No matroža līdz tālbraucējkapteinim
Kopš vairāku jūrskolu izveides Latvijas teritorijā 19. gadsimta otrajā pusē jūrnieku arodu aktīvi apguva ne tikai vietējie latvieši, bet arī tolaik visai ievērojamās vācbaltiešu minoritātes pārstāvji. Starp viņiem bija 1889. gada 18. martā Rīgā dzimušais Nikolajs Cughauss.[1] Finansiāli labi situētā ģimenē augušais Nikolajs nolēma savu profesionālo dzīvi saistīt ar kuģniecību un iestājās Rīgas jūrskolā. 1911. gadā centīgais vācbaltietis ieguva kabotāžas stūrmaņa, bet pēc sešiem gadiem – tālbraucējkapteiņa diplomu. Kā jau īstam jūrniekam pienākas, tad savu profesionālo karjeru Nikolajs iesāka jau mācību laikā, strādādams par matrozi uz tvaikoņiem "Erika" un "General Gurko". Vēlāk sekoja braucieni stūrmaņa amatā uz tvaikoņiem "Riga" un "Michail". 1914. gada vasarā ierasto lietu kārtību izjauca Pirmais pasaules karš, un, ņemot vērā apstākļus, gados jaunais tālbraucējkapteinis uzsāka militāro dienestu Baltijas jūrā dislocētajā cariskās Krievijas kara flotē.
Pēc Neatkarības kara (1918–1920) noslēguma militāro pieredzi ieguvušais Nikolajs iestājās Latvijas bruņotajos spēkos un virsleitnanta pakāpē kļuva par kuģa "T" ("Waldorf") komandieri. Tomēr jau 1925. gadā Cughauss atgriezās civilajā dzīvē un tajā pašā gadā strādāja par stūrmani un vēlāk arī kapteini uz Latvijas tirdzniecības flotes kuģa "Latvis". Pēc sešiem gadiem Nikolajs pārgāja darbā uz tvaikoņa "Jānis Falbaums" klāja, bet pēc diviem gadiem – atradās uz "Helena Faulbaums" komandtiltiņa.
Tieši šis kļuva par Cughausa liktenīgo kuģi.
Pieredzes bagātā tālbraucējkapteiņa dzīvē svarīgu lomu ieņēma arī ģimene. Viņš apprecējās ar Olgu Cughausu (dzim. Viti, 1892). Laulībā dzima meitas Elizabete (1923) un Tamāra (1920). 1939. gada novembrī Olga kopā ar savām meitām repatriējās uz Vāciju. Līdz aizbraukšanai Cughausu ģimene dzīvoja Daugavgrīvas ielas astotajā namā. Turpmākie dzīves ceļi Elizabeti aizveda uz ASV, bet Tamāra apmetās turpat Vācijā.
Liktenīgais brauciens
Vācbaltiešu tālbraucējkapteinis 1933. gada janvārī uzsāka regulārus reisus ar kuģīpašniekam Maksim Faulbaumam (1882–?) piederošo tvaikoni "Helena Faulbaums". Ar šo kuģi Nikolajs devās uz dažādām Rietumeiropas un Padomju Savienības ostām.
Lielbritānijas pilsētā Greindžmutā būvētais kravas tvaikonis devās kārtējā reisā uz Liverpūli. Uz kuģa klāja atradās 20 jūrnieki. Pēc piestāšanas Liverpūlē 24. oktobra pēcpusdienā tvaikonis devās jūrā, un tā maršruta galamērķis bija Blaitas (Blyth) osta, kurā tika paredzēts iekraut ogļu kravu, lai pēc tam to nogādātu Liepājā. Jāpiebilst, ka ceļu no Liverpūles turpināja 19 apkalpes locekļi, jo, kā izmeklēšanas laikā noskaidrojās, tad ogļu padevējs Harijs Bauers (1904)[2] neilgi pirms brauciena "no kuģa nokāpa". Savā ziņā paveicās arī radiotelegrāfistam Pēterim Hamilam, kurš dažas nedēļas pirms liktenīgā reisa atgriezās Latvijā, lai kārtotu mācību eksāmenu. Viņa vietu uz kuģa ieņēma Rīgas radiofona radiotehniķis Alberts Šulcs (1911).
26. oktobrī jūrā valdīja ļoti slikti laikapstākļi – plosījās vētra. Šīs dabas stihijas epicentrā nonāca arī "Helena Faulbaums". Tās pašas dienas vakarā (plkst. 20.46) radiostacijas "Malinhead" un "Portpatrick" no tvaikoņa saņēma SOS ziņu un telegrammu: "Tvaikonis Helena Faulbaums 56 14 N 55W drīvē malā, kuģis nestūrē, vajadzīgi velkoņi".[3] Šī ziņa ar pāris minūšu intervālu atkārtoti tika nosūtīta vēl pāris reizes, savukārt 21.26 radiostacija "Malinhead" uztvēra pēdējo kuģa sūtīto telegrammu: "Kuģis malā lūdzam palīdzību". Drīz pēc tam "Helena Faulbaums" strandēja nelielās Skotijas Belnahua salas klinšainajos krastos.
Kopumā traģēdijā gāja bojā 15 jūrnieki, tostarp tālbraucējkapteinis Nikolajs Cughauss, stūrmaņi Nikolajs Ankurs (1881), Zigfrīds Ābels (1910), mehāniķis Eduards Lapovičs (1878), kuģa zēns Antons Regža (1918) u.c., bet četriem – namdarim Kārlim Kalniņam (1885)[4], mehāniķim Augustam Glinskim (1896), kurinātājam Fricim Alfrēdam Zemtiņam (1909–2008) un matrozim Nikolajam Brasavam (1911) izdevās izglābties. Jāatzīmē, ka trīs no bojāgājušajiem apkalpes locekļi bija tikai 18 un 19 gadus veci.
Aculiecinieku liecības un izmeklēšana
Traģēdijas apstākļu noskaidrošanu veica Latvijas Kuģniecības nelaimes gadījumu izmeklēšanas kolēģija. Liecības par liktenīgajā naktī notikušo sniedza izdzīvojušie kuģa apkalpes locekļi. Izmeklēšanas gaitā radās šāds notikuma izklāsts:
Ap sešiem vakarā lielās vētras (augsto viļņu) ietekmē kuģis kļuva nevadāms (neklausīja stūre) un tas sāka drīvēt sāniski. Situācija krasi pasliktinājās. Pāri kuģim vēlās lieli viļņi un pakāpeniski virzīja to uz klinšu pusi. Viens no pēdējiem mēģinājumiem glābt situāciju bija izmest enkurus 90 asu dziļumā, bet arī tas izrādījās nesekmīgs. Ap pusdesmitiem vakarā kuģa komandai uz klāja izdalīja glābšanas vestes.
Lūk, ko par traģiskajiem notikumiem stāstīja izdzīvojušais Kalniņš: "Pulkstens bija apmēram 21.30, kad es pirmo reizi ieraudzīju klintis nepilna kuģa garuma atstatumā lejas pusē. Kuģis sāniski drīvēja uz klintīm. Kuģis skāra klintis apmēram plkst. 22, un es redzēju dažus kuģa ļaudis lejas pusē gaidām izdevību nolēkt malā. Glābšanas laivu nebija iespējams nolaist. Kuģis sāniski atsitās pret klintīm."[5] Arī mehāniķis Augusts Glinskis atcerējās notikumus īsi pirms kuģa avārijas: "Īsi pirms plkst. 22 kāds sauca no klāja, ka kuģis atrodoties tuvu klintīm un lai katrs glābjas, kā var. Pirmais mehāniķis kāpa man pa priekšu augšup pa trepēm, un, kad es biju uz pustrepēm, sajutu, ka kuģis dabū ārkārtīgi stipru grūdienu. Kad iznācu uz klāja, redzēju, ka kuģis ir uz klintīm. Otrais stūrmanis lūdza viņam palīdzēt novilkt jūras zābakus, ko arī izpildīju. Tad gaidīju izdevīgu brīdi, lai nolektu malā."[6]
Kuģi pameta teju visa apkalpe. Uz grimstošā tvaikoņa klāja palika tikai divi cilvēki – kapteinis Cughauss un radiotelegrāfists Šulcs.
Kuģa apkalpe steigā lēca pāri bortam jūrā, kur turpinājās cīņa par izdzīvošanu. Mehāniķis Glinskis glābšanos raksturoja tā: "Nolēcu uz klints, bet tūlīt mani sagrāba vilnis un ienesa atpakaļ jūrā. Kāds cits vilnis uznesa mani atpakaļ uz kādas klints, kur dažus mirkļus atpūtos un rāpos augstāk."[7] Liktenīgos notikumus uz kuģa klāja atcerējās arī kurinātājs Zemtiņš: "(..) dzirdēju kapteini dodam rīkojumu likt faltrepi pār bortu. Pēc tam viņš jautāja, kas gribot iet pirmais. Kāds kāpa pa trepēm lejup, bet atgriezās. Tūlīt pēc tam redzēju divus cilvēkus lecot no kuģa malas. Šinī laikā kuģa pakaļēja daļa jau bija zem ūdens, un, ņemot vērā, ka kuģis ātri grima, es lecu no laivu klāja. Neko vairāk neatceros, kamēr atjēdzos, ka guļu uz klintīm bez spēka. Rāpos drusku tālāk, un, kad paskatījos atpakaļ, kuģis bija pazudis."[8] Kopš kuģa uzskriešanas uz klintīm un nogrimšanas pagāja apmēram 15–20 minūtes.
Izdzīvojušie apkalpes locekļi patvērās kādā neapdzīvotā namiņā uz salas.
Izrādījās, ka starp izdzīvojušajiem izveidojās neliels konflikts. Proti, Zemtiņš stāstīja, ka pie viņa klinšu spraugā atnāca cits traģēdiju pārdzīvojušais Kalniņš. Tā kā Zemtiņš bija ievainots, tad Kalniņš viņam apsolīja, ka "iešot apskatīt, kur esam nokļuvuši, un tad atnākšot man pakaļ". Tomēr tas nenotika. Pēc kāda laika viņš atrada būdu, kurā apmetās pārējie trīs dzīvi palikušie komandas locekļi, bet ar Kalniņu viņš nerunāja. Kā pēc vairāk nekā 60 gadiem izteicās pats Zemtiņš, tad: "Ar Kalniņu nerunāju ne vārda – jo uzskatu, ka cilvēks, kas spēj pamest otru nelaimē, nav cilvēka vārda cienīgs."[9] Nākamajā dienā dzīvi palikušos apkalpes komandas locekļus izglāba glābēji un nogādāja Crinanas ciemā, kur viņiem sniedza nepieciešamo medicīnisko palīdzību, bet pēc tam pārveda uz Glāzgovu. Par traģēdiju ziņoja ne tikai lielākie Latvijas laikraksti, bet arī ārvalstu mediji. Piemēram, viena no lielākajām britu avīzēm "Daily Express". Savā atzinumā 1936. gada decembrī Latvijas Kuģniecības nelaimes gadījumu izmeklēšanas kolēģija konstatēja, ka "Helena Faulbaums" traģēdija notikusi "stipras vētras un augstās jūras dēļ".
Piemiņa un mūsdienas
Septiņus no bojāgājušajiem jūrniekiem 1936. gada 2. novembrī apbedīja Luingas salā esošajā Kilchatanas kapsētā, bet Cughausu pēc viņa brāļa tālbraucējkapteiņa Georga (1886–1943) vēlmes ar tvaikoni "Amata" pārveda uz Latviju. Pēdējā gaitā drosmīgo kapteini izvadīja 1936. gada 19. novembrī un apbedīja Mārtiņa kapos Rīgā. Turpmākajos mēnešos no jūras izskaloja vēl četru apkalpes locekļu līķus, taču vēl trīs noslīkušos jūrniekus atrast neizdevās. Godinot bojāgājušos jūrniekus, 1938. gada 5. jūnijā, klātesot Latvijas Republikas sūtnim un ģenerālkonsulam Lielbritānijā Kārlim Zariņam (1879–1963), Latvijas konsulam Glāzgovā Robertam Maršalam (Robert Mungall Marshall, 1894-1958), vietējiem varas pārstāvjiem un iedzīvotājiem, Kilchatanas kapsētā tika atklāts pelēks granīta piemineklis (arhitekts Aleksandrs Birznieks (1893–1980), tēlnieks Vilhelms Treijs (1892)). Uz tā iegravēti visi tvaikoņa "Helena Faulbaums" bojāgājušo jūrnieku vārdi. Svinīgā piemiņas pasākuma laikā Kārlis Zariņš izdzīvojošo jūrnieku glābšanā iesaistītajiem Latvijas Republikas valsts vārdā pasniedza Triju Zvaigžņu ordeņa nozīmes. Turpmākajos gados traģēdijas upurus pieminēja gan vietējie iedzīvotāji, gan uz Luingu atbraukušie trimdas latviešu kopienas pārstāvji.
Laika gaitā apkārtējās vides un laikapstākļu ietekmē piemineklis pakāpeniski bojājās, tomēr, pateicoties Lielbritānijā dzīvojošo trimdas latviešu (īpaši Nikolaja Doičeva (1918–2005)) aktivitātēm, pagājušā gadsimta 80. gadu vidū tas tika atjaunots. Jāatzīmē, ka pēc trimdas latviešu iniciatīvas 1986. gadā (traģēdijas 50. gadadienā) notika plašs atceres pasākums. Trīs gadus vēlāk entuziastu grupa no tolaik vēl PSRS okupētās Latvijas ar jahtu "Bravo" apmeklēja tvaikoņa nogrimšanas vietu, lai uzņemtu videofilmu par 1936. gada oktobra nogalē notikušo traģēdiju. Zīmīgu notikumu šī vieta piedzīvoja 1991. gadā, kad to apmeklēja viens no izdzīvojušajiem "Helena Faulbaums" kuģa apkalpes locekļiem Zemtiņš.
Mūsdienās par šo Latvijas kuģniecības traģēdiju liecina ne tikai bojāgājušo piemiņai Kilchatanas kapsētā uzstādītais piemineklis, bet arī Latvijas kuģīpašnieku Luingas baznīcai dāvinātā ozolkoka kancele ar uz tā izgrebtu buru kuģi un Latvijas valsts ģerboni, sudraba biķeris, dievmaizīšu trauks un visbeidzot kuģa vraks, kurš atrodas 50–65 metru attālumā uz ziemeļrietumiem no Belnahua salas.
[1] Arī N. Cughausa brālis Georgs (1886–1943) savu karjeru saistīja ar kuģniecību un 1908. gadā absolvēja Mangaļu jūrskolu, savukārt pēc četriem gadiem ieguva tālbraucējkapteiņa diplomu.
[2] Latvijā H. Bauers iemantoja visai pretrunīgu slavu. 1931. gadā presē ziņoja, ka Baueru kopā ar trim citiem jūrniekiem Dancigā aizturējusi vietējā policija. Iemesls – aizdomas par Igaunijas tvaikoņa "Polaris" mehāniķa piekaušanu un aplaupīšanu. Gadu vēlāk Bauers Liepājā kopā ar M. Diķi apzaga tirgotājam Abem Lipmanim piederošo noliktavu. Tajā pašā gadā Priekulē nekārtību laikā viņš iesaistījās vietējā pilsētās valdes vadītāja u.c. personu piekaušanā. Pēc paveiktajiem likumpārkāpumiem aizbēga uz Dancigu. Līdz pat lēmumam atgriezties Latvijā strādāja uz dažādiem ārzemju kuģiem, kā arī ostās. Dancigā sāka darbu uz latviešu tvaikoņa "Kaupo". Nokļūstot Latvijas sūtniecībā Kopenhāgenā, saņēma ārzemju pasi. Pāris dienas pēc tam, kad savā liktenīgajā braucienā devās tvaikonis "Helena Faulbaums", viņš no Liverpūles ar grieķu tvaikoni "Chloe" aizbrauca uz Argentīnas galvaspilsētu Buenosairesu, kur Latvijas konsulātā saņēma citu personu apliecinošu dokumentu. Bez tam H. Bauers paspēja aizņemties 150 latus no Latvijas konsula Ģentē un atpakaļ to neatgrieza. 1938. gada janvārī Liepājas ostā uz tvaikoņa "Balteaka" viņu aizturēja Latvijas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji. Par izdarītajiem likumpārkāpumiem viņam piesprieda 9 mēnešus cietumā. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Liepājā. Otrā pasaules kara laikā turpināja strādāt uz dažādiem kuģiem. Otrā pasaules kara beigās kopā ar sievu Ruthu (1926–?) viņam izdevās nokļūt Vācijas rietumos. Pēc kara dzīvoja Hamburgā.
[3] "Jūrnieks", 1936. Nr. 12., 418 lpp
[4] Kā vienā no intervijām stāstīja K. Kalniņš, tad šī bija trešā reize, kad viņš izglābās no grimstoša kuģa. Pirmoreiz tas notika Dānijas ostas pilsētas Esbjergas ostas tuvumā. Otrais negadījums notika Pirmā pasaules kara laikā uz angļu tvaikoņa "Stengov", kurš pēc uzbraukšanas uz mīnas nogrima. Toreiz no 19 apkalpes locekļiem izglābās tikai divi, tostarp K. Kalniņš.
[5] "Jūrnieks", 1936. Nr. 12., 419. lpp
[6] Turpat, 420. lpp
[7] Turpat, 420. lpp.
[8] Turpat, 420.–421 lpp
[9] Roze, E. Tālajā vētrainajā naktī. "Brīvā Latvija", 1998, Nr. 34, 7. lpp.
