ĪSUMĀ:
- Literāts un Saeimas deputāts.
- Nemitīgie skandāli un cīņa ar "zaļo pūķi".
- "Ekspolitiķa dzīve".
No "Micāniem" līdz Latvijas parlamentam
Mycānu Jōņs (J. Opincāna literārais pseidonīms – aut. piezīme) piedzima 1899. gadā Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagasta "Micānos" nabadzīga zemnieka Jāņa Opincāna ģimenē. Agrā jaunībā Mycānu Jōņs, kā jau daudzi citi latgalieši, devās uz Pēterburgu, kur jau kādu laiku dzīvoja viņa brālis.
Rubrikas "Neērtie latgalieši" pirmo rakstu "Boļeslavs Maikovskis: Kolaborants vai trimdas latviešu kultūras aizstāvis?" lasi šeit.
Neskatoties uz Pirmā pasaules kara izraisītajiem nemieriem, J. Opincāns iestājās un 1917. gada maijā pabeidza Ņevas komercskolu Pēterburgā (toreiz Petrograda). Par labajām sekmēm J. Opincāns izpelnījās sudraba medaļu. Pēterburgā viņš pievērsās arī Latgales kultūras jautājumiem un kopā ar preses darbiniekiem, vēlākajiem komunistu aktīvistiem Vladislavu Zeimaļi (1898–1938) un Jōni Zvīdru (1895–1920) izdeva žurnālu "Gunkurs". Vēlāk gados jaunais J. Opincāns iestājās Petrogradas Universitātē, kur studēja tieslietas, tomēr Krievijas iekšpolitisko kolīziju apstākļos šīs studijas nepabeidza. J. Opincāns aktīvi iesaistījās lielinieku aktivitātēs un kopš 1919. gada kopā ar iepriekš minētajiem V. Zeimaļi, J. Zvīdru un Ādolfu Zarkeviču (1897–1963) darbojās Rēzeknē iznākošā komunistu laikraksta "Taisniba" redakcijā. Padomju avotos norādīts, ka J. Opincāns 1919. gada nogalē iestājies Sarkanās armijas rindās un piedalījies cīņās pret baltgvardiem, tomēr detalizētākas informācijas par šo faktu trūkst.
Dzīvojot Padomju Krievijā, J. Opincāns paspēja dibināt literāri politisko un zinātnisko žurnālu latgaliešu rakstu valodā "Lismia", vienlaicīgi viņš darbojās par šī periodiskā izdevuma redaktoru. Tomēr jau 1921. gadā Mycānu Jōņs atgriezās Latvijā. Tā paša gada rudenī J. Opincāns iestājās Latvijas Universitātes (toreiz Latvijas Augstskolas) Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā. Gados jaunais latgalietis nolēma turpināt darboties periodiskās preses nozarē un 1923. gadā kopā ar domubiedriem dibināja žurnālu "Reits". Šī izdevuma redkolēģijā strādāja arī literāts, politiķis Jānis Pliekšāns (pseid. Rainis, 1865–1929), latgaliešu politiķis, ārsts Vinca Barkāns (1889–1947) un publicists Pēteris Baško (1901–1969). J. Opincāns rakstīja dažādus literārus tekstus (sacerējumus, stāstus, lugas u.c.), piemēram, 1923. gadā Rēzeknes tipogrāfijā "Gromota" tika izdota luga "Dzeiwes reits" (drāma piecos cēlienos). Tāpat Bērzgales Jānis strādāja pie citiem literāriem darbiem, starp kuriem bija 20. gadu beigās uzsāktais, bet līdz galam nepabeigtais romāns "Sancta Maria Magdalena". [1]
J. Opincānu interesēja sociāldemokrātiskās idejas un viņš iesaistījās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darbībā Latgalē. 1925. gadā veiksmīgi startēja 2. Saeimas vēlēšanās un kļuva par vienu no lielās sociāldemokrātu frakcijas pārstāvjiem jaunajā Latvijas parlamenta sasaukumā. Nākamā gada maijā deputāts pameta sociāldemokrātu frakciju un neilgi pēc tam nodibināja Latgales Sociāldemokrātisko zemnieku un strādnieku partiju. Politiskā karjera netraucēja gados jaunajam latgalietim turpināt savas iesāktās studijas Latvijas Universitātē, tomēr, acīmredzot, filozofija J. Opincānam īsti nepatika, un esot jau "tautas kalpa" statusā viņš 1926. gada rudenī pārgāja uz Tautsaimniecības un juridisko zinātņu fakultāti, kur apguva sev labi zināmo jurista arodu. Paralēli tam J. Opincāns darbojās sociāldemokrātu laikrakstā "Latgolas Dorbs".
Acīmredzot, vēlētājiem simpatizēja jaunā latgaliešu politiķa "darba metodes", jo viņu atkārtoti ievēlēja arī 1928. gadā notikušajās 3. Saeimas vēlēšanās. Turklāt šajā pašā gadā Mycānu Jōņs uzsāka redaktora darbu laikrakstā "Latgolas Sociāldemokrats".
Tomēr ne visi piekrita J. Opincāna paustajām idejām. Tā vienā no politiskajām aģitācijām 1928. gada septembrī Jasmuižā Latgales politiķis savas runas laikā tika norauts no paaugstinājuma un piekauts.
Atkarība un skandaloza deputāta slava
Par Mycānu Jōņa aizrautību ar alkoholu sabiedrībā klīda dažādas baumas un nostāsti. Jau 1924. gadā laikraksts "Latgalīts" rakstīja, ka "(..) Opyncans lai gon pijam syudzības par azara sausynošonu, bet pats tikai ols bucas sausynoj, klejodams pa pogostu (..)". [2] Savā ziņā par bērzgalieša "piedzīvojumu kāri" liecina 1927. gada augustā preses izdevumā "Segodņa" atspoguļotā informācija, ka pret Opincānu noformēti 79 dažādi protokoli...
Jāsaka, ka J. Opincāns tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā nonāca ne tikai savas "alkohola atkarības", bet arī komunistiskās pagātnes dēļ.
Šajā sakarā 1927. gadā Latgales apgabaltiesa izskatīja lietu par viņa iesaisti kara revolucionārā tribunāla darbībā Latvijas Neatkarības kara laikā, konkrēti, nāves soda pieprasīšanu Icika Grinmana lietā. Tomēr noilguma dēļ prokurors Voldemārs Balodis (1897–1953) no izvirzītās apsūdzības pret deputātu J. Opincānu atteicās.
Par skandalozā latgaliešu politiķa piedzīvojumiem nereti izteikušies arī viņa laikabiedri. Piemēram, politiķis Alfrēds Bērziņš (1899–1977) atceras: "(..) ka deputāta Opincāna, tā viņa sievas Teklas slāpes esot bijušas tik varenas, kad reti tas varējis nosēdēt sēdēs, neaizskrējis iestiprināties kādā krodziņā. Visbiežāk ceļš vedis uz "Alus avotu", kas atradās turpat Saeimas nama tuvumā. Opincāns savu "balsi" pārdevis pilnīgi zem cenas. Ja gadījušās kādas balsošanas, kurās ieinteresētas Zemnieku savienība, viņš skaidri pateicis, ka varot balsot tikpat labi, kā pret vai nebalsot nemaz. Par pieciem latiem viņš tādās balsošanas reizēs pazudis no Saeimas, bet ja pēc pāris stundām balsošana vēl nebija galā, nācies maksāt otrus piecus latus." [3]
Kā raksta vēsturniece Ineta Lipša, tad (..) Maršrutā no Saeimas uz krodziņu "Alus avots" Smilšu ielā no 1925. līdz 1931. gadam, kad sanāca 2. un 3. Saeima, bieži varēja satikt deputātu Jāni Opincānu, leģendāru dzērāju, kas vareno slāpju dēļ sēdēs reti nosēdēja, neaizskrējis iestiprināties ārpus parlamenta sienām (..)." [4]
Sabiedrībā bija izveidojies teiciens, "(..) ka Opincāns nobalsojot i par centra valdību, ja vien izmaksājot labus "zakuskus" un franču konjaku." [5]
J. Opincāna izdarības bieži vien nokļuva dažādu preses izdevumu ziņu slejās, tāpat Mycānu Jōņs kļuva par dažādu karikatūru "varoni", kurās nereti atspoguļojās viņa "lielā mīlestība" pret grādīgajiem dzērieniem.
Laikraksti J. Opincānam veltīja tādus epitetus kā "deputāts-žūpa", "alkoholiķis", "skandālists", "avantūrists", "piedzīvojumu meklētājs", "parazīts" u.c. Pēdējais no tiem radies dēļ viņa bieži piekoptās prakses nemaksāt par autovadītāju (šoferu) pakalpojumiem. Viens no šādiem pārkāpumiem notika 1930. gada maijā. “Zemnīka Ziņas” ziņoja, ka Rīgā J. Opincāns par braucienu atteicies maksāt kādam automobiļa šoferim sešus latus, "(..) tōpēc šofers ar vysu “kungu” braucis uz īcirkni taisneibas meklēt (..)". [6] Tomēr manāmi iereibušais deputāts atteicies paklausīt likumsargu aicinājumam izkāpt no transportlīdzekļa, turklāt (..) "naganti lomojīs" (..)." [7] Tas gan nav traucējis policijas darbiniekiem viņu izsēdināt no transportlīdzekļa, bet pašam J. Opincānam doties jaunu "piedzīvojumu meklējumos". Līdzīgas sūdzības tika saņemtas arī no Daugavpils ormaņiem. Šos pārkāpumus izskatīja Latgales apgabaltiesa. Lietas izskatīšanas dienā (1931. gada 31. janvārī) J. Opincāns tiesā ieradās manāmi iereibis un sāka traucēt tiesas darbu. Par šādu rīcību "nemierīgo tautas kalpu" nogādāja vietējā policijas iecirknī.
Savas uzvedības (neskaitāmo pārkāpumu) dēļ Saeima "dzērājdeputātu" tiesāšanai izdeva jau 1930. gada pavasarī. Jāpiebilst, ka šī nebija vienīgā reize. Tā paša gada vasarā Rīgas apgabaltiesa izskatīja lietu, kurā J. Opincānu apvainoja, ka viņš 1930. gada 21. janvāra vakarā, būdams alkohola reibumā, Rīgas galvenajā stacijā ar vārdiem un darbiem aizskāris "veselu rindu policijas ierēdņus, kā arī privātpersonas" [8], starp cietušajiem bija arī Rīgas dzelzceļa policijas iecirkņa priekšnieks Paulis Jākobsons. Nākamajā gadā tiesa viņam piesprieda sešu mēnešu cietumsodu. Šajā laikā dzima arī J. Opincāna dēls Jūlijs Alberts (1931–?).
Bieži vien Mycānu Jōņs konfliktēja ar sabiedriskā transporta pasažieriem. Vienā no šādām epizodēm viņu par nepiedienīgu uzvedību izsēdināja no vilciena Bulduru stacijā, kur viņš necenzētā leksikā nolamāja dežurantu, savukārt Tukuma vilcienā, būdams “kunga prātā”, kārtējo reizi aizskāra pasažierus, kā arī nepakļāvās policijas aicinājumam pamest vagonu un galu galā J. Opincānu (..) "kai jāru nu vagona aiznasuši uz īcirkni. [9]
J. Opincāna atkarība no "zaļā pūķa" noveda arī pie vardarbīgām sekām pret saviem tuviniekiem. Piemēram, 1931. gada februārī viņš fiziski iespaidoja (piekāva) savu civilsievu Teklu Solimu (1898–?), kuru pēc incidenta nogādāja slimnīcā.
Šī gan nebija vienīgā reize, kad starp abiem izcēlās konflikts, jo, piemēram, tā paša gada augusta beigās J. Opincāns savā dzīvesvietā Rīgā, Bruņinieku ielā virtuves vidū sakrāva Teklas mantas (grāmatas, veļu) un tās aizdedzināja. [10] Vardarbīgās attiecības turpinājās, neskatoties pat uz to, ka 1933. gada jūlijā Rīgas miertiesa izskatīja T. Solimas prasību pret J. Opincānu par alimentu izmaksu 40 latu apmērā. Arī prese norādīja, ka, neraugoties uz nesaskaņām, abi joprojām dzīvo kopā. Jau tā sarežģīto skandalozā Saeimas deputāta dzīvi apgrūtināja arī ievērojamie parādi, tādēļ viņam no Bruņinieku ielas nācās pārcelties uz kādu namu Daugavpils ielā.
Alkohola "skurbulis" J. Opincānam nebija šķērslis arī Saeimas sēžu apmeklēšanai.
Tā 1931. gadā par nepiedienīgu uzvešanos (Saeimas sēdes traucēšanu), "kunga prātā" esošajam Latgales tautas kalpam nācās parlamenta namu pamest kārtībsargu pavadībā.
Lūk, kā to attēloja viens no latgaliešu periodiskajiem izdevumiem "Jaunais Vōrds": (..) Uz sēdi jys (domāts J. Opincāns – aut. piezīme) beja atnōcis “pīsasyucis” kai nikod. Byudams “dūšā”, jys sajēme “gudru golvu” un mēģinōja dabōt vōrdu. Prezidijs jam tū līdze. Tad Opyncans sōka bļaustētīs un traucēja Saeimas sēdes gaitu. Prezidija pīzeimes – pōrtraukt ōlēšonūs – veļ vairōk pacylōja pīdzārušo Opyncāna goru. Beidzūt Opyncāns tyka izslāgts uz vīnu sēdi. (..) Prezidija aicynōjumam – atstōt Saeimas telpas Opyncāns napaklausēja. Tōpēc Saeimas komandants pagōdōja par karaveirim, kuri Opyncānu izvede nū Saeimas (..). [11] Jāsaka, ka šī Saeimas sēde priekš J. Opincāna bija arī pēdējā, jo 4. Saeimas sasaukumā viņš ievēlēts netika. Par viņa darbību parlamentā ironizēja vairāki preses izdevumi, rakstot, ka algu Latgales sociāldemokrāts saņemot, lai aktīvi varētu darboties alkohola frontē. [12] Vēlākajos padomju gados J.
Opincāna arestus saistīja ar viņa piekopto (..) buržuāziskās kārtības kritiku. [13]
Visnotaļ kuriozi, bet, neskatoties uz daudzajiem Mycānu Jōņa alkohola reibumā izraisītajiem skandāliem, tas viņam netraucēja, piemēram, 1929. gada aprīlī Sološnīku pamatskolas skolēniem stāstīt par "Alkoholisma saimnieciskajiem pamatiem Latgalē", savukārt 1930. gada 25. maijā – Daugavpilī piedalīties Latgales pretalkohola konferencē un pat uzstāties ar referātiem par tēmām "Alkohola posts Latgalē" un "Pretalkohola kustības veidi un organizācijas".
Ekspolitiķa dzīve un mūža nogale
Līdz ar politiskās karjeras beigām J. Opincāns pazuda arī no preses izdevumu slejām. 1934. gada 23. jūlijā "dzērājdeputātu" par neadekvāto uzvedību tiesa administratīvi sodīja ar sešiem mēnešiem cietumā. Tam par iemeslu kalpoja J. Opincāna alkohola reibumā izteiktā kritika valdībai, trokšņošana un kārtībsargu apvainošana.
30. gadu nogalē un 40. gadu sākumā "ekspolitiķis" strādāja par grāmatvedi mežsaimniecības nozarē Jelgavā, Strenčos un Kārsavā. Vēlme "iedzert" J. Opincānu nebija pametusi. Par to liecina arī 1941. gada martā laikrakstā "Taineiba" atspoguļotā informācija, ka Rēzeknes virsmežniecības darbinieks J. Opincāns, pretēji priekšniecības norīkojumam doties darba darīšanās uz Mežvidiem, nolēma "sasildīties" kādā krogā un tas turpinājies nākamās četras dienas…
Pēc Otrā pasaules kara J. Opincāns praktiski pazuda no sabiedriskās dzīves skatuves. 50. gados viņš strādāja par galveno grāmatvedi toreizējā Ludzas rajona "Kutuzova" kolhozā.
Padomju vara neaizmirsa J. Opincāna aizraušanos ar komunistiskajām idejām un nereti veltīja viņam cildinošus un pat kuriozus tekstus.
Piemēram, izceļot proletārisko izcelsmi un raksturojot viņa vizuālo izskatu, laikraksts "Znamja Truda" rakstīja: "Likās ka Jons Opincāns nupat būtu atstājis arkla balstus tīrumā." [14] Literāts Andris Vējāns (1927–2005) par J. Opincānu savulaik izteicās, ka viņš ir (..) "ļoti savdabīga un pretrunīga personība, spēcīgs talants, kas diemžēl nespēja izplest spārnus tālākam un augstākam lidojumam." [15]
Skandalozā latgaliešu politiķa mūžs noslēdzās 1973. gadā Mežvidu ciemā, apbedīts Mežvidu pagasta Sila kapos.
[1] 1929. gadā romāna fragmenti publicēti periodiskajā izdevumā "Jaunais Vords".
[2] "Opincāns lai gan pieņem sūdzības par ezera sausināšanu, bet pats tikai alus mucas sausina, klejodams pa pagastu (..)." (B. Kapini. Latgalits, 04.12.1924, 4. lpp.).
[3] Bērziņš, A. (1963). "Labie gadi. Pirms un pēc 15. maija. Otrais izdevums". Ņujorka: "Grāmatu Draugs", 125. lpp.
[4] Lipša, I. (2002). "Rīga bohēmas varā". Rīga: Apgāds “Priedaines”, 135. lpp.
[5] Pelēcis, V. Laikmetu un domu dažādība. "Treji Vārti", 01.01.1991., 10. lpp.
[6] "(..) tāpēc šoferis ar visu kungu braucis uz iecirkni taisnību meklēt. (Opyncans “strodoj". "Zemnīka Ziņas", 05.06.1930., 5. lpp.).
[7] "neganti lamājies (..)". Turpat, 5. lpp.
[8] Saeimas dep. Jānis Opincāns nodots tiesai. "Latgales Ziņas", 22.08.1930., 2. lpp.
[9] "kā jēru no vagona aiznesa uz iecirkni", (Opyncanu nes ar nešonu. Zemnīka Ziņas, 03.03.1930., 1. lpp.).
[10] Deputatam J. Opincanam sarikotais ugunsgreks un izdemoleta seja. "Pēdējā Brīdī", 06.09.1931., 1. lpp.
[11] "Uz sēdi viņš bija atnācis "piesūcies" kā nekad. Būdams "dūšā", viņš saņēma "gudru galvu" un mēģināja dabūt vārdu. Prezidijs viņam to liedza. Tad Opincāns sāka bļaustīties un traucēja Saeimas sēdes gaitu. Prezidija piezīmes – pārtraukt ālēšanos – vēl vairāk pacilāja piedzērušā Opincāna garu. Beidzot Opincāns tika izslēgts uz vienu sēdi. (..) Prezidija aicinājumam – atstāt Saeimas telpas Opincāns nepaklausīja. Tāpēc Saeimas komandants parūpējās par karavīriem, kuri Opincānu izveda no Saeimas" (Opyncāna pādejō dīna Saeimā. "Jaunais Vōrds", 30.07.1931., 3. lpp.
[12] Deputāts, šņabis un politika. "Uz nākotni", 01.12.1930., 126. lpp.).
[13] Revolucionārs žurnālists. "Za Pobedu kommuņizma", 22.07.1967., 3. lpp.
[14] Jakuškina, V. Māja centrālajā ielā. "Znamja Truda", 07.11.1972., 3. lpp.
[15] Vējāns, A. Laiks nevarīgs izdeldēt sāpes. "Karogs", 01.04. 1982., 182. lpp.
