«Latgales kūrorts» – sanatorija «Rāzna»

20. gadsimta 30. gados Latgalē, tāpat kā pārējā Latvijā, kvalitatīva veselības aprūpe kļuva par vienu no prioritārajiem valsts attīstības virzieniem, sevišķi aktualizējoties tuberkulozes ārstēšanas un profilakses pasākumiem. Līdz ar to radās nepieciešamība pēc atbilstoša profila medicīnas iestāžu veidošanas. Arī Latgalē netālu no Rāznas ezera izveidoja vienu no pazīstamākajiem tuberkulozes ārstniecības centriem Latvijas PSR teritorijā.

ĪSUMĀ:

  • 20. gs. sākumā Kerbedzu dzimta Veczosnā sāka būvēt atpūtas namu; ieceri nerealizēja.
  • 30. gados aktualizējās ideja par dziedniecības iestādi; sāka veidot Rāznas sanatoriju.
  • Birokrātijas un citu iemeslu dēļ sanatorijas izveide aizkavējās.
  • Sanatorija sāka darbu 1942. gadā; nākamajā gadā tur iekārtoja vācu karavīru lazareti.
  • Pēc kara sanatorija atsāka darbu; tā kļuva par zināmu ārstniecības vietu Latgalē.
  • Sanatorijā piedzīvoja dažādas negācijas; mūsdienās tur darbojas rehabilitācijas centrs.

Kerbedzu nams Rāznas ezera krastos

20. gs. sākumā vairāki Latgales īpašumi piederēja turīgajiem poļu izcelsmes muižniekiem Kerbedziem. [1] Dzimtas pazīstamākā pārstāvja – inženiera un valstsvīra Staņislava Kerbedza dzīvesbiedre Marija [2] ļoti aizrāvās ar mākslu (daudz ceļoja, iepirka dažādus mākslas darbus u.c.). Par lielu mākslas cienītāju un mecenāti kļuva arī abu vecākā meita Jevģēnija, kuras vadībā "atdzimšanu" piedzīvoja Riebiņu muiža.

Tieši pēc Kerbedzu dzimtas daiļā dzimuma pārstāvju iniciatīvas 1909. gadā aizsākās viesnīcas tipa atpūtas mājas celtniecība Veczosnā netālu no Rāznas ezera krastiem.

Lai gan iesākumā to būvēja kā dzīvesvietu pašiem muižniekiem, tomēr vēlāk tajā paredzēja izmitināt finansiāli mazāk situētus māksliniekus, rakstniekus u.c. 1915. gadā ēkai vietām bija uzbūvēti divi, bet citās trīs stāvi, uzlikta grīda un skaidu jumts, taču kara dēļ turpmākos darbus pārtrauca. Ilgu laiku būvi neviens neapsaimniekoja, un tā pamazām gāja postā, tomēr, noslēdzoties agrārajai reformai, to piešķīra Rēzeknes pilsētas un apriņķa slimokasei. Diemžēl šai iestādei nepieciešamo finanšu līdzekļu nebija, un tā no sev piešķirtā īpašuma atteicās.

Ideja un tās realizācijas sākums

20. gadsimta 30. gados aktualizējās jautājums par muižas apsaimniekošanu un potenciālās dziedniecības iestādes izveidi. Viens no šīs idejas galvenajiem kūrētājiem bija toreizējais Latvijas tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis. Tieši pēc viņa iniciatīvas 1935. gadā sasauca latgaliešu pašvaldību, sabiedrisko u.c. darbinieku apspriedi par konkrētās ēkas iegūšanu un iespējamās sanatorijas iekārtošanu. Jāsaka, ka līdzīga profila medicīnas iestādi izveidoja arī netālu no Valmieras esošajos Dikļos.

Veczosnas muižas pils ēka, 20. gs. 30. gadi

Jau nākamā gada rudenī Veczosnas muiža kopā ar vairākiem hektāriem zemes nonāca Latgales skolotāju, pašvaldību un sabiedrisko iestāžu darbinieku slimo kases īpašumā. Iecere par Rāznas sanatorijas izveidi pakāpeniski attīstījās, tika iegūti nepieciešamie finanšu līdzekļi.

Attēlā Meikuls Apeļs
Toreizējais Latgales skolotāju un pašvaldības darbinieku slimokases vadītājs, literāts Meikuls Apeļs īpašumam deva nosaukumu "Rāznas piļs". Daļā  no ēkas apkārtnē esošā zemes gabala paredzēja ierīkot augļu dārzu un apstādījumu zonu. Sanatorijas pārbūves skices projektu izstrādāja pazīstamais latviešu arhitekts Aleksandrs Klinklāvs [3] (vēlāk to pēc komisijas ieteikuma papildināja).

 

1937. gada 26. jūnijā ministrs V. Rubulis pēc ilgstošām veselības problēmām nomira, taču celtnes būvniecība turpinājās. Iecerētā projekta realizācijai izveidoja komisiju, kurā darbojās vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki (ārsti Valdis Gavars un Pauls Strūve, arhitekti Pēteris Vītols un A. Klinklāvs, slimokases priekšsēdētājs B. Koklačs u.c.). Paralēli šim projektam Latgales pašvaldību un sabiedrisko iestāžu pārstāvji turpināja diskusiju par kādu citu sanatorijas izvietošanai piemērotu vietu, tomēr galu galā palika pie sākotnējās ieceres.

 

 

Projekta izstrāde dažādu korekciju un birokrātisko formalitāšu rezultātā aizkavējās, un reāli celtniecības darbi aizsākās vien 1939. gada septembra beigās.

Tos vadīja būvinženieris P. Vītols no Daugavpils. Muižai piebūvēja trešo stāvu un citas palīgtelpas. Būvprojekts paredzēja ierīkot speciālas telpas gaisa peldēm, vannas, liftu, atpūtas telpas un palātas, ēku personālam, centrālapkuri [4], veikt sanatorijas elektrifikāciju u.c. Plānoja, ka uzņemamo pacientu skaits varētu pārsniegt 100 personas. 1939. gadā topošā sanatorija ieguva medicīnisko inventāru no nesen slēgtās Vaiņodes sanatorijas. [5] 1940. gada sākumā lielākie Latvijas laikraksti ziņoja, ka jaunās ārstniecības iestādes būvniecības process tuvojas beigām, tomēr nācās vēl nedaudz pagaidīt…

Rāznas sanatorijas būvprojekta skice, 20. gs. 30. gadu otrā puse.

Karš un padomju gadi

Neskatoties uz Otrā pasaules kara straujajiem notikumiem un Latvijas vairākkārtēju okupāciju, celtniecības darbi ar dažādu intensitāti turpinājās. 1940. gadā sliktā tehniskā stāvokļa dēļ nojauca ēkas trešo stāvu un piebūvēja verandu, tāpat būvei uzlika jaunu skārda plākšņu jumtu. Nākamā gada vasaras beigās nacistiskās Vācijas karavīri tur iekārtoja savu armijas štābu, bet drīz vien pārcēlās uz netālo Lūznavas muižu. Vēlāk šeit uzturējās arī vācu lidotāji. 1942. gada aprīlī sanatorija uzņēma savus pirmos pacientus, taču jau nākamā gada septembrī visus slimniekus un medicīnisko personālu evakuēja, jo ēkā iekārtoja vācu karavīru lazareti. Šajā laika posmā sanatoriju vadīja ārsts Andrejs Laukmanis.

Pēc Otrā pasaules kara sanatorija atsāka savu darbu. Pateicoties toreizējam iestādes vadītājam Jēkabam Ādamsonam, pakāpeniski norisinājās celtnes atjaunošanas un labiekārtošanas darbi.

Viens no galvenajiem veicamajiem darbiem skāra ēkas centrālapkures atjaunošanu, kas kara gados tika sabojāta. Paralēli nama atjaunošanai noritēja apkārtnes labiekārtošana (stādīti koki, puķes), ierīkoja pastaigu celiņus, uzbūvēja estrādi, laivu staciju u.c., respektīvi, visu nepieciešamo pilnvērtīgai atpūtai.

Rāznas sanatorijas atpūtas istaba, 20. gs. 60. gadi.

Medicīnas iestādes oficiālais nosaukums bija Valsts tuberkulozes sanatorija "Rāzna", kas turpmākajos gados vairākas reizes mainījās, bet, neskatoties uz to, tas vienmēr saglabāja tuvumā esošā ezera nosaukumu. Iesākumā sanatorijas vadība regulāri mainījās, tomēr 1954. gadā direktores amatā stājās Marija Karpova, kura to ieņēma līdz pat 1989. gadam.

Laika gaitā medicīnas iestāde kļuva par atpazīstamu ārstēšanās vietu ne vien Latgalē, bet visā Latvijas PSR. To apmeklēja gan tuberkulozes slimnieki, gan citi cilvēki ar dažādām elpceļu saslimšanām.

Pakāpeniski medicīnas personāla vajadzībām sanatorijas teritorijā ierīkoja bērnudārzu, izbūvēja dažādas palīgtelpas u.c. Iestādes iemītnieki vasaras sezonā varēja apmeklēt labiekārtotas peldvietas, kino vakarus un dažādu tuvākās apkārtnes pašdarbnieku kolektīvu veidotās izrādes un priekšnesumus, piedalīties dambretes turnīros u.c. Sanatorija izveidoja savu palīgsaimniecību (audzēja mājlopus, iekārtoja dārzus un siltumnīcu).

Negācijas un (ne)kārtība

Tomēr neiztika bez problēmām, par ko pārējā sabiedrība, protams, neko nezināja. Piemēram, pirmajos pēckara gados sanatorijas darbinieku vidū pastāvēja problēmas ar alkohola lietošanu [6] un disciplīnu, tāpat nereti kāds no personāla pamanījās piesavināties iestādes inventāru vai to sabojāt. Daļa darbinieku izmantoja iestādes saimniecībā pieejamo lopbarību, lai pabarotu savus mājlopus. 

1953. gadā atsevišķos gadījumos pacienti sūdzējās par medicīniskā personāla rupjo attieksmi, kā arī nekvalitatīvu pārtiku (nereti to pagatavoja no veciem produktiem vai lētām izejvielām). Radās problēmas ar sanitārajiem apstākļiem, jo vairākās palātās "iedzīvojās" blaktis. Gadījās reizes, kad pacienti savās maltītēs atrada smiltis vai matus, savukārt vienreiz ēdienā nokļuva… varde. Līdzīgas problēmas valdīja 60. gadu pirmajā pusē. Tam visam klāt nāca arī sliktā darba organizācija.

Rāznas sanatorija 1960. gads

Lai uzlabotu pastāvošo situāciju, periodiski īstenoja profilaktiskus pasākumus. Piemēram, veica regulāras pārbaudes, to skaitā – pirms aiziešanas no savas darba vietas personālam pārbaudīja līdzi paņemto somu saturu.

Kontroles pārstāvji fiksēja regulārus pārtikas produktu zudumus. Šajā sakarā minams kāds kuriozs atgadījums ar apelsīniem. 1963. gada februārī sanatorijas virtuvē notika pārbaude, kurā konstatēja apelsīnu iztrūkumu. Virtuves pavāre aizbildinājās, ka daļu augļu aplējusi ar verdošu ūdeni un tie sarāvušies. Pēc pavāres teiktā konkrēto konsistenci viņa pievienoja maizes zupai, taču kontroles pārstāvju veiktās analīzes neuzrādīja šo augļu klātbūtni desertā...

1989. gadā medicīnas iestāde mainīja savu specializāciju – no tuberkulozes sanatorijas tā kļuva par pēcārstēšanās slimnīcu, bet līdz ar Latvijas valstiskuma atgūšanu – par rehabilitācijas slimnīcu (vēlāk centru). Arī mūsdienās Latgales novada rehabilitācijas centrs (LNRC) ''Rāzna'' saviem pacientiem piedāvā dažādus medicīniskos un rehabilitācijas pakalpojumus skaistā ezera krastos.

                                                                                                           

[1] Viņu īpašumu vidū bija arī Dlužņevas (mūsdienās Lūznavas) muiža.

[2] Pirmā pasaules kara sākumā emigrēja uz Itāliju.

[3] Jāņem vērā, ka viņam bija iepriekšējā pieredze līdzīgu objektu projektēšanā. Piemēram, Tērvetes sanatorijas (1932), kā arī Rēzeknes Sarkanā krusta slimnīcas Lipīgo slimību infekcijas nodaļas (1936) projektos.

[4] To izdevās realizēt 1942. gadā.

[5] Otrā pasaules kara gados lielākā daļa no inventāra pazuda.

[6] Līdzīga rakstura problēmas turpinājās arī turpmākajos gados.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti