ĪSUMĀ:
- Dzīve pirms revolūcijas Krievijā un mācības Rīgā.
- Studijas Latvijas Universitātē un daudzie arhitektūras projekti.
- Dzīve okupācijas režīmos un izceļošana uz Zviedriju.
- Veiksmīgā arhitekta karjera ASV un atkalredzēšanās ar dzimteni.
Bērnība Pēterpilī un atgriešanās Latvijā
Staņislavs Borbals piedzima 1907. gada 14. janvārī Pēterburgā, latgaliešu elektrotehniķa Donāta un poļu mājsaimnieces Matildes ģimenē. Jau no bērnības S. Borbalu interesēja zīmēšana, jo viņa māte periodiski veidoja dažādus mākslinieciskus darbus. Iesākumā Staņislavs mācījās vietējā Pēterburgas katoļu draudzes skolā, kur mācības notika poļu valodā. Brīvdienās viņš devās uz netālo Somiju (toreizējo Krievijas impērijas guberņu), jo Kaselevā viņa vecākiem piederēja vasaras māja. Mierīgo ģimenes dzīvi izmainīja Krievijas impērijā notiekošās politiskās pārmaiņas – 1917. gada oktobra revolūcija, kad pie varas nāca boļševiki.
Jaunā režīma apstākļos Borbalu ģimene izjuta aizvien lielu trūkumu un galu galā nolēma pārcelties uz drošāku vietu – pie Staņislava tēva Donāta radiem Barkavas pagastā, bet pēc karadarbības noslēgšanās – uz Rīgu.
Šeit S. Borbals iesākumā uzsāka mācības latviešu, tad poļu skolā. Laika gaitā viņš izglītojās arī Ļihtaroviča krievu vidusskolā, taču vēlāk, apstākļu spiests, pārgāja uz Lomonosova krievu ģimnāziju, kuru 1926. gadā veiksmīgi pabeidza.
Studijas, ceļojums un darba gaitas
Lai varētu īstenot savu sapni un uzsākt studijas universitātē, Staņislavs pa vasaru strādāja tramvaju augstsprieguma līniju ierīkošanas darbos. 1926. gada rudenī viņš veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus un kļuva par LU Arhitektūras fakultātes studentu. Paralēli studijām darbojās Pieminekļu pārvaldes etnogrāfiskajās ekspedīcijās dažādās Latvijas vietās (Cēsu, Dagdas u.c. apriņķos). Vēlāk strādāja par palīgu arhitekta A. Grīberga birojā. Studiju gados smēlās pieredzi no tādiem Latvijas arhitektūras speciālistiem kā Eižens Laube, Pauls Kundziņš u.c.
S. Borbals mērķtiecīgi virzījās uz savu sapni – kļūt par arhitektu. Viens no stimuliem bija ģimenes ne īpaši augstais materiālais stāvoklis, jo pamatā tā iztika no tēva Donata Valsts Elektrotehniskajā fabrikā (VEF) nopelnītās algas. Jāatzīmē, ka S. Borbala māsa Helēna apprecējās ar pazīstamo latgaliešu politiķi, Saeimas deputātu Staņislavu Ivbuli.
Visu studiju laiku S. Borbals neatlaidīgi strādāja un pilnveidoja savas profesionālās iemaņas.
Par viņa pirmo realizēto projektu kļuva dzīvojamā ēka pazīstamajam operdziedātājam Nikolajam Vasiļjevam Baldonē.
Vēlāk jaunais arhitektūras students kļuva par arhitekta Kārļa Bikšes asistentu, ar kuru kopā darbojās pie Liepājas cukurfabrikas projekta izstrādes.
1933. gada vasarā S. Borbals kopā ar savu kursabiedru Nikolaju Bodi īstenoja sen lolotu sapni – veica avantūrisku ceļojumu ar velosipēdu pa vairākām Eiropas valstīm (Vāciju, Franciju, Itāliju, Grieķiju u.c.). Visai amizants brīdis abiem ceļotājiem gadījās Itālijas pilsētā Pistoijā. "(..) Ēdām savā mūžā visgaršīgākos augļus – sulīgas plūmes, rožainus persikus un citus augļus. Plūmes bija tik gardas, ka likās, pašas atrada ceļu uz muti. Mēs neaptvērām, cik daudz bijām tās apēduši. Taču drīz vien pēc tam mums bija jāmeklē krūmi," tā par saviem piedzīvojumiem vēlāk rakstīja Staņislavs.
Atgriezies Latvijā, Staņislavs enerģiski atsāka savas studijas, turklāt saņēma vilinošu darba piedāvājumu strādāt arhitekta Ernesta Štālberga birojā. Šeit viņš līdzdarbojās Brīvības pieminekļa projektēšanas procesā. Darba gaitā Staņislavs nereti satikās ar pieminekļa skulptoru Kārli Zāli. Vēlāk S. Borbals piedalījās arī 6. Rīgas kājnieku pulka pieminekļa apkārtnes projekta izstrādē. [1]
1936. gadā S. Borbals obligātā militārā dienesta dēļ savas studijas uz laiku pārtrauca. Viņam ar arhitekta Kārļa Bikšes starpniecību izdevās iekārtoties 3. Jelgavas kājnieku pulka sakaru rotā. Paralēli militārajam dienestam turpināja mācības neklātienē un vairākas reizes devās uz Rīgu, lai kārtotu dažādus eksāmenus. Pēc vienpadsmit mēnešu militārā dienesta S. Borbals atsāka studiju gaitas un uzsāka darbu pie sava diplomdarba “Tirdzniecības un rūpniecības nams Rīgā” izstrādes. Paralēli tam darbojās Rīgas pilsētas būvvaldē, kā arī iesaistījās vairāku projektu realizēšanā, starp kuriem bija arī šokolādes fabrikas “Laima” piebūves projektēšana.
1938. gada vasarā Staņislavs beidzot saņēma ilgi gaidīto arhitekta grādu un ātri pēc tam – 15. jūlijā – apprecējās ar LU Arhitektūras fakultātes studenti Mildu Bušmani. [2] Neskatoties uz nestabilo politisko situāciju, abi devās garā kāzu ceļojumā pa Eiropu. Pēc atgriešanās dzimtenē S. Borbals pēc Latvijas Kredītbankas pasūtījuma uzsāka viesnīcas projektēšanu Rēzeknē.
Viņa atpazīstamība strauji pieauga un līdz ar to arī dažādu veicamo projektu skaits.
Staņislava speciālista pakalpojumus izmantoja arī Latvijas valsts amatpersonas, piemēram, toreizējā valsts vadītāja K. Ulmaņa Ministru kabineta loceklis, Finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis, kurš S. Borbalam piedāvāja projektēt vairākas ēkas viņa lauku īpašumā "Rambas". Pašam Staņislavam piederēja īpašums Mežaparka apkārtnē.
Starp diviem okupācijas režīmiem…
1940. gada jūnijā S. Borbals kopā ar dzīvesbiedri Mildu devās uz Daugavpili, lai apmeklētu netālu esošajā Stropu estrādē notiekošos Latgales dziesmu svētkus. Nākamajā dienā abi devās uz Rēzekne, kur Staņislavs pārraudzīja paša projektētās viesnīcas celtniecības darbus. Šeit viņi pieredzēja padomju armijas vienību ienākšanu. Atgriežoties Rīgā, S. Borbals turpināja strādāt arhitekta arodā, kā arī par mācībspēku LU Arhitektūras fakultātē. Laimīgas apstākļu sakritības dēļ 1941. gada jūnija deportācijas S. Borbala ģimeni neskāra, savukārt viņa māsu Helēnu kopā ar vīru Staņislavu izsūtīja uz PSRS. [3]
Nacistu okupācijas laikā S. Borbals turpināja darbu LU, laika gaitā iekārtojās par konsultantu Gaļas centrāles būvniecības nodaļā. 1942. g. 26. martā Borbalu ģimenē piedzima meita Rūta Helēna. [4]
1944. gada augustā Borbalu ģimenei izdevās nokļūt Tallinā. Sākotnēji Borbalu ģimene mēģināja doties uz Somiju, taču nesekmīgi, jo nacistiskās Vācijas varas iestādes S. Borbalu arestēja, savukārt viņa sieva un meita, drošības apsvērumu dēļ atgriezās Rīgā.
Neskatoties uz dažādiem šķēršļiem, 1944. gada septembrī Staņislavs emigrēja uz Zviedriju, bet viņa sievai Mildai kopā ar meitu Rūtu tas izdevās tā paša gada 28. oktobrī.
Dzīve Zviedrijā
Kā jau bēglim, arī S. Borbalam dzīves sākums jaunajā mītnes zemē bija grūts. Iesākumā viņš ar sava paziņas Leopolda Koppela starpniecību ieguva skiču bloku un zīmuli, kurā zīmēja vietējās Sēderteljes dzīvojamās ēkas un zīmējumus pārdeva par simbolisku naudas summu (vienu kronu par katru darbu). Šāda nodarbe deva iespēju Staņislavam nopelnīt nedaudz naudas un doties uz Stokholmu. Šeit viņam izdevās iegūt darbu zviedru arhitekta Gesta Hedstrēma birojā "Kooperativa Fōrbundet", vēlāk Floka arhitektu birojā. Laika gaitā mērķtiecīgais arhitekts iekārtojās nelielā dzīves vietā Stokholmā un pakāpeniski apguva grūto zviedru valodu. 1944. gada Ziemassvētkos Staņislavs beidzot satika savu sievu un meitu, kuras līdz tam uzturējās Gotlandē.
Strādādams Zviedrijā, S. Borbals piedalījās vairāku būvju projektēšanā (Sociāldemokrātu ēka Jēvlē, paviljona komplekss, kinoteātris, dažādas biroja ēkas u.c.).
Kopā ar latviešu inženieriem J. Bubenko un A. Bulli nodibināja Latviešu inženieru un arhitektu biedrību. S. Borbals ar ģimeni pakāpeniski uzlaboja savus dzīves apstākļus.
Tāpat viņi iegādājās dzīvokli Stokholmā netālu no Mēlarena ezera. Staņislavs ieguva aizvien labāk apmaksātus darbus, starp tiem – Zviedrijas vairumtirdzniecības savienības "Swerige Grossistfōrbundet" arhitektu biroja vadītāja amatu.
Laika gaitā S. Borbals izveidoja pats savu arhitektu biroju. Paralēli darbam Staņislavs kopā ar sievu Mildu apceļoja vairākas Dānijas, Norvēģijas, Zviedrijas u.c. valstu pilsētas. Dzīvojot Zviedrijā, S. Borbals uzturēja ciešus kontaktus ar citiem latviešu emigrantiem, piemēram, arhitektu Paulu Kundziņu, vēsturnieku Arnoldu Aizsilnieku u.c.
"Amerikas sapnis"
1952. gada sākumā S. Borbals kopā ar ģimeni pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Jaunajā mītnes zemē par Staņislava un Mildas galveno problēmu kļuva nepietiekamās angļu valodas zināšanas, kas laika gaitā tika uzlabotas. Pats Staņislavs ar sava kolēģa A. Jēkabsona starpniecību uzsāka darba gaitas kādā Losandželosas arhitektu birojā. Arī Amerikā latviešu arhitekts pakāpeniski kāpa pa karjeras kāpnēm. Īpaši nozīmīgs notikums bija ASV arhitekta licences iegūšana.
Darbojoties Losandželosas arhitektu birojā "Welton Becket&Assoc", viņš projektēja ASV vēstniecības ēku Varšavā, Hiltona viesnīcu Bagdādē, Losandželosas operas namu u.c. objektus. S. Borbala profesionālās pūles atmaksājās, un 1963. gadā Staņislavs kopā ar inženieriem Badu Tredveju un Džonu Hūpu atvēra savu arhitektu biroju, vēlāk izveidoja pats savu biroju "S. Borbals&Assoc". Paralēli savam maizes darbam S. Borbals piedalījās vietējo latviešu sabiedriskajā dzīvē. Izcilais arhitekts darbojās Kanādas latviešu izdevuma "Tehnikas Apskats" veidošanā un Trimdas latviešu arhitektu biedrībā. Vēlāk tika ievēlēts par tās goda biedru, savukārt laika posmā no 1954. līdz 1961. gadam arī tās vadītājs. Uzlabojoties finansiālajai situācijai, S. Borbals kopā ar ģimeni iegādājās īpašumu Santamonikā netālu no Losandželosas. Vēlāk viņi pārcēlās uz dzīvi Velīcentrā Sandjego apkaimē.
Atrodoties ASV, Staņislavs uzturēja kontaktus ar vietējiem trimdas latviešiem. Ar vienu no saviem tuvākajiem draugiem – pazīstamo latviešu rakstnieku Anšlavu Eglīti brīvajā laikā iekaroja vairākas ASV kalnu virsotnes.
Nereti viņu apciemoja citi emigrācijā dzīvojošie latvieši (arhitekts Eižens Laube, dzejnieks Andrejs Eglītis u.c.). Brīvajā laikā kopā ar sievu Mildu un draugiem apceļoja ASV, bieži par ceļojuma galamērķiem kļuva dažādi dabas parki un kalnu apvidi. Ceļošana uz dažādām pasaules valstīm (Kanādu, Argentīnu, Peru, Japānu, Malaiziju, Austrāliju u.c.) visu dzīvi bija Borbalu ģimenes aizraušanās.
1957. gadā S. Borbals saņēma ASV pavalstniecību un nomainīja savu vārdu pret anglisko "Stanley". Šo soli talantīgais arhitekts skaidroja šādi: "Kad 1957.g. dabūju pavalstniecību, atmetu vārdu Aloizs un Staņislavu nomainīju uz Stanley, kas ir tas pats Staņislavs, tikai amerikanizēts, jo tajā laikā poļi bija ļoti nepopulāri šeit, visi dumjie joki saucās par “poļu jokiem”, bet Staņislavs ir tīri poļu vārds un daudzi to dzirdot domāja, ka esmu polis... tas daudz labāk skan: Stenlijs – tā kā tērauds."
Trinidada un Tobāgo, Latvija
1978. gada jūnijā pēc vēsturnieka Edgara Andersona aicinājuma Staņislavs un Milda Borbali ieradās Tobago salā, kur piedalījās trimdas latviešu salidojumā un "kurzemnieku pieminekļa" svinīgā atklāšanā. 1980. gadā arhitektu pāris atkārtoti piedalījās trimdas latviešu rīkotajā pasākumā. Šoreiz E. Andersons viņiem piedāvāja projektēt Kurzemes krodziņa namu. Attīstītot konkrēto ideju, radās doma apkārt krodziņam veidot veselu būvju kompleksu, kurā ietilptu bibliotēka, izstāžu, biroja, lokālā pasta nodaļa u.c. ēkas. Līdz ar to turpmākajos gados Borbalu pāris kļuva par regulāriem šīs vietas viesiem. Neskatoties uz vairākiem izstrādātajiem projekta variantiem, šī iecere netika realizēta.
Nākamā gada pavasarī S. Borbals ar saviem ģimenes locekļiem pirmoreiz kopš savas emigrācijas viesojās Latvijā. Savas vizītes laikā viņi apciemoja arī Staņislava māsu Helēnu [5], kura dzīvoja vienā no Rīgas piejūras rajoniem – Vecāķos. Līdzīga veida braucieni īstenoti 1984., 1987. un 1989. gadā.
Vienā no viesošanās reizēm S. Borbala ģimene sastapās ar PSRS varas iestāžu pastiprinātu uzmanību. Pats Staņislavs par to rakstīja: