Vārkava–Rīga– Cēsis…
Fakti par Otro pasaules karu
- 1939.gada augustā PSRS un nacistiskā Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu jeb tā saukto Molotova—Ribentropa paktu. Tā slepenie protokoli sadalīja valstis Vācijas un Padomju Savienības ietekmes sfērās.
- 1939.gada 1.septembrī nacistiskā Vācija iebruka Polijā un sākās Otrais pasaules karš.
- 1940.gada 17.jūnijā Padomju armija ienāca Latvijā, kas līdz ar to zaudēja pirms aptuveni 20 gadiem izcīnīto neatkarību. Jūnijā PSRS okupēja arī Igauniju un Lietuvu.
- 1941.gada 22.jūnijā Vācija iebruka Padomju Savienībā. 1.jūlijā Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu, 5.jūlijā nacistiskā Vācija okupēja visu Latviju.
-
1944.gada jūlijā PSRS karaspēks sasniedza Latvijas teritoriju, oktobra vidū tas ieņēma Rīgu. Kurzemē vācu karaspēks kapitulē 1945.gada 8.maijā. Otrais pasaules karš beidzās 1945.gada 2. septembrī līdz ar Japānas kapitulāciju.
Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas dēļ K. Ručam nācās pārtraukt savas studiju gaitas, jo tika slēgts Rīgas Garīgais seminārs. Drīz vien 24 gadus veco Kazimiru nozīmēja rekrutēšanai Sarkanajā armijā. Ierodoties mobilizācijas punktā Daugavpilī, viņš satika kādu latviešu izcelsmes militārpersonu, pēc kuras ieteikuma pametis konkrēto ēku, tādējādi izvairoties no mobilizācijas.
Sākoties nacistiskās Vācijas uzbrukumam PSRS, pretēji padomju varas iestāžu pavēlei izvairījās no atkārtotas mobilizācijas un kopā ar vietējiem partizāniem slēpās mežā.
Ienākot vācu bruņotajiem spēkiem, atgriezās tēva mājās Vārkavas pagastā. Vēlāk pabeidza savas pirmskara iesāktās studijas Rīgas Garīgajā semināra un 1942. gada 7. jūnijā Aglonā iesvētīts priestera kārtā. Pēc nedēļas atkārtoti ieradies Vārkavā un vietējā katoļu baznīcā novadīja savu pirmo Svēto misi. Lai izvairītos no iespējamajām jaunā vācu okupācijas režīma represijām, K. Ruču nozīmēja par Cēsu katoļu draudzes vikāru.
Leģiona kapelāns
Pēc nepilnu divu gadu darba Rīgas arhibīskaps A. Springovičs nozīmēja K. Ruču par latviešu leģiona kapelānu. 1944. gada 5. jūnijā Latviešu SS "brīvprātīgā" leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis (1878–1958) apstiprināja K. Ruču par 15. latviešu "brīvprātīgā" leģiona divīzijas 6. korpusa kapelānu.
Saņēmis norīkojumu, jaunais kapelāns sākumā devās uz Rīgu, tad Jelgavu [2], savukārt jūnija beigās – uz Rēzekni. Šeit bija redzamas padomju aviācijas bombardēšanas [3] sekas. Par redzēto K. Ručs rakstīja: "Aizgāju apskatīt Rēzeknes Jēzus Sirds baznīcu. Tās iekšpusē sienu apmetums bija nokritis, pati baznīca vidū bija pārplīsusi. Bija pārplēsta no griestiem līdz lejai…. Tālāk gāju apskatīt Rēzeknes mariāņu baznīcu. Tās tornī bija liels bumbas izrauts caurums. Brīnījos, ka tas tornis nebija sabrucis".
Līdzīga situācija bijusi novērojama arī citās pilsētas vietās, piemēram, dzelzceļa stacijas apkārtne izskatījusies "kā uzarts zemes lauks".
Tālākais kapelāna ceļš veda uz Vidzemi (Madonu, Cesvaini, Cēsīm, Siguldu u .c.), no kurienes kopā ar citiem 15. divīzijas karavīriem devās atpakaļ uz Rīgu. Par brauciena laikā pieredzēto garīdznieks rakstīja: "Vidzemes ceļi bija pilni ar bēgļiem. Karstajā jūlija mēnesī ceļa putekļi pārklāja braucošos un gājējus bēgļus."
Atkāpšanās. Pie Misovsku ģimenes
1944. gada 16. augusta vakarā K. Ručs kopā ar citiem 15. divīzijas karavīriem (pārsvarā gados jauniem puišiem) ar kuģi "Warthe" evakuējās uz Pomerānijas reģiona pilsētu Dancigu (poļu: Gdańsk). No aizbraucējiem atvadījās liels cilvēku pūlis. "Visa Daugavmala bija pilna ļaužu, aizbraucošo leģionāru un vidusskolnieku tēvi, mātes, brāļi, sievas ar bērniem, radi, līgavas u. c., šķiroties visi raudāja un apkampās. Satriecošs skats!" tā šajā dienā pieredzēto aprakstīja pats K. Ručs.
Pāris dienas priesteris kopā ar kuģa komandu pavadīja Dancigā un tad pārcēlās uz Bitovu (poļu: Bytów), tad Sophienvaldi (poļu: Dziemiany). Netālu no vienības apmešanās vietas (15. divīzijas štāba) atradās ebreju sieviešu nometne, kuras būvēja kazarmu ēku. Nometnē ieslodzītās sievietes vakaros mazgāja karavīru veļu, algā saņemot maizi.
Visu "ceļojuma laiku" K. Ručs veica savos tiešos amata pienākumus – vadīja mises, pieņēma grēksūdzes un centās stiprināt leģionā dienošo militārpersonu morālo stāju. Dievkalpojumus noturēja baznīcās, bet nereti privātmājās vai pat šķūņos, atsevišķos gadījumos arī zem klajas debess.
1945. gada 6. janvārī pēc dievkalpojuma Brusas baznīcā K. Ručs devās pie Misovsku ģimenes Lubnā (poļu: Łubna). Atrodoties ciemos pie šīs ģimenes,
kapelāns piedzīvoja gestapoviešu kauju ar partizāniem, kuri ieskrēja konkrētās ģimenes pagalmā un noslēpās netālu esošajā šķūnī.
Pats priesteris, atceroties šo notikumu, rakstīja: "Misovsku pagalmā jagdkomanndo [4] nikni cīnījās ar partizāniem, kas bija paslēpušies minētās kūts augšā. Tās pagalma vidū jau gulēja un asiņoja nošauts jagdkomandietis. Drīzi Jagdkomanndo izvilka aiz kājām nošauto partizānu un to nometa pagalma malā kā nošautu lopu". Vēlāk šķūni aizdedzināja un tajā sadega pārējie partizāni. Pēc notikušā K. Ručs atgriezās Sophienvaldē, kuru saistībā ar Sarkanās armijas tuvošanos kopā ar pārējiem drīz vien pameta.
Mākela un ievainotā vāciete
Nākamā priestera apmešanās vieta bija Mākela netālu no Bidgoščas (poļu: Bydgocz). Kā izteicās pats K. Ručs: "Kurp aiziet draudze, turp jāiet līdzi arī tās draudzes garīgajam ganam".
1945. gada janvāra nogale bija ļoti vēsa un sniegota (ap -20 grādiem). Īpaši smagi šādi apstākļi skāra leģionārus, jo sakarā ar apgādes traucējumiem daudziem nebija pienācīga apģērba – piemēram, mēteļu. 25. janvārī karaspēka daļa nonāca Konicā, kur priesteris iepazinās ar kādu kājās ievainotu vācu sievieti, kura stāstīja, ''ka bēgusi no sarkanarmieša. "Tas sarkanarmietis, nevarēdams viņu panākt, sašāvis viņu. Tad tas sarkanarmietis pieskrējis klāt. Tā vietā, lai viņai palīdzētu, tas viņu izvarojis asiņojošu un pēc tam aizgājis”. Tuvojās Sarkanā armija, lai nenokļūtu ielenkumā, 15. divīzija atkāpās uz Vandsburgu (poļu: Więcbork).
Šeit K. Ručs kopā ar savu amata brāli priesteri J. Straumi iegriezās vietējā skolā, kurā bija ierīkots kara hospitālis. Kapelāns K. Ručs esošo situāciju raksturoja: "Tur uz skolas galda operēja ievainoto latviešu majoru (Vili) Hāzneru, bez jebkādas sāpju remdināšanas zālēm, lai izņemtu viņa ķermenī iestigušās lodes. Skolas priekštelpā, gaidīdami savu kārtu, sēdēja ievainotie leģionāri. Viņu ievainojumu asinis pilēja uz grīdas, kur tās samītas puva. Tās priekšpusē telpas gaisu smacēja pūstošās asinis". Neilgi pēc tam sākās padomju aviācijas bombardēšana un K. Ručs paglābās turpat esošās mājas pagrabā.
Vēlāk kopā ar pārējiem viņam izdevās veiksmīgi pamest pilsētu un pārbraukt uz Kujanu, tad Flatovu, Jastrovu, Landeku u. c. apdzīvotām vietām.
"Staļina ērģeļu" grāvienos
Jastrovas (poļu: Jastrow) pilsētā vienība uzturējās apmēram piecas dienas, taču spēcīga Sarkanās armijas uzbrukuma rezultātā bija spiesta atkāpties. Pametot pilsētu, K. Ručs atcerējās: "Mēs, abi mācītāji, un mācītāja Straumes ziņnesis tikām pamatīgi apbruņoti. Tur bija tikai viena šautene. To paņēma mācītājs Straume, bet man tika sabāztas rokas granātas aiz jostas, kabatās, aiz zābaku stulmiem un sadotas rokās. Nomāca sajūta, ka krusta vietā tika sadotas granātas. Ja tās eksplodētu, es tiktu saplēsts smalkās druskās".
Netālu no Landekas (poļu: Lędyczek) 15. divīzijas vienības sastapās ar pamatīgu sarkanarmiešu uzbrukumu. To, ka toreizējā situācija bija smaga, spilgti raksturoja personīgi K. Ruča piedzīvotais: “Personīgi atrados tieši "Staļina ērģeļu" [5] grāvienos. Pat tiku uzmests gaisā, bet netiku ne ievainots, ne kontuzēts. Leģionārs, kas bija nokritis man blakus, un drusku tālāk kāds bēglis tika saplosīti. Ievainotie dzīvi sadega automašīnās. Kāds pajūgs ar visu zirgu tika pārmesti pār dziļo ceļmalas grāvi un iemesti meža kokos".
Lai arī vienība cieta lielus zaudējumus, tomēr tai izdevās pārraut pretinieka aplenkumu. Šajās kaujās gāja bojā liels skaits latviešu leģionāru
Turpmākais priestera ceļš aizveda uz piejūras pilsētu Kolbergu (poļu: Kołobrzeg), no kuras vēlāk izdevās nokļūt Neibrandenburgā (vācu: Neubrandenburg). 23. martā K. Ručs saņēma norīkojumu ierasties 15. Latviešu "brīvprātīgā" leģiona divīzijas 33. grenadieru pulkā, kurš tobrīd atradās Kolpinā (vācu: Cölpin). 24. martā mācītājs nonāca savā galamērķī – vietējā muižā. Šeit K. Ručs iepazinās ar pulka komandieri pulkvedi Vili Janumu (1894–1981). Pirms dievkalpojuma notika svinīgs pasākums, kura laikā vairākiem latviešu leģionāriem pasniedza dažādus apbalvojumus. Vēlāk jaunais priesteris novadīja dievkalpojumu Kolpinas muižas dārzā un piedalījās svinīgās svētku pusdienās.
Amerikāņu gūstā
Nevēloties nonākt sarkanarmiešu gūstā, 28. aprīļa naktī K. Ručs kopā ar pulkvežleitnanta Osvalda Meijas (1894-1996) [6] apmēram 1500 lielo karavīru grupa uzsāka savu ceļu rietumu virzienā uz Vāciju. Lai izvairītos no žandarmērijas kontroles un Sarkanās armijas gaisa uzbrukumiem, karavīri galvenokārt pārvietojās pa dažādiem meža ceļiem. Briesmām mazinoties, tika izmantotas arī pļavas un lauki.
Gājiens bija ļoti smags un nogurdinošs, un, neskatoties uz draudošajām briesmām nonākt padomju gūstā, daudzi karavīri no noguruma un nespēka vienkārši apstājās.
Spītējot tam, grupa turpināja savu ceļu, sasniedzot Dambeku (vācu: Dambeck). Šeit karavīri sastapās ar amerikāņu armijas vienībām, taču turpināja savu ceļu. Visbeidzot 4. maijā netālu no Upālas (vācu: Upahl) K. Ručs u.c. leģionāri nonāca amerikāņu gūstā, bet jau 5. maijā viņus pārveda uz Rēnas (vācu: Rehna) karagūstekņu nometni.
Turpmākajās nedēļās gūstekņus transportēja uz dažādām sabiedroto izveidotajām pārvietoto personu (angļu: displaced persons) jeb "dīpīšu" nometnēm, kurās K. Ručs latviešu bēgļiem palīdzēja ar pārtiku u.c. ikdienas dzīvei nepieciešamajām lietām, kā arī cīnījās par savu tautiešu tiesībām un iespēju izceļot uz dažādām pasaules valstīm.
No 1946. gada K. Ručs Ziemeļvācijā darbojās kā vietējo latviešu katoļu garīgais aprūpētājs. Pēc četru gadu darba garīdznieks devās uz Beļģiju, kur uzsāka studijas Lēvenas Katoļu universitātes Baznīcu tiesību fakultātē. Sekmīgi pabeidzis augstskolu (ieguva doktora grādu kanoniskajās tiesībās), viņš turpināja izglītoties un pievērsās jurisprudences studijām Vatikānā. 1963. gadā Romas pāvests Pāvils VI iecēla K. Ruču monsinjora amatā. Visus turpmākos dzīves gadus Ručs aktīvi darbojās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, dažādās organizācijās (“Daugavas Vanagi” u.c.), vadīja reliģiskā satura izdevumu “Gaisma” (redaktors un vairāku publikāciju autors).
Darbīgā latviešu garīdznieka mūžs noslēdzās 2007. gada 2. aprīlī Beļģijas pilsētā Briselē.
[1] 1933. gada 22. janvārī viņu atbrīvoja no gūsta PSRS.
[2] Šeit viņam izsniedza sevišķo uzdevumu virsnieka uniformu un attiecīgos dokumentus. Te kopā ar citiem latviešu leģiona karavīriem dienēja arī K. Ruča brālis Antons. Viņš gāja bojā Jelgavas apkārtnē neilgi pēc Sarkanās armijas īstenotā uzbrukuma 1944. gada jūlija beigās–augusta sākumā.
[3] Plašāk par šo notikumu: https://www.la.lv/asinainas-lieldienas-rezeknes-bombardesana-1944-gada-6-un-7-aprili.
[4] Īpašas nacistiskās Vācijas militārās kaujas grupas, kuras nodarbojās ar partizānu atklāšanu un iznīcināšanu.
[5] Tā dēvēja Sarkanās armijas pārvietojamo reaktīvo raķešu sistēmu “Katjuša” (krievu: Катюша).
[6] Atpūtas laikā kādā Vācijas muižā pulkvežleitnants O. Meija un leitnants (?) Vīdzirkstis atstāja grupu, vēlāk nonākot amerikāņu gūstā.
