Starpkaru periods iezīmēja stabilitāti daudzās Eiropas valstīs, tostarp Latvijā. Neskatoties uz to, tajās periodiski norisinājās arī negaidīti un sabiedrības interesi piesaistoši notikumi. Par vienu no tādiem 1927. gada janvārī "parūpējās" 8. Daugavpils kājnieku pulka 4. vada komandieris, leitnants Edgars Oliņš (1901–1940). Viņa avantūriskās darbības ne tikai nokļuva Latvijas politiķu, vietējās un ārzemju preses uzmanības centrā, bet kļuva arī par Padomju Savienības totalitārā režīma propagandas instrumentu. Šoreiz stāsts par trauksmainajiem notikumiem Valmierā.
Autora ziņas
Nereti katras personas individuāli un kolektīvi pieņemtie lēmumi atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņu un arī līdzcilvēku turpmāko dzīvi. Pie viņiem var pieskaitīt arī starpkaru Latvijas kriminālpolicijas izmeklētāju Vili (arī Vilhelmu) Virziņu (1898–1969), kura biogrāfija ir kā pierādījums šo izvēļu būtiskajai nozīmē ne tikai uz konkrētā indivīda, bet arī uz citu sabiedrības pārstāvju likteņiem.
Latvijas kuģniecības vēsture ir bagāta ar daudziem izciliem jūrniekiem, kuri apliecinājuši savu profesionalitāti neskaitāmās pasaules jūrās un okeānos. Lai gan ne tik bagātīgi, tomēr arī mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši var lepoties ar saviem "jūras vilkiem". Starp zināmākajiem ir tālbraucējkapteinis un pirmais Klaipēdas ostas priekšnieks Ludviks Stulpins (Liudvikas Stulpinas, 1871–1934).
Vairākus gadu desmitus Latvijas vārdu pasaulē nesuši daudzi jūrnieki – sevišķi tālbraucējkapteiņi, kuri ar savu pašaizliedzību un nenogurstošo entuziasmu pret izvēlēto profesiju nereti nokļuva skarbos un dzīvībai bīstamos apstākļos. Bieži vien viņiem bija jāsaskaras ar nepārvaramām dabas kataklizmām dažādās pasaules jūrās un okeānos, kas vairākos gadījumos beidzās ar jūrnieku bojāeju. Šo varonīgo jūrnieku vidū pieskaitāms arī tvaikoņa "Helena Faulbaums" tālbraucējkapteinis Nikolajs Cughauss (1889–1936) un viņa komanda, kura 1936. gada oktobra vakarā piedzīvoja traģiskus brīžus Belnahua salas (Lielbritānija) krastos.
Latvijas koloniālā vēsturē nav pārāk bieži cilāts temats, tomēr jau pirms vairākiem gadsimtiem t.s. kurzemnieki nonāca Atlantijas okeāna un Karību jūras baseina zemju tuvumā. Par šīm interesantajām pagātnes lappusēm pagājušā gadsimta otrajā pusē centās atgādināt arī trimdā dzīvojošie latvieši, kuru aktivitātes līdzīgi kā teju pirms četriem gadsimtiem ar Kurzemes hercogistes īstenoto Tobago kolonizēšanu atstājušas paliekošas pēdas šīs Karību reģiona salas vēsturē.
Pagājušā gadsimta sākumā Liepāja kļuva par cariskās Krievijas emigrācijas centru. Līdz Pirmajam pasaules karam simtiem tūkstoši Krievijas impērijas iedzīvotāju izvēlējās mērot tālo ceļu pāri Atlantijas okeānam, lai rastu laimi visu iespēju zemē – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Izceļošanu nodrošināja vairāki pārvadātāji, kuri šim mērķim izveidoja specializētus pasažieru kuģu reisus. Starp tiem arī 1899. gadā dāņu kuģniecības magnāta Hansa Niela Andersena (Hans Niels Andersen, 1852–1937) uzņēmuma "Austrumāzijas kompānija" ("East Asiatic Company") dibinātais meitas uzņēmums "Krievijas-Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrība" (Russian East Asiatic Steamship Co). Tieši šī kompānija kopš 1906. gada vasaras Krievijas–Amerikas līnijā (Russian American line) nodrošināja reisu Liepāja–Roterdama–Ņujorka, bet vēlāk maršrutam pievienojās Kanādas ostas pilsēta Helifeksa. Šis būs stāsts par šajos braucienos iesaistītajiem kuģiem, apkalpes komandām un pasažieriem.
Jebkurš karš izsauc visaptverošu postu lielai sabiedrības daļai. Lai gan pēdējos 30 gados lielāki vai mazāki konflikti ir bijuši klātesoši daudzās pasaules valstīs, tomēr notiekošais Ukrainā daudzu cilvēku vērtējumā ir apjomīgākais militārais konflikts Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Tāpat kā daudzviet pasaulē, arī Latvijas teritorijā tieši Otrais pasaules karš kļuva par asiņaināko militāro konfliktu tās vēsturē. Kara laikā gāja bojā desmitiem tūkstoši cilvēku – gan civiliedzīvotāju, gan militārpersonu –, ļoti smagi cieta arī daudzas apdzīvotās vietās un to infrastruktūra. Par vienu no visvairāk nopostītajām pilsētām kļuva Rēzekne.
Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laika gaitā kļūstot par tā sauktajiem "neērtajiem latgaliešiem". Šoreiz stāsts par Jāzepu Trukšānu (1910–1965).
Jebkurš militārs konflikts ietekmē visas sabiedrības grupas. Tā ir liela traģēdija gan karadarbībā iesaistītajām militārpersonām, gan civiliedzīvotājiem. Kara laikā vienmēr liels skaits cilvēku zaudē dzīvību, daļa dodas bēgļu gaitās. Diemžēl šobrīd – pēc Krievijas īstenotā iebrukuma Ukrainā – šādas pagātnes lappuses ir ieguvušas pavisam citu nozīmi un aktualitāti.
Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laika gaitā kļūstot par t. s. "neērtajiem latgaliešiem". Šoreiz stāsts par Donatu Latkovski (1912–1944?).
Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorija piedzīvoja divu okupācijas varu – Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas – represiju viļņus. Tās skāra dažādas iedzīvotāju grupas. Pirms 80 gadiem nelielā Latgales ciemā – Audriņos risinājās notikumi, kuru rezultātā gāja bojā teju visi šīs apdzīvotās vietas iedzīvotāji. Šoreiz stāsts par audriņiešiem un viņu traģēdiju.
Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laika gaitā kļūstot par t. s. "neērtajiem latgaliešiem". Šoreiz stāsts par Vikentiju Latkovski (1899–1983).
Vairāku gadsimtu garumā Latvijas teritorijā dzīvojuši dažādu tautību cilvēki (krievi, ebreji, vācieši u. c.). Līdzīga situācija Latvijā pastāvēja arī starpkaru periodā. Lai gan lielākoties šīs ikdienas attiecības bija mierīgas, tomēr atsevišķos gadījumos veidojās nesaprašanās un pat konfliktsituācijas. Viens no skaļākajiem šāda veida notikumiem Latvijas sabiedrību pāršalca 1925. gada augustā.
Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laika gaitā kļūstot par t.s. "neērtajiem latgaliešiem". Šoreiz stāsts par vienu no pazīstamākajiem padomju okupācijas perioda kolaborantiem – Alfonu Noviku (1908–1996).
Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un arī personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laikā gaitā kļūstot par t.s. "neērtajiem latgaliešiem". Par vienu no skandalozākajiem latgaliešiem starpkaru Latvijā kļuva politiķis Jānis Opincāns (1899–1973).
Pagājušais gadsimts Latgales vēsturē ir bagāts ne tikai ar daudziem un dažādiem notikumiem, sasniegumiem, ievērojamiem cilvēkiem, bet arī vairākām neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētām personībām, kuras savas dzīves laikā dažādu vēstures notikumu un arī personīgo lēmumu rezultātā kļuva par "nesaprastiem" vai arī līdz galam neatzītiem novadniekiem, laikā gaitā kļūstot par t.s. "neērtajiem latgaliešiem".
Nākamā gada 21. janvārī Latvija atzīmēs de jure jeb starptautiskās atzīšanas 100. gadadienu. Latvijas valsts izveidē un tās attīstībā "savu roku ir pielikušas" daudzas sabiedrībā pazīstamas personības, arī diplomāti, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību gan miera, gan kara un ilgajos okupācijas gados. Starp šiem cīnītājiem bija bīskaps Jāzeps Rancāns (1886–1969), kurš savas dzīves laikā un dažādu vēstures notikumu rezultātā kļuva par vienu no redzamākajiem Latvijas un Latgales diplomātijas darbiniekiem. Kāds tad bija Jāzepa Rancāna dzīves gājums un ieguldījums Latvijas attīstībā?
Latgales tāpat kā pārējās Latvijas vēsturē ir daudz neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētu personību, sevišķi tādu, kuri revolūciju, kara un citu pārmaiņu laikos pievērsušies idejām, kas nebija savienojamas ar Latvijas valsts interesēm, tostarp pievienojušies komunistu vai nacistu ideoloģijas atbalstītāju rindām. Par vienu no šādiem cilvēkiem kļuva arī latgalietis Jānis (latgaliešu: Jōns) Zvīdra, kura īsajā dzīves biogrāfijā ir ne mazums pretrunīgu ierakstu.
Šogad aprit 75. gadadiena kopš lielākā militārā konflikta – Otrā pasaules kara noslēguma. Jau tradicionāli daudzu Krievijas un citu bijušo Padomju Savienības republiku iedzīvotāju atmiņā tas ir "lielās uzvaras laiks". Šis pagātnes periods kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas sabiedrībā ir izraisījis asas diskusijas un strīdus.
20. gadsimta sākums Latgalē izvērtās par nozīmīgu pārmaiņu laiku. Drukas aizlieguma atcelšana 1904. gadā stimulēja latgaliešu inteliģences aktivitātes toreizējā Krievijas Impērijas kultūras centrā – Pēterburgā (mūsdienās Sanktpēterburga). Viens no redzamākajiem latgaliešu atmodas līderiem bija garīdznieks, kultūras darbinieks un politiķis Francis Trasuns (1864–1926).
Neilgi pirms nacistiskās Vācijas bruņoto spēku [1] ienākšanas pilsētā (1941. gada 3. jūlijā) daudzi ebreji devās bēgļu gaitās uz Padomju Savienību, savukārt palikušie gandrīz visi gāja bojā nacistu represīvo iestāžu īstenotā holokausta laikā, kurā tika iznīcināti aptuveni 73 000 Latvijas ebreju. [2]
Ik pa laikam dažādās pasaules valstīs aktualizējas spiegošana. Arī starpkaru periodā šis temats periodiski nokļuva sabiedrības un vietējo mediju uzmanības centrā, tostarp Latvijā. Pēckara apstākļos viena no būtiskākajām problēmām bija kārtības ieviešana uz Latvijas un Padomju Krievijas robežas. Neskatoties uz 1920. gada 11. augustā oficiāli noslēgto robežlīgumu, turpmākajos gados notika vairāki starpgadījumi, kuri nereti skāra arī Latvijas nacionālās drošības intereses. 1927. gada oktobrī Latgales un visas Latvijas sabiedrības mierīgo ikdienas dzīvi satricināja ziņa par plaša mēroga spiegošanu Padomju Savienības labā.
20. gadsimta 30. gados Latgalē, tāpat kā pārējā Latvijā, kvalitatīva veselības aprūpe kļuva par vienu no prioritārajiem valsts attīstības virzieniem, sevišķi aktualizējoties tuberkulozes ārstēšanas un profilakses pasākumiem. Līdz ar to radās nepieciešamība pēc atbilstoša profila medicīnas iestāžu veidošanas. Arī Latgalē netālu no Rāznas ezera izveidoja vienu no pazīstamākajiem tuberkulozes ārstniecības centriem Latvijas PSR teritorijā.
Līdz ar Latvijas Universitātes (LU) nodibināšanos 1919. gadā tā pakāpeniski kļuva par starpkaru Latvijas izglītības centru. Šo mācību iestādi līdz Otrajam pasaules karam absolvēja vairāki izcili savu jomu speciālisti. Tāds bija arī arhitekts Staņislavs Aloizijs Borbals, kurš ar saviem daudzveidīgajiem projektiem ir atstājis paliekošas pēdas gan Latvijas, gan pasaules arhitektūras vēstures lappusēs.
1944. gada vasarā Sarkanā armija uzsāka uzbrukumu visā austrumu frontē, tostarp Baltijas virzienā. Līdz ar to nacistiskās Vācijas militārie spēki strauji atkāpās no savām pozīcijām, tajā skaitā arī latviešu SS "brīvprātīgā" leģiona vienības. Šajās kaujās piedalījās ne tikai karavīri, bet arī dažādu konfesiju garīdznieki. Viņu vidū bija Cēsu katoļu draudzes prāvests Kazimirs Ručs, kurš 1944. gada augustā kopā ar pārējiem karavīriem uzsāka savu grūto ceļu.
Par Latvijas bagātīgo sakrālo mantojumu liecina vairākas reliģiskās celtnes, no kurām daudzas tika stipri bojātas vai arī iznīcinātas dažādu militāro konfliktu laikā. Savukārt vēl daļa cieta cilvēku saimnieciskās darbības dēļ, sevišķi padomju varas gados, kad reliģiju uzskatīja par sabiedrībai nevajadzīgu un pat kaitīgu elementu. Par šīs politikas upuri kļuva arī Rēzeknes Sv. Nikolaja vienticībnieku baznīca.
Mūsdienās laiku pa laikam vairākos plašsaziņas līdzekļos parādās informācija saistībā ar seksuālo pakalpojumu sniedzējiem un to pircējiem. Līdzīga rakstura problēmas bija novērojamas starpkaru Latvijas sabiedrībā, turklāt ne tikai galvaspilsētā Rīgā, bet arī citās pilsētās, tostarp Daugavpilī, kur 20. gadsimta divdesmitajos gados vietējās varasiestādes uzsāka cīņu pret prostitūciju.
Pēdējā desmitgadē cukura ražošana Latvijā ir "piemirsts" temats, taču starpkaru periodā cukurbiešu audzēšana un pārstrāde kļuva par neatņemamu vietējās lauksaimniecības sastāvdaļu. Jaunās lauksaimniecības nozares attīstīšanas nolūkos dažādās Latvijas vietās pakāpeniski uzbūvēja vairākas cukurfabrikas – Jelgavā, Liepājā un Krustpilī. 20.gadsimta 30.gados radās doma par līdzīgas fabrikas būvniecību Rēzeknē, kas kļuva par būtisku politiķu savstarpējo diskusiju objektu.
Vairāki Latgales politiķi, izveidojoties Latvijas valstij 1918.gadā, sekmīgi iekļāvās parlamentārās demokrātijas sistēmā. Pēc Kārļa Ulmaņa (1877–1942) veiktā valsts apvērsuma 1934.gada 15. maijā tika apturēta Satversmes darbība, atlaists parlaments, tomēr arī jaunā režīma varas gaiteņos atradās vieta atsevišķiem Latgales politiķiem un inteliģences pārstāvjiem. Dažiem tā bija iespēja piedalīties valsts attīstības procesos, savukārt citiem turpmākās karjeras izaugsmes iespējas, vēl kāds cits, iespējams, vadījās pēc pienākumu principa. Viens no viņiem – pazīstamais Latgales garīdzniecības pārstāvis Jāzeps Čamanis, par kuru mēs zinām diezgan maz, tāpēc šoreiz nedaudz plašāks ieskats viņa interesantās biogrāfijas lappusēs.