No Latgales zemnieka dēla līdz komunisma ideologam. Stāsts par Jāni Zvīdru

Nesen Rēzeknē, Ezera ielas un Brīvības ielas posmu rekonstrukcijā arī atjaunots Zvīdram veltītais piemineklis. Tas izraisīja zināmus jautājumus par viņa personību un darbību Latgalē 20. gadsimta pirmajā pusē.

ĪSUMĀ:

• Studijas un dzīve Pēterburgā;
• Pārmaiņu laiks un ticība lielinieku uzskatiem;
• Komunisma ideologs un darbs padomju režīma struktūrās;
• Dzīves noslēgums un kļūšana par Latgales komunistu ideoloģijas "seju".

No Latgales laukiem līdz Pēterburgai

Jānis Zvīdra dzimis 1895. gada 1. septembrī Makašānu (mūsdienās – Vērēmu) pagasta Šķerbinīku ciemā trūcīga zemnieka Staņislava ģimenē. Savas skolas gaitas viņš uzsāka vietējā Makašānu (tolaik Ivgolovas) pagastskolā, savukārt 1908. gadā iestājās Rēzeknes pilsētas skolā, kuru pēc četriem gadiem sekmīgi pabeidza.

Kā jau daudzi tā laika Latgales jaunieši, arī Zvīdra dzīvoja visai smagos materiālos apstākļos, kas ierobežoja viņa tālākizglītības iespējas. Neskatoties uz to, 1912. gadā Jānis uzsāka mācības Pēterburgas Garīgajā seminārā. Iespējams, ka gados jauno puisi uz šādu lēmumu pamudināja arī viņa mātes vēlēšanās savu dēlu virzīt garīdzniecības profesijai. Tomēr šo mācību iestādi Zvīdra pēc diviem gadiem atstāja un iestājās Sv. Katrīnas Romas katoļu baznīcas ģimnāzijā, kuru 1917. gada maijā absolvēja.

Peļņas nolūkos topošais "revolucionārs" sāka pasniegt privātstundas. Dzīvodams Pēterburgā, viņš iepazinās ar vairākiem tā laika pazīstamiem Latgales atmodas darbiniekiem: Franci Kempu (1876–1952), Kazimiru Skrindu (1875–1919) un citiem. Šajā periodā viņš iesaistījās arī laikraksta "Drywa" redakcijas darbā. Studiju gados Zvīdram izveidojās saspringtas attiecības ar atsevišķiem garīdzniecības pārstāvjiem, īpaši ar bijušo pasniedzēju Pēteri Apšinieku (1887–1942).

Vēlākajos gados tās pārrauga jau personīgā nepatikā un arī atklātā konfliktā ar katoļu baznīcu.

Šajā laikā Pēterburgā dzīvoja un strādāja arī Jāņa māsa Zuzanna, kura iespēju robežās finansiāli atbalstīja sava brāļa mācību procesu. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Zvīdra uzsāka studijas Pēterburgas (tolaik Petrogradas) Politehniskajā institūtā, bet 1918. gada augustā iestājās arī Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, tomēr Pirmā pasaules kara un vēlāk arī Krievijas pilsoņu kara dēļ šīs mācību iestādes nepabeidza.

Revolūcijas un "piesliešanās" lieliniekiem

Tieši Pēterburgā Zvīdra sāka interesēties par lielinieku idejām, tostarp piedalījās dažādos pret cara politiku vērstajos pasākumos, arī 1917. gada Februāra revolūcijas notikumos. 1917. gada pavasarī viņš atgriezās Rēzeknē un kopā ar komunistu, vēlāko  Dricānu pagasta revolucionārās komitejas vadītāju Dominiku Estu (1890–1938) organizēja cilvēku grupu, kura aģitācijas nolūkos apbraukāja apkārtējos ciemus un sludināja "lielinieciskos ideālus".

Vēlākajos gados šo aspektu izcēla arī padomju preses izdevumi, piemēram, 1968. gada oktobrī žurnāls "Karogs" savā publikācijā par Zvīdru rakstīja: "1917. gada 1. maijā Rēzeknē tika organizēts plašs darbaļaužu mītiņš. Ar dedzīgu un spilgtu runu darbaļaužu mītiņā uzstājās Jonis Zvīdra. Viņš asi un noteikti kritizēja reakcionārus, atmaskoja Pagaidu valdības nodevīgo politiku, nelokāmi vērsās pret baznīcu un baznīckungiem kā tautas krāpējiem un nodevējiem."

Pārmaiņu laiks sakrita ar Latgales atmodas kulmināciju, tostarp 1917. gada aprīļa kongresa vēsturiskajiem lēmumiem. Ir ziņas, ka Zvīdra bijis šī kongresa dalībnieks un ievēlēts arī Latgales Pagaidu zemes padomē (LPZP), bet atšķirīgu politisko uzskatu dēļ to pametis.

Zvīdra neatbalstīja Latgales apvienošanos ar pārējām latviešu apdzīvotajām teritorijām.

Topošā "revolucionāra" attieksmi pret LPZP raksturo viņa rakstītais brošūrā "Oktobra rewolucejas swātki": "Latgales kongress dzemdējis mirušu bērnu  – Latgales Zemes padomi." Vēlākajos gados viņš oponēja arī citiem Latgales atmodas darbiniekiem – Staņislavam Kambalam (1893–1941), Boļeslavam Grišānam (1894–1983), K. Skrindam un citiem.

Zvīdra aktīvi piedalījās arī 1917. gada 16. jūlijā Rēzeknē notikušajā Latgales jaunatnes pārstāvjiem veltītajā konferencē. Tās laikā bija vērojamas zināmas šķelšanās pazīmes, pamatā politisku uzskatu dēļ. Īpaši asus pārmetumus saņēma latgaliešu inteliģences pārstāvis Francis Kemps un viņa vadītā avīze "Liaužu Bolss". Starp lielākajiem viņa kritizētājiem bija arī Zvīdra. Šajā apspriedē tika izrādīts atbalsts nesen dibinātajai LPZP.

Konferences noslēgumā izveidoja "Latgolas Jaunibas savineibu". Kopš 1917. gada 25. augusta šīs organizācijas paspārnē iznāca latgaliešu žurnāls "Gunkurs", kura redkolēģijā darbojās Zvīdra, kā arī Vladislavs Zeimaļs (1898–1938) un Donats Trūps (1898–1978). Jāatzīmē, ka Rēzeknē iznāca tikai žurnāla pirmais numurs, bet pārējie četri – Pēterburgā. Šajā periodiskajā izdevumā bija atrodami dažādi publicistiski un literāra satura raksti.

Pēc 1917. gada rudenī veiktā lielinieku apvērsuma (tā sauktā Oktobra revolūcija) un Krievijas Pagaidu valdības gāšanas, Zvīdra kļuva par izteiktu lielinieku politikas piekritēju un jau tā paša gada nogalē uzsāka darbību viņu izveidotajā revolucionārajā tribunālā [1] (krievu: революционные трибунал) Rēzeknē. Tas bija speciāls tiesu orgāns, kas oficiāli cīnījās ar kontrrevolucionāriem, kā arī marodierismu, sabotāžu u.c. Tomēr tas pildīja arī represīvā orgāna funkcijas un nodarbojās ar "pretlieliniecisku elementu" aizturēšanu un tiesāšanu jeb terora īstenošanu pret lielinieku režīma pretiniekiem.

Zvīdras klaji kreisā pozīcija izpaudās arī 1917. gada decembrī, kad pēc Rēzeknes izpildkomitejas lēmuma slēdza vienu no latgaliešu atmodas laikrakstiem "Drywa".

Zvīdra šo lēmumu "apsveica", ziedodams 100 rubļus lielinieku avīzes "Breivais Latgalīts" darbībai.

Šie notikumi izraisīja šķelšanos "Latgolas Jaunibas savineibu" organizācijas rindās.

Komunisma ideologs Latgalē

1918. gada novembra beigās lielinieki iebruka Latvijā un līdz nākamā gada janvāra beigām jau okupēja lielāko daļu Latvijas teritorijas. Arī Rēzeknē nodibinājās padomju vara. Zvīdra aktīvi iesaistījās Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Rēzeknes apriņķa filiāles, kā arī Rēzeknes izpildkomitejas administratīvās nodaļas darbā. Viņš nodarbojās ar aģitāciju un lielinieku ideju propagandas darbu. Kopā ar kolēģiem Ādolfu Zarkeviču (1897–1963) un Jāni Opincānu (1899–1973) aktīvi piedalījās LKP Centrālās komitejas Latgales apgabala laikraksta "Taisniba", kā arī "Vlastj Bednoti" redakciju darbā. Viņa domubiedrs un kolēģis žurnālistikas darbā, vēlākais sociāldemokrāts un Latvijas Republikas Saeimas deputāts Jānis

Opincāns savās atmiņās Zvīdru raksturoja, kā "patīkama izskata, vienkāršu, ar apdomīgu runu, noteiktu gaitu, pēc izskata vecāku par saviem gadiem".

Zvīdra 1918. gadā latgaliski tulkoja pazīstamā padomju politiķa Nikolaja Buharina (krievu: Николай Иванович Бухарин, 1888–1938) darbu "Komunistu (boļševiku) programma" (krievu: Программа коммунистов (большевиков)). Tāpat viņš vairākiem preses izdevumiem tulkoja dažādus lielinieku līdera Vladimira Ļeņina (krievu: Владuмир Ильuч Лeнин, 1870–1924) rakstus.

Zvīdra savos rakstos pieskārās daudzām vēsturiskajām, politiskajām un saimnieciskajām problēmām, protams, ar izteikti lieliniecisku ievirzi, paralēli tam propagandēja komunistu ideoloģiju (šķiru cīņu, agrāro jautājumu u.c.). Vienā no 1919. gada maija publikācijām, runājot par šķiru cīņu un komunisma "pūlēm apgaismot tautu" Zvīdra noslēdza ar tekstu: "Nawajag aizmērst, ka kas na ar mums, tys pret myusim, widejo celia naw." [2] Nereti padomju literatūrā viņu dēvē par "Latgales boļševistiskās preses pamatlicēju".

Paralēli darbam periodiskajos izdevumos Zvīdra piedalījās arī politiskajās aktivitātēs un 1919. gadā Rīgā kļuva par Latvijas Komunistiskās Jaunatnes savienības Centrālās komitejas locekli. Paša Zvīdra ticību komunistiskajiem ideāliem apstiprina viņa paustā doma:

"Ar Padūmju Krīvijas un Latvijas strōdnīku šķiru uz socialismu – taids un tikai taids ir Latgolas ceļš." [3]

Dzīves traģiskais noslēgums

Pēc 1920. gada janvārī Latvijas armijas un sabiedroto īstenotās Latgales atbrīvošanas operācijas Zvīdra slēpās savās tēva mājas Šķerbinīkūs, turpināja aģitāciju par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Padomju literatūrā parādās informācija, ka viņam kopā ar pazīstamo padomju aktīvistu Augustu Samsonu (1885–1977) bija uzticēts organizēt nelegālu tipogrāfiju un iesaistīties Latvijas komunistu darbībā, respektīvi, turpināt komunistisko ideju izplatīšanu un darboties kā Latvijas Komunistu Jaunatnes savienības Latgales organizācijas vadītājam.

Pretvalstiskās aktivitātes nepalika nepamanītas no Latvijas tiesībsargājošo struktūru puses, un 1920. gada 25. martā Rēzeknes apriņķa drošības dienesta darbiniekiem izdevās Zvīdru aizturēt un nogādāt Rēzeknes cietumā. Pēc trīs dienām tika nolemts "Latgales komunistu" nogādāt Viļānos, taču pārvešanas laikā viņš centās bēgt un tika nošauts. Pēc nāves Zvīdru apbedīja Makašēnu pagasta Adamovas kapsētā, bet 1959. gada rudenī īpašā bēru ceremonijā viņu pārapbedīja Rēzeknē, netālu no Otrajā pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem veltītā obeliska Dārzu ielā.

Zvīdra dzīves pēdējās dienas un īpaši nāve raisīja dažādas spekulācijas un mītus, sevišķi padomju presē un literatūrā.

Šajos avotos pamatā figurē apgalvojums, ka Zvīdra nāve ir bijusi iepriekš izplānota slepkavība.

Piemēram, laikraksta "Taisneiba" 1940. gada 12. oktobra numurā Zvīdra nāve atainota sekojoši: "Izvaduši ōrpus piļsātas, Rēzeknes-Viļānu lelceļa molā Garanču cīmā Jōni Zvīdru nūnōvēja ar zūbyna dyurīni sirdī." [4] Turpretī žurnālā "Karogs" 1968. gada oktobra numurā viņa pēdējās dzīves dienas atspoguļoja sekojoši: "Trīs dienas politpārvaldes aģenti neatlaidīgi jaunieti turēja Rēzeknes kara komandantūrā un nežēlīgi spīdzināja, prasot nodot pārējos biedrus. Spīdzināšana nedeva nekādus rezultātus, un Zvīdru nolēma noslepkavot. 28. marta agrā rītā viņš tika izvests no cietuma uz Rēzeknes-Viļānu ceļa un divus kilometrus attālumā no pilsētas ar durkli nonāvēts."

Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības (ĻKJS) Centrālās Komitejas laikraksts "Padomju Jaunatne" rakstīja, ka viens no LKP Latgales centra pārstāvjiem ziņoja, ka Zvīdrs "nodurts ar zobenu sānos". Savukārt, Rēzeknes pilsētas un rajona izpildkomitejas periodiskais izdevums "Znamja Truda" vienā no saviem 1974. gada martā iznākušajiem numuriem Zvīdra nošaušanu "bēgšanās laikā" nodēvēja par "pasaciņu". Tamlīdzīgs notikumu traktējums figurēja arī citos padomju perioda izdevumos.

Šo faktu padomju ideoloģija izmantoja, uzsvērdama Zvīdra mocekļa statusu cīņā pret Latvijas "buržuāzisko režīmu".

Mitoloģizācija un revolucionārā "varoņa" kults

Padomju gados tika konstruēts Zvīdra "mocekļa tēls". Nereti tas izmantots kā "komunisma un buržuāziskās patvaļas" pretošanās, kā arī cīnītāju par padomju varas nostiprināšanos Latgalē simbols. To izcēla arī padomju literatūra, raksturojot Zvīdras darbību sekojoši: "(..) Jonis Zvīdra bija viens no tiem, kas labi saprata Latgales revolucionārā proletariāta kaujas uzdevumus, audzināja jaunatni proletāriskā internacionālisma garā un skaidri parādīja, ka latviešu tauta var iekarot brīvību sev vienīgi tad, ja iet kopā ar lielo krievu tautu".

Par godu Zvīdras aktīvajai darbībai padomju gados notika arī ielu pārdēvēšana viņa vārdā.

Piemēram, 1940. gadā Rēzeknē  F. Trasuna (mūdienās Viļānu) ielu nosauca Jāņa Zvīdras vārdā. Arī netālu esošā Sondoru ciema (mūsdienās Vērēmu pagasta centrs) centrālā iela ieguva "latgaliešu revolucionāra" vārdu un saucas tā joprojām.

Ar vietējo padomju aktīvistu līdzdalību un Rēzeknes izpildkomitejas atbalstu 1971. gada 29. oktobrī Rēzeknē (Viļānu un Brīvības ielu stūrī) atklāja Zvīdram tēlnieces Olitas Nigules (dzim. 1933) veidoto pieminekli (bisti), bet nākamā gada augustā pie Zvīdra kādreizējās dzīves vietas Škerbinīkūs, kā arī Makašēnu skolas tika atklātas viņam veltītās piemiņas plāksnes. Savukārt 1979. gadā žurnālā "Karogs" publicēta dzejnieka Jeronīma Stulpāna (1931–1981) sacerētā poēma "Jānis Zvīdra".

Neskatoties uz Zvīdras iesaisti Latgales kultūras dzīvē Pēterburgā 20. gs. sākumā, turpmākajos savas dzīves gados viņš kļuva par izteiktu lielinieku ideoloģijas un to īstenotās politikas atbalstītāju, vienlaicīgi iestājās pret 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas neatkarības ideju. Arī 1971. gada rudenī uzstādītais piemineklis veltīts viņa lielinieciskajai darbībai un cīņai par padomju režīma nostiprināšanos Latvijas teritorijā, kas nekādā ziņā nebija saistīta ar Latvijas vai Latgales kultūras, kā arī demokrātisku ideju attīstīšanu.

Lai gan piemineklis ir izteikts padomju vēstures naratīva sastāvdaļa, tomēr vienlaicīgi tā ir arī sava laika pagātnes liecība ar zināmu māksliniecisko un vēsturisko vērtību, kuru turpmāk var izmantot kā vienu no piemēriem sarežģītās Latvijas vēstures stāsta veidošanā.

Ņemot vērā Zvīdras ideoloģisko pārliecību un izteikti pretvalstiskās aktivitātes, mūsdienās šāds piemineklis labāk iederētos kāda muzeja krājuma kolekcijā vai arī blakus viņa atdusas vietai Dārzu ielā. Zvīdras "pieminekļa gadījums" norāda uz nepieciešamību turpmāk labāk iepazīties ar dažādu vēsturisko personību, vietu (tostarp pieminekļu) pagātni un to lomu kopējā Latvijas vēstures naratīvā.