Latvijas bēgļi Pirmajā pasaules karā. Kā notika repatriācija uz dzimteni?

Jebkurš militārs konflikts ietekmē visas sabiedrības grupas. Tā ir liela traģēdija gan karadarbībā iesaistītajām militārpersonām, gan civiliedzīvotājiem. Kara laikā vienmēr liels skaits cilvēku zaudē dzīvību, daļa dodas bēgļu gaitās. Diemžēl šobrīd – pēc Krievijas īstenotā iebrukuma Ukrainā – šādas pagātnes lappuses ir ieguvušas pavisam citu nozīmi un aktualitāti.

Pēc Neatkarības kara noslēguma Latvijas valsts uzsāka vairāku akūtu problēmu risināšanu, tajā skaitā savu pilsoņu – bēgļu – repatriāciju uz dzimteni. Efektīvākai situācijas risināšanai Rēzeknē atvēra speciāli šim mērķim paredzētu iestādi – karantīnu, kas kļuva par daudzu Latvijā ieceļojošo personu pirmo pieturas punktu. Militāro konfliktu (Pirmā pasaules un Pilsoņu kara) rezultātā Padomju Krievijā valdīja visai smagi epidemioloģiskie apstākļi, kuri draudēja izraisīt jaunu infekcijas slimību (tīfs u. c.) uzliesmojumu ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās Eiropas valstīs. Līdz ar to viens no Rēzeknes karantīnas uzdevumiem bija šo slimību ierobežošana, iebraukušo personu ārstēšana.

ĪSUMĀ:

  • 1919. gada 22. jūlijā darbu sāka Iekšlietu ministrijas izveidotā Karagūstekņu un bēgļu nodaļa.
  • Lielā bēgļu skaita dēļ radās nepieciešamība pēc jaunas nodaļas tuvāk Krievijas robežai.
  • 1920. gada martā darbu sāka Rēzeknes karantīna, kur apstākļi sākotnēji bija ļoti slikti.
  • Bēgļu skaits strauji palielinājās pēc Latvijas un Padomju Krievijas noslēgtā bēgļu reevakuācijas līguma.
  • Obligāta procedūra – karantīnā ieradušās personas dezinfekcija, notika arī veselības pārbaudes.
  • Visi sniegtie medicīnas pakalpojumi, izmitināšana, kā arī ēdināšana bija bez maksas.
  • No 1920. līdz 1924. gadam Latvijā atgriezās aptuveni 225 000 bēgļu.

Bēgļi Rītupes dzelzceļa stacijā, 1920.–1922. gads

Grūtais sākums

1919. gada 22. jūlijā savu darbību uzsāka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas izveidotā Karagūstekņu un bēgļu nodaļa [1], kuras galvenais uzdevums bija darbs ar karagūstekņiem un bēgļiem. 1920. gadā šai iestādei vajadzēja uzņemties rūpes par no Padomju Krievijas un citām valstīm ienākušajiem karagūstekņiem, bēgļiem, arī repatriantiem. Šī paša gada 1. augustā nodaļa nonāca Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta pārziņā. Nodaļas funkcijās ietilpa arī caurbraucošo personu nosūtīšana uz citām valstīm (Padomju Krieviju, Poliju, Lietuvu u. c.).

Sākumā iestāde darbojās tikai Rīgā, taču lielā bēgļu skaita dēļ radās nepieciešamība pēc jaunas nodaļas (karantīnas) izveides, kas atrastos tuvāk Latvijas un Padomju Krievijas robežai. 1920. gada martā uzsāka Karagūstekņu un bēgļu etapa punkta jeb Rēzeknes karantīnas iekārtošanu. Valdība šim mērķim no valsts budžeta atvēlēja 2 000 000 Latvijas rubļu. [2] Pirms karantīnas izbūves te jau atradās dažas ēkas, jo Pirmā pasaules kara laikā šeit ierīkoja vairākas celtnes Viskrievijas Zemstes savienības vajadzībām.

Jau līdz 1920. gada beigām Latvijas valdības investīcijas bēgļu izmitināšanas centra Latgalē izveidei sasniedza 7 500 000 rubļu. Valsts šos līdzekļus novirzīja karantīnas labiekārtošanai.

Tomēr līdz pat 1921. gada pavasarim situācija karantīnā bija ļoti slikta. Īpaši sanitārie apstākļi, jo teritorijā netika ierīkota ūdens padeve, nedarbojās pirts katli, trūka labierīcību.

Vairākām barakām nebija logu un durvju. Turklāt esošos apstākļus negatīvi ietekmēja arī vēsāka laika iestāšanās. Arī 1920. gadā veiktie karantīnas labiekārtošanas darbi, kā izrādījās,  tika veikti nekvalitatīvi, turklāt apzināti. Piemēram, nereti veco baraku atjaunošanai izmantoja blakus esošo celtņu materiālus utt. Vienlaicīgi tas pasliktināja jau tā nelabvēlīgos sanitāros apstākļus. Par nebūšanām karantīnas teritorijā ziņoja vairāki tās iemītnieki, kā arī dažādi preses izdevumi.

Lūk, kā Rēzeknē pieredzēto 1920. gada augustā laikrakstā "Brīvā Zeme" (1. oktobra numurā) aprakstīja toreizējais Satversmes sapulces deputāts Jēkabs Dārznieks (1873–1927): "Karantīnas izbūve vēl nav nobeigta. Ieguldīti miljoni. Šī nauda izdota neproduktīvi. (..) Nebūšanas karantīnas sanitārā iekārtā nav aprakstāmas. Visa karantīna nogrimst netīrumos, sevišķi lietus laikā. Atejas vietas ir gandrīz nelietojamā stāvoklī, un bēgļi izdara savas vajadzības turpat pagalmā. Dezinfekcijas ietaise nepietiekoša. Barakas dezinficētas netiek. Viņās valda ārtkārtēja netīrība. Ventilācijas nav. Gaiss nepanesams. Trūkst apgaismošanas. Visās barakās, tāpat arī pagalmā valda Ēgiptes tumsība. Apsargāt karantīnu tumšajās rudens naktīs un novērst nevēlamu elementu izbēgšanu ir gluži neiespējami. Trūkst vārīta ūdens. Bēgļi, to starpā simtiem bērnu, dzer nevārīto, diezgan netīro, Rēzeknes upes ūdeni. Tie bēgļi, kuriem katliņi līdzi, vēl kā nekā izpalīdzas, paši uzvārīdami ūdeni. Malkas jautājums ir ļoti ass. Viņas jau tagad nav pietiekošā vairumā. Neviļus uzmācas jautājums, kas būs aukstākam laikam iestājoties? Apkurināt barakas vieglās uzbūves dēļ jau tā kā tā nebūs iespējams. Paredzams, ka aizsals arī nepieciešamais ūdens vads. (..) Jāliecina, ka karantīnas ierēdņi, sevišķi Atsvabināšanas komisijas, atrodas visai neapskaužamos apstākļos. Viegli būvētās barakas, kur vietām pūš cauri sienām un lietus līst caur jumtu, tie virsdrēbēs, mēteļos un lakatos ietinušies, strādā savu pašaizliedzīgo, atbildīgo darbu līdz 18 stundām dienā, tumšajos vakaros un vēlajā naktī pie sveces gaismas." [3] 

Daudzo problēmu risināšanā iesaistījās Latvijas valdība, ar kuras starpniecību nelikumības tika atrisinātas, tajā skaitā nomainīta karantīnas vadība. 

Pirms karantīnas izveides, lai sniegtu palīdzību karā cietušajiem iedzīvotājiem, Rēzeknē ieradās Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa pārstāves, kuras vadīja Henrieta Ozola (1869–1938). [4] Viņas vadībā Rēzeknē, karantīnas teritorijā, atvēra divas karavīru tējnīcas, kurā tie par samaksu varēja baudīt siltu tēju, konditorejas izstrādājumus u.c. Tāpat korpusa pārstāves veica priekšdarbus ASV palīdzības misijas darbam pilsētā, trūcīgo bērnu un citu iedzīvotāju reģistrāciju, kā arī sniedza palīdzību karantīnā nonākušajiem bēgļiem (apģērbu un apavu izsniegšanu bērniem u. c.).

Pusdienu izsniegšana Rēzeknes karantīnā, 1920.–1922. gads

Bēgļu ierašanās

Bēgļu skaits strauji palielinājās pēc Latvijas un Padomju Krievijas noslēgtā bēgļu reevakuācijas līguma 1920. gada 12. jūnijā. Tāpat nozīmīgs bija tā paša gada 11. augustā noslēgtais oficiālais miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju. Šajā dokumentā iekļāva punktu, ka par Latvijas pilsoņiem atzīstami visi bēgļi, kuri līdz Pirmā pasaules kara sākumam bija pierakstīti kādā no Latvijas teritorijā esošajām apdzīvotajām vietām. Visām pārējām ārpus Latvijas dzīvojošajām personām, kuras sasniegušas 18 gadu vecumu, tika piedāvāta iespēja optēt jeb izvēlēties pilsonību. 1921. gada 22. jūlijā Latvijas un Padomju Krievijas valdības parakstīja īpašu līgumu, kas noteica pilsonības optācijas kārtību (personu izceļošanu, mantu pārvešanu utt.).

Latvijas teritorijā iebrauca arī personas no citām valstīm, piemēram, Polijas un Lietuvas. Viņi galvenokārt ieradās caur Daugavpils robežkontroles punktu. Savukārt no Padomju Krievijas repatrianti pamatā iebrauca, šķērsojot Zilupes un Rītupes robežkontroles punktus.

Sākumā pārbaudīja personas dokumentus, pēc tam kopā ar citiem vilcienu vagonos nosūtīja uz Rēzeknes karantīnu. Cilvēkus, kuriem nebija ļauts iebraukt Latvijā, nosūtīja atpakaļ.

Svarīgs aspekts bija personas identitātes noskaidrošana, jo robežu šķērsoja ne tikai bēgļi un karagūstekņi, bet arī dažādi kriminālie un Latvijas valstij nedraudzīgi elementi (personas, kuru darbības varētu būt vērstas pret jauno demokrātisko iekārtu). Neskatoties uz īstenotajiem drošības pasākumiem, atsevišķos gadījumos šādiem cilvēkiem izdevās nokļūt pāri robežai. Tā 1920. gada novembrī uz Latviju, ar mērķi darboties "pagrīdē", kopā ar kārtējo bēgļu grupu devās padomju publicists Jānis Kalniņš (arī Ķencis Šabraks, 1894–1938). Viņu 1921. gada aprīlī aizturēja vietējās drošības iestādes un pēc neilga laika kopā ar citiem aizturētajiem nosūtīja atpakaļ uz Padomju Krieviju.

Nereti bēgļu vidū bija arī vēlākie starpkaru Latvijas inteliģences pārstāvji. Lūk, kā savu atgriešanos atceras vēsturnieks un pazīstamais trimdas latvietis Arnolds Aizsilnieks (1898–1982): "Latvijā mūs novietoja karantīnā – kādā barakā, ja nemaldos, Rēzeknē. Tur bija jāpavada dažas dienas, kamēr pārbaudīja mūsu dokumentus un noskaidroja, kas mēs īsti esam par personām un ar ko esam Krievijā nodarbojušies. Tā kā man bija līdz apliecības no manām bijušajām darba vietām, tad [sarežģījumu nekādu nebija, un varēju doties tālāk.'' [5]

Ieejas vārti Rēzeknes bēgļu karantīnā, 1920.–1922. gads

Sanitārās procedūras un slimības

Sākotnēji karantīnā plānoja izvietot 1500–2000 cilvēku, taču reālajā dzīvē (lielā bēgļu skaita dēļ) nereti bija līdz pat 4000 personu. Šāds cilvēku daudzums ievērojami apgrūtināja karantīnas ikdienas darbu.

Obligāta procedūra bija ikvienas karantīnā ieradušās personas dezinfekcija. [6] Tā notika speciāli šim mērķim sagatavotās sēra dezinfekcijas kamerās. Turklāt dezinficēja ne tikai cilvēkus, bet arī viņu līdzi paņemtās mantas (bagāžu). Pēc dezinfekcijas bēgļus iztaujāja un reģistrēja t. s. Bēgļu atsvabināšanas komisijas pārstāvji, tad viņus izvietoja barakās. Reģistrējot personu, tika norādīts tās vārds, uzvārds, tēva vārds, tautība un pavalstniecība, nodarbošanās, vecums, no kurienes konkrētais bēglis ieradies un kāds ir galamērķis, kā arī datums, kad persona ieradusies karantīnā.

Pēc kārtējās bēgļu grupas aizbraukšanas barakas dezinficēja ar speciāli šim nolūkam paredzētu karstā tvaika iekārtu.

Latvijas pavalstniekiem savu identitāti vajadzēja pierādīt ar konkrētiem dokumentiem. Ja tie bija nozaudēti, tad sastādīja no jauna, bet šī iemesla dēļ paildzinājās personas uzturēšanās laiks karantīnā. Latvijas pavalstniekiem izsniedza bēgļu apliecības, un tad pēc to piederības nosūtīja uz attiecīgajām dzīves vietām, savukārt ārvalstu piederīgos – uz viņu valstu konsulātiem. Uz bēgļu apliecību pamata iebraukušajiem izdeva Latvijas pases vai citus uzturēšanās dokumentus. Arī karagūstekņus, kuriem radās problēmas ar nepieciešamo dokumentu uzrādīšanu, uz pagaidu laiku izmitināja karantīnas barakās.

Karantīnā notika personu veselības pārbaudes, jo nereti daudzi iebraucēji slimoja ar dažādām lipīgām slimībām (pārsvarā dažāda paveida tīfu). Lai izvairītos no iespējamajām epidēmijām, inficētās personas izvietoja īpaši viņiem paredzētajās barakās, kur notika to turpmākā ārstēšana.

5. Rēzeknes karantīnas iemītnieka Petera Dumberga reģistrācijas kartīte, 1921. gads

Saslimušo skaits visaugstākos rādītājus sasniedza no 1921. gada decembra līdz 1922. gada septembrim. Īpaši augsts tas bija 1922. gada maijā un jūnijā, kad aptuveni 16–18% no visiem karantīnā iebraukušajiem konstatēja kādu slimību, turklāt vairāk nekā 50% tika diagnosticētas lipīgās saslimšanas (pamatā izsituma un atguļas tīfs). Lielā slimnieku skaita dēļ trūka vietu to ārstēšanai, tādēļ daudzus no pacientiem nosūtīja uz Rīgu. Tomēr saslimušo personu skaits 1921. gadā sasniedza tik plašus apjomus, ka Ministru kabinets pieņēma lēmumu par atsevišķas slimnīcas izbūvi Rēzeknes karantīnas teritorijā un arī Rīgā. Piemēram, 1922. gadā Rēzeknes karantīnas medicīnas iestādē ārstējās 1357 pacienti, no kuriem 1048 slimoja ar dažāda veida lipīgajām slimībām.

Dezinfekcijas nolūkos iekārtoja arī pirtis, kuras ikdienā izmantoja karantīnā dzīvojošie cilvēki. Lūk, ko par tās apmeklējumu 1920. gada vasarā atceras bijusī bēgle Lūcija Bērziņa: "Bija jāiet pirtī un kārtīgi jānoperas. Pirts man nebija pa prātam, un karstie tvaiki mani smacēja.

Garajā ceļojuma laikā es nekad nebiju atteikusies darīt kaut ko, ko man lika, bet pirts man likās tāda mocība, ka protestēju, cik varēju. Protesti nelīdzēja.

Pirtī bija jāiet, un ar karstumu bija jāsamierinās." [7]

Cīņu pret dažāda veida slimībām apgrūtināja fakts, ka nereti par to upuriem kļuva gan medpersonāls, gan citi tur strādājošie speciālisti, turklāt vairāki inficēšanās gadījumi beidzās ar nāvi.

Liels skaits no atbraukušajiem bija bērni, kuri nereti bija zaudējuši savus vecākus Pirmā pasaules un Krievijas Pilsoņu kara laikā. Bērni karantīnā parasti uzturējās no divām līdz trim nedēļām, tad viņus nodeva atpakaļ piederīgajiem, savukārt bez apgādnieka palikušos nosūtīja uz kādu no bērnu patversmēm. 1922. gada martā šāda tipa iestādi iekārtoja netālu no Rēzeknes – Adamovas muižā [8], kur pamatā nonāca no Padomju Krievijas atbraukušie bāreņi.

Karantīnas teritorijā ar ASV palīdzības komitejas gādību un finansiālu atbalstu izveidoja t. s. "bērnu ķēķus", kuros gados jaunākās personas nodrošināja ar ēdināšanu, nepieciešamo apģērbu un apaviem.

ASV Sarkanā Krusta bērnu ķēķis Rēzeknes karantīnā, 1921. gads

Nelikumības

Periodiski karantīnā notika kāds noziedzīga rakstura gadījums. 1920. gada 10. septembra naktī piecas nenoskaidrotas personas veica bruņotu uzbrukumu trijiem no Padomju Krievijas iebraukušajiem bēgļiem. Nozieguma rezultātā cietušajiem nolaupīja aptuveni 200 000 rubļu, divus zelta pulksteņus, drēbes un citas lietas. Lai gan karantīnas apsardze laupītājus pamanīja, pēc ilgstošas apšaudes tiem tomēr izdevās aizbēgt.  

1922. gadā, naktī no 10. uz 11. novembri, par kādas laupītāju bandas upuri kļuva 34 karantīnā dzīvojošās ģimenes. Policijai pēc uzsāktās izmeklēšanas ātri vien vainīgās personas izdevās identificēt un aizturēt, savukārt nolaupītās mantas atgrieza to likumīgajiem īpašniekiem.

Atsevišķos gadījumos noziegumos figurēja arī karantīnas vai pat tiesībsargājošo iestāžu darbinieki. Piemēram, 1924. gada martā karantīnas darbvedis Oskars Ķīsis bēglim H. Fainam pieprasīja kukuli 10 000 rubļu, pretējā gadījumā draudot viņu deportēt atpakaļ uz Padomju Savienību. Cietušais iepriekš minēto summu arī samaksāja. Latgales apgabaltiesa O. Ķīsi atzina par vainīgu un sodīja ar deviņus mēnešu ilgu ieslodzījumu. Savukārt tā paša gada septembrī Latgales apgabaltiesa par kukuļņemšanu tiesāja bijušo Rēzeknes apriņķa policijas kārtībnieku Mihailu Karpačevu un Rēzeknes politiskās apsardzības rajona uzraugu Jāzepu Kalniņu. Abi apsūdzētie no bēgļa Alfrēda Miškina izspieda sudraba portsigaru, četrus latus un zelta gredzenu. Tiesa abus aizdomās turamos atzina par vainīgiem un katram no viņiem piesprieda attiecīgi divus un četrus mēnešus ilgu ieslodzījumu cietumā.

Karantīnas struktūra

Karantīnā darbojās kanceleja, veļas mazgātava, aptieka, transporta daļa, tējnīca un veikals, slimnīca, virtuve, produktu un mantu noliktavas, dezinfekcijas kameras, pirts, staļļi, mehāniskā darbnīca un smēde, Rēzeknes atsvabināšanas komisija. Teritorijas pārziņa amatu ieņēma Jēkabs Karlovics (1884–1942) un Aleksandrs Lapiņš (1887–1942). Kopumā šeit strādāja vairāk nekā 100 cilvēku. Karantīnas teritorijā atradās aptuveni 40 dažādu ēku, pārsvarā koka barakas, kurās izmitināja karantīnas iemītniekus. Teritorijas kopējā platība sasniedza aptuveni 18 hektāru. Neapbūvēto teritoriju izmantoja lauksaimniecības vajadzībām, piemēram, ierīkoja sakņu dārzus, kur audzēja dažādus dārzeņus. Tāpat audzēja mājlopus, kurus ganīja netālu esošajās pļavās. Saimniecībā strādāja karantīnā izmitinātās personas, savukārt saražoto produkciju izmantoja pašu bēgļu ēdināšanai.

3. Rēzeknes karantīnas pārzinis Jēkabs Karlovics (pa labi), Bēgļu reevakuācijas biedrības pilnvarnieks karantīnā A. Avots (centrā), Bēgļu reevakuācijas biedrības priekšsēdētājs R. Liepiņš (pa kreisi), 1920.–1922. gads

Būtiski, ka visi sniegtie medicīnas pakalpojumi, izmitināšana, kā arī ēdināšana bija bez maksas. Tā kā Latvijas valsts nebija finansiāli stabila, lielu daļu no pārtikas un ikdienas dzīvei nepieciešamajām lietām piegādāja ASV Sarkanā Krusta palīdzības organizācija (gultas veļu, medikamentus, ziepes u. c.). Īpašu uzmanību pievērsa bēgļu bērniem un viņu labklājībai. Drošību karantīnas teritorijā nodrošināja Latvijas armijas un vietējās policijas pārstāvji. Jāņem vērā, ka daudzi karantīnā ieslodzītie centās patvaļīgi pamest teritoriju, kas bija strikti aizliegts. Sevišķi tas attiecināms uz nelegālajiem robežpārkāpējiem, kuri uz pagaidu laiku tika izmitināti speciāli šim nolūkam paredzētās telpās.

Laika gaitā karantīnas iemītnieku vajadzībām izbūvēja arī nelielu koka baznīcu. Visiem iemītniekiem bija pieejams uzturs, drēbes. Līdzīgi kā ar medicīnu, arī šie izdevumi tika segti par valsts (tostarp ārzemju valdību) un dažādu labdarības organizāciju līdzekļiem. Lai paēdinātu teritorijā dzīvojošās personas, tika izsludināti oficiāli iepirkumi. Piemēram, 1923. gada sākumā karantīnas vadība aicināja pieteikties rudzu maizes, baltmaizes un gaļas piegādātājus.

No 1920. līdz 1924. gadam Latvijā atgriezās aptuveni 225 000 bēgļu, no tiem vairāk nekā 179 000 to izdarīja 1920. un 1921. gadā.

Lai gan krietni mazākos apmēros, šis process turpinājās arī nākamajos gados. Repatriācijas procesu apgrūtināja apstāklis, ka starp Latviju un Padomju Krieviju noslēgtais līgums bija beidzies. Jāpiebilst, ka caur Latviju uz citām valstīm izbrauca vairāk nekā 278 000 cilvēku.

Bēgļu un optantu kustības samazināšanās dēļ 1924. gada 15. augustā pēc iekšlietu ministra Pētera Juraševska (1872–1945) rīkojuma uzsāka karantīnas likvidācijas procesu. Statistikas dati liecina, ka līdz 1921. gada aprīlim karantīnā paspēja būt vairāk nekā 108 tūkstoši, 1922. gadā tā uzņēma nepilnus 28 tūkstošus, bet 1923. gadā – vairāk nekā 26 tūkstošus [9] personu. Lielākā daļa no viņiem iebrauca no Padomju Krievijas (kopš 1922. gada 30. decembra – PSRS).

Bārenis Viktors Landors, 1920.–1922. gads

Pēc karantīnas slēgšanas teritorijā iekārtojās 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienības. To vajadzībām tika izsludināti publiskie iepirkumi baraku pārbūvei un labiekārtošanai. Šeit laika gaitā izvietoja pulka 3. bataljonu, lazareti, izbūvēja šautuvi, kazarmas un citus karavīriem nepieciešamos objektos. Otrā pasaules kara gados nacistiskās Vācijas okupācijas režīms šo apkārtni izmantoja padomju karagūstekņu nometnes "Stalag 347" ierīkošanai, savukārt pēc kara padomju varasiestādes šeit izvietoja vācu karagūstekņus. Industrializācijas gados šajā teritorijā ierīkoja piemiņas vietu bojāgājušajiem padomju karagūstekņiem, izbūvēja vairākus daudzstāvu dzīvojamos namus, skolas un citus objektus. Mūsdienās tā ir Rēzeknes pilsētas Ziemeļu mikrorajona daļa.


[1] No 1923. gada 1. aprīļa – Emigrantu un bēgļu nodaļa.

[2] Pēc 1922. gada 3. augusta jaunieviestā lata kursa (50 pret 1) tie bija aptuveni 40 000 Ls.

[3] Dārznieks, J. Rēzeknes karantīnas lietā. "Brīvā Zeme". 01.10.1920., 1.-2. lpp.

[4] 1926. gadā par savu darbību apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

[5] Aizsilnieks, A. (1979). "Dzīves šupotnēs. Atmiņas". Stokholma: Daugava, 50. lpp.

[6] Šo procedūru neveica personām, kas izbrauca no Latvijas (uz Padomju Krieviju u.c. valstīm).

[7] Bērziņa, L. Pārnākšana. "Latvija". 28.05.1985., 2. lpp.

[8] 1923. gada 1. novembrī šajā patversmē atradās 52 bērni.

[9] Tostarp ārvalstu bēgļi, karagūstekņi u. c. personas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt