētā, un ir cilvēki, kas grib dzīvot laukos. Es esmu no tiem, kas varētu dzīvot arī vēl dziļākos laukos. Man patīk, ka mums ir sava vide, savs klusums un miers, ka man nav jāsatraucas, ka kāds kaut ko apkārt man čibinās. Tas pats ir ar darbošanos – ja gribi strādāt, tu strādā tais laukos. Cits tur sēj burkānus vai kartupeļus, mēs audzējam govis," pauda Sandra.
Aitas un kazas – tās sirdij
Vienīgais, kā Aldim šad un tad pietrūkst, ir kopā sanākšana. Aiziet vakarā uz krogu, bet ne jau lai pļēgurotu, bet aprunātos ar citiem zemniekiem, kas iet cauri tam pašam, kam viņš. Mūsdienās dzīve kļuvusi tik ātra, ka nevienam sarunām vairs neatliek laika.
Arī šo jautājumu kopā ar sievu Sandru viņi sākuši risināt.
"Lauki nav čuhņa. Ja gribam kādu pasākumu, varam to paši uzrīkot. Jūlijā jau otro gadu mēs uzrīkojām pēcpusdienu lauku sētā, saaicinājām paziņas, draugus, radus, lai nāk paskatīties, ko mēs darām, kā saimniekojam. Iedodam garšīgu burgeri, iedodam steiku nodegustēt un pāris izklaides izdomājam tā, lai visai ģimenei ir ko darīt. Lai cilvēki atbrauc uz laukiem, lai redz, kā tās govis aug. Šādus pasākumus, es domāju, jebkurš laukos var uzrīkot," sprieda Sandra.
Viņu saimniecībā tiešām ir ko redzēt. Līdzās govju audzēšanai, Aldis rūpējas arī par aitām un kazām. Kopējais saimniecības platības lielums ir 150-160 hektāri, neskaitot krūmus, kur ganās govis, bet kas valsts izpratnē neskaitās lauksaimniecības zemes.
"Šobrīd ir 90 liellopi un plus mazie zvēri. Aitas un kazas – tās man sirdij. Ja liellopi nebēg ārā no aploka, tad aitas tur mundrumu visu laiku, neļauj iemigt, jo viņas uzreiz, kā drusku pietrūkst zāles, bēg prom. Saprot, ka te nebūs aršana," stāstīja Aldis.
Karogs ir dziļi krūtīs
"Man nevajag karogu. Tas patriotisms paliek dažreiz kā lamuvārds – esi tu vai neesi patriots? Es 18. novembrī pie krūtīm nespraužu karogu, es 18. novembrī to uzlieku pie mājas, bet es arī katru dienu, katru stundu, katru minūti daru, lai tā Latvija… Lai kāds, kuram to karogu vajag, varētu to pacelt. Man karogs nav piesprausts pie mēteļa, žaketes vai krekla. Man tas ir nedaudz dziļāk piesprausts, un tā riktīgi. Nevis ar piespraudi, bet ar naglu iecirsts," atzina Aldis.
Savam mazajam dēlam, kad viņš izaugs, Aldis neplāno uzspiest saimniecības pārņemšanu. Viņš vienkārši darīs tā, lai vide viņam apkārt ir tik skaista, lai dēls pats redz, ka strādāšana ar lopiem nav vergu vai muļķu darbs, ka tas nav tikai par gumijniekiem un mēsliem, ka to var darīt ar sirdi.
"Mans zemes stāsts? Nezinu, muļķīgi varbūt, bet tā ir mana ikdiena. Tā skaņa, kad gotiņas plūc zāli, tā ir mana ikdiena. Lai zāle izaugtu, ir jāapar lauks. Tad atkal tā skaņa, kad arklam gar vērstuvi zeme krīt –, tā ir mana ikdiena. Tad, kad es sēju zālīti, piemēram, ar zālāja sējmašīnu, tad tie zari iet pa maziem akmentiņiem, radot tādu džinkstošu skaņu, un tā ir mana ikdiena. Kad lietus līst un nokrīt uz asfalta, un ir tādi mazi burbulīši, tā ir mana ikdiena. Tas mans zemes stāsts ir mana ikdiena," secināja Aldis.
