Starp bailēm un cilvēcību. Ebreju glābšana vācu okupētajā Rēzeknē

Ebreju glābšana norisinājās arī Latgales sirdī – Rēzeknē, kur pirms Otrā pasaules kara apmēram 25% jeb 3342 no visiem iedzīvotājiem bija tieši ebreji. Līdzīgi kā daudzās citās Latgales apdzīvotajās vietās arī Rēzeknē ebreji bija neatņemama pilsētas tirdzniecības, reliģiskās un kultūras dzīves sastāvdaļa. Viņu dzīves krasi mainīja Otrā pasaules kara notikumi.

Līdz šim plašāk zināmi divi gadījumi par Rēzeknes pilsētā notikušo ebreju glābšanu. Viens no tiem – vecticībnieces Uļitas Varuškinas veiktā divgadīgā ebreju zēna Mordehaja Tagera glābšana.

Ebreju divgadīgā zēna glābšana

Tolaik Uļita strādāja pie vietējā tirgotāja Kusiela un mājsaimnieces Frīdas Tageru ģimenes par mājkalpotāju (pavāri). Tageru īpašums atradās Latgales ielā 67. Pēc nacistiskās Vācijas bruņoto spēku ienākšanas pilsētā Tageru pāris, baidoties par sava divgadīgā dēla Mordehaja dzīvību, lūdza mājkalpotāju Uļitu paņemt viņu savā aizgādībā.

Lai pasargātu bērnu no turpmākajām briesmām, 1941. gada 25. septembrī Mordehaju kristīja Rēzeknes apriņķa Rēznas pagasta Rečenas vecticībnieku draudzes dievnamā.  Uļita kopā ar mazo zēnu pārcēlās no Rēzeknes uz dzīvi netālajā Bekšu ciemā pie sava brāļa Jeremeja. Šeit ģimene pavadīja turpmākos kara gadus. Mordehaja vecāki tāpat kā daudzi citi viņa radinieki gāja bojā holokausta laikā.

Pēc kara un padomju režīma atjaunošanās Latvijas teritorijā Uļita ar Mordehaju atgriezās kara izpostītajā Rēzeknē. Dzīves apstākļi bija smagi. Ģimene centās iegūt telpas Tageru bijušajā dzīvesvietā, taču padomju varas iestādes to noraidīja, tāpēc viņi apmetās nelielā istabā Uļitas darbavietā – vietējā slimnīcā, kur viņa sākotnēji strādāja par sanitāri, vēlāk pavāri. 1946. gadā Mordehajs uzsāka mācības vietējā skolā, kura atradās Kuldīgas ielā. Laikam ritot, Uļita nolēma Mordehaju adoptēt, tāpēc 1952. gada 17. maijā zēns oficiāli kļuva par viņas dēlu un ieguva savu jauno vārdu – Mihails. Vēlāk Uļita savu dēlu sūtīja mācīties uz Rīgu, kur viņš iestājās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā. Pēc tam Mihails absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu un turpmākajos gados strādāja par inženieri. Līdz ar Mihaila finansiālās situācijas uzlabošanos arī Uļita pārcēlās uz Rīgu.

Uļita Varuškina mira 1974. gadā Rīgā.

Par savu drošsirdību 1993. gada 2. jūnijā viņai piešķīra vienu no Izraēlas augstākajiem apbalvojumiem – "Taisnais starp tautām".

20. gadsimta 80. gados, sākoties kārtējam ebreju izceļošanas vilnim, Mihails, tāpat kā daudzi citi, izceļoja uz Izraēlu.

Poļu ģimene glābj tirgotājus

Otrs ebreju glābšanas gadījums notika poļu Matuseviču ģimenes īpašumā Rēznas ielā 1, kurā dzīvoja Anna, viņas dēls Jans un meita Jadviga. Kādā 1941. gada naktī pie viņiem ieradās Haims Izraelits un viņa māsas dēls Jakovs. Līdz karam Haimam piederēja dzelzs preču tirgotava, savukārt Jans Matusevičs strādāja par kalēju un nereti izmantoja viņu preces dažādu lietu izgatavošanai.

Matuseviču ģimene pieņēma abus paziņas un izmitināja savā vecajā dzīvojamā namā, kurš atradās ceļa malā. Drošības nolūkos ēkai aizsita logus, savukārt durvis aizslēdza ar atslēgu. Ebreju slēpšanu apgrūtināja apstāklis, ka Matuseviču dzīvesvietu nereti apmeklēja kaimiņš P. P. kurš, pēc Jadvigas stāstītā, piedalījās vietējo ebreju iznīcināšanas akcijās, par ko bieži esot runājis ar lepnumu. Tāpat Matuseviču dzīvojamajā namā nereti uzturējās kāds vācu oficieris.

Negaidītas pārmaiņas nāca 1942. gadā, kad pēc vācu varasiestāžu rīkojuma Matuseviču "pamestajā" namā vajadzēja izvietot bēgļus.

Līdz ar to Matuseviči nolēma abus ebrejus no vecās mājās pārvietot uz viņiem piederošās kūts bēniņiem, kur tika uzglabāts siens. Īpaši smagi slēpšanās apstākļi bija ziemas periodā, kad valdīja liels aukstums un vējš.

Pati Jadviga Arcihovska (dzim. Matuseviča) par piedzīvoto kara gados vienā no intervijām izteicās: "Trīs gadus mums miera nebija. Virs mums saule nespīdēja. Visu laiku virs mums draudīgas debesis staigāja un gaidījām, kad pērkons nodārdēs. Mēs zinājām, kas notiks, ja mūs atklās."

Problēmas sagādāja pārtikas sagāde, jo kara deficīta apstākļos praktiski visas preces izsniedza pēc iepriekš noteiktām normām (kartītēm). Tas apgrūtināja paslēpto ebreju uzturēšanu. Būtisku lomu šajā jautājumā nospēlēja apstāklis, ka Jadviga Matuseviča strādāja vietējā Armijas Ekonomiskajā veikalā un, neskatoties uz to, ka apkārtējiem varēja rasties aizdomas par "lielo ģimenes apetīti", viņa riskēja un periodiski ņēma paaugstinātas pārtikas normas.

Neilgi pēc kara beigām Haims un Jakovs aizbrauca uz Rīgu. Šeit Jakovs studēja jūrskolā, vēlāk strādāja par darbu vadītāju tekstīliju nozarē.

Haims Izraelits nomira 1964. gadā, bet Jakovs 1990. gadā emigrēja uz Izraēlu. 1989. gadā par savu drošsirdību Matuseviču ģimene saņēma Izraēlas augstāko apbalvojumu – "Taisnais starp tautām". Augsto novērtējumu Matuseviču meitai Jadvigai no Izraēlas atveda izglābtais Jakovs Izraelits.

Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas Jadviga piedalījās Latvijas ebreju vispasaules kongresā (1993.g.), bet piecus gadus vēlāk – toreizējā valsts prezidenta Gunta Ulmaņa rīkotajā oficiālajā pieņemšanā Rīgas pilī. 2000. gadā Jadvigai tika pasniegts arī Latvijas Republikas augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis. Jadviga Arcihovska mira 2007. gadā. Mūsdienās dzimtas īpašumā (Rēznas ielā 1) dzīvo Jadvigas dēls Edmunds.

Līdz šim Latvijā zināmi 790 ebreju glābšanas gadījumi, kuros kopumā izdzīvoja 576 ebreji. Šie fakti apliecina, ka bija cilvēki, kuri vispārējā haosa un "baiļu mašinērijas" apstākļos nezaudēja drosmi un cilvēcības izpausmes attiecībā pret saviem draugiem, kaimiņiem un citiem līdzcilvēkiem.