Politisko intrigu objekts
"Lielā depresija" 20.gadsimta 30.gadu sākumā ietekmēja gandrīz ikkatras pasaules valsts ekonomiku, izņēmums nebija arī Latvija. Šajā sarežģītajā ekonomiskās krīzes periodā aizvien biežāk pieauga dažādu politisko spēku cīkstēšanās saimnieciska rakstura problēmu risināšanā. Šajā laika periodā Latvijā aktualizējās cukurbiešu kultūras audzēšanas "bums" un ar to saistītās infrastruktūras objektu izbūve. Vienas no asākajām diskusijām aizritēja Latgales cukurfabrikas būvniecības sakarā, īpaši 1931.gada sākumā, kad Saeimā aktualizējās jautājums par valstī otrās cukurfabrikas celtniecību. Latgales politiskā elite uzstāja, ka fabrika jābūvē Latvijas austrumos.
Izvērtējot esošo situāciju, Finanšu ministrijas pārstāvji piedāvāja divas iespējamās fabrikas celtniecības vietas – Daugavpili un Krustpili. Marģera Skujenieka (1886–1941) vadītais Ministru kabinets izšķīrās par labu Krustpils variantam. Kā galvenais arguments šādam lēmumam bija auglīgā augsne Zemgales un Madonas apkārtnēs, kur iespējama laba cukurbiešu raža. Šādam apgalvojumam nepiekrita vairākas Latgales partijas, izsakot priekšlikumu cukurfabriku būvēt kādā citā Latgales pilsētā.
Neskatoties uz iepriekš minēto politisko spēku iebildumiem, 1932.gada 11.februārī Saeima atbalstīja M.Skujenieka vadītā Ministru kabineta priekšlikumu par jaunas cukurfabrikas celtniecību Krustpilī [1]. Pēc šī lēmuma pieņemšanas aktivizējās vairāki Latgales politiskie spēki un to pārstāvji, paužot savu neapmierinātību ar topošās rūpnīcas atrašanās vietu. Lielākos iebildumus latgaliešu politiķu vidū izraisīja topošās rūpnīcas ģeogrāfiskais novietojums un grūtā pieejamība vairumam Latgales cukurbiešu audzētāju.
Turpmākajās diskusijās šāda nostāja galvenokārt vērtējama kā politisks un principiāls solis, jo daļa Latgales zemnieku īpaši neiebilda pret rūpnīcas būvi Krustpilī. Turklāt fabrikas darba kapacitāte bija tik liela, tāpēc ka "cukra batvinus" piegādāja arī no citiem Latvijas reģioniem, jo tuvākā apkārtne (tai skaitā Latgale) nespēja to nodrošināt ar pietiekamu izejvielu daudzumu
Aktīvu kritiku koalīcijas partneriem veltīja Latgales Zemnieku progresīvā apvienība, kuras pārstāvji savas partijas reģionālajās konferencēs – Daugavpilī, Jaunaglonā, Rēzeknē un citās apdzīvotajās vietās pauda nostāju, ka nākamo cukurfabriku nepieciešams celt Daugavpilī, Rēzeknē, Līvānos vai kādā citā pilsētā, nevis "Latgales nostūrī" [2].
Visai drīz politiķu prasībās pārsvarā sāka figurēt Rēzekne, kam pamatā bija vietas izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums (nozīmīgi autotransporta un dzelzceļa ceļi, Rēzeknes upes tuvums un citi argumenti).
Izskanēja pat priekšlikums, ka konkrētās idejas neatbalstīšanas gadījumā partija izstāsies no valdības koalīcijas.
Šķelšanās neietekmēja partijas turpmāko nostāju cukurfabrikas celtniecības jautājumā. Tomēr laika gaitā Latgales politiskie spēki viens otram veltīja savstarpējus pārmetumus un pasivitāti nepietiekamā "Rēzeknes cukurfabrikas jautājuma" risināšanas kontekstā. Piemēram, 1932.gada 11.novembrī J.Trasuna un Vikentija Barkana (1889–1947) vadītais laikraksts "Jaunō Straume" izteica viedokli, ka cukurfabriku varēja būvēt tā paša gada pavasarī, ja ne kristīgo un "dzeņ-rubuļu" [3] vēlme "noturēt savus ministru portfeļus". Līdzīgi savstarpējā polemika turpinājās arī vairākos citos latgaliski rakstošajos preses izdevumos.
Aktīvie Latgales deputātu centieni pārliecināt koalīcijas partnerus par Rēzeknes cukurfabrikas nepieciešamību neguva vairākuma atbalstu. Pat vairāk – M.Skujenieka Ministru kabinets 1932.gada septembra beigās uzdeva Finanšu ministrijai izsludināt celtniecības konkursu par Liepājas fabrikas būvniecību kādreizējā mīnu kuģu remontdarbnīcas teritorijā [4].
Šāds notikumu pavērsiens nemazināja Latgales politiķu uzstājīgās prasības par objekta nepieciešamību Rēzeknē, gluži pretēji, šīs aktivitātes kļuva aizvien pamanāmākas. Pēc sarunām ar Latgales zemnieku progresīvās apvienības deputātiem 1932.gada novembrī Ministru prezidents M.Skujenieks solīja šo iniciatīvu apspriest ar saviem koalīcijas kolēģiem.
Tāpat Rīgā no Latgales ieradās plaša vietējo pašvaldību un citu iestāžu pārstāvju delegācija, lai iesniegtu oficiālu memorandu ar prasību būvēt Rēzeknes cukurfabriku.
"Cukura tirgus"
1933.gada februārī M.Skujenieka Ministru kabinets, nespējot atrisināt valstī sasāpējušās ekonomiskās problēmas, demisionēja. Neilgi pēc tam izveidojās jauna valdība, kuru vadīja Ādolfs Bļodnieks (1889–1962). Viens no latgaliešu partiju priekšnoteikumiem, iesaistoties abu valdību darbā, bija koalīcijas partneru atbalsts Rēzeknes cukurfabrikas izveides idejai.
Visai daiļrunīgi par jaunās valdības veidošanas procesu 1933.gada martā rakstīja periodiskais izdevums "Vēstnesis": "Jaunās nacionālās valdības sarunu vedēji uzdūrušies uz divām zemūdens klintīm – Rēzeknes cukurfabriku un valsts darbinieku algām. Latgalieši ietiepjas par nevajadzīgas cukurfabrikas būvi Rēzeknē."
Lai arī Latgales partijas regulāri saņēma mutiskus solījumus par konkrētās ieceres realizēšanu, jaunais Ministru kabinets nesteidzās ar reālu lēmuma pieņemšanu, ko apliecina 1933.gada oktobra pārrunas ar Finanšu ministrijas vadību. Tā, lai gan konceptuāli atbalstīja ieceri, tomēr uzskatīja, ka jaunās rūpnīcas (Valmierā un Rēzeknē) jāceļ salīdzinoši mazākas nekā trīs iepriekšējās, un būvniecības darbiem jānorit lēnākā tempā, lai tajos varētu izmantot vietējā tirgū ražotas iekārtas.
Par cukurfabriku tematiku nereti ironizēja vairāki Latvijas preses izdevumi. Piemēram, laikraksts "Jaunais Ceļš" 1933.gada oktobra nogalē šo problēmu ironiski atspoguļoja rakstā "Latvija peldēs cukurā un sīrupā…".
Pēc Ā.Bļodnieka valdības "gāšanas" jaunā premjerministra Kārļa Ulmaņa (1877–1942) valdībā "cukurfabrikas jautājums" periodiski nokļuva diskusiju epicentrā. 1934.gada pavasarī šķita, ka notika reāla jautājuma risināšana, jo Finanšu ministrijas saimniecības departaments sāka interesēties par nekustamā īpašuma iegādes iespējām jaunās fabrikas celtniecībai netālu no Rēzeknes ezera, taču tam nebija lemts piepildīties.
Pēc 1934.gada 15.maijā Kārļa Ulmaņa īstenotā valsts apvērsuma diskusijas par cukurfabrikas būvniecību Rēzeknē tika noņemtas no toreizējās politiskās skatuves dienas kārtības.
Savu lēmumu jaunā valdība pamatoja ar nepietiekamo Latgales teritorijā izaudzēto cukurbiešu apjomu, kas nespēja nodrošināt pat Krustpils cukurfabrikas darbību.
Pēdējais mēģinājums
Jau 1940.gada septembrī vietējo padomju iestāžu sapulcē aktualizējās jautājums par cukurfabrikas būvniecību Rēzeknē. Savukārt 1941.gada sākumā Rēzeknes pilsētas izpildkomiteja uzdeva veikt priekšdarbus rūpnīcas būvniecības uzsākšanai.
Jaunais plāns paredzēja blakus fabrikai izveidot lopaudzētavu, kurā dzīvnieku ēdināšanai izmantotu cukura ražošanā radušos pārpalikumus.
Pēc Rēzeknes apkārtnes apsekošanas vietējās izpildkomitejas, tirdzniecības un rūpniecības nozaru pārstāvji par vislabāko atzina vietu pie Jupatovas dzirnavām.
Tā paša gada marta mēnesī būvlaukumā sāka piegādāt nepieciešamos celtniecības materiālus (koku, akmeņus, granti u.c.), kā arī veica ēkas izbūves priekšdarbus.
Tomēr pēc nacistiskās Vācijas okupācijas spēku ienākšanas Latvijas teritorijā celtniecība apstājās un iesāktie darbi vairs neturpinājās.
Tāpat nacistu varas iestādes dažādiem uzņēmumiem un privātpersonām izsludināja pieteikt savas pretenzijas uz cukurfabrikas "jaunbūves" izlietotajiem materiāliem, kas, iespējams, izskaidrojams ar to, ka būvniecībā izmantoja uzņēmumu un privātpersonu resursus.
Pēc Otrā pasaules kara beigām padomju varas iestādes zaudēja interesi par cukurfabrikas izveidi, un tas tā arī palika viens no neskaitāmajiem nerealizētajiem "papīra projektiem".
***
[1] Jauno cukurfabriku uzcēla sešu mēnešu laikā un svinīgi atklāja 1932.g. 22.oktobrī.
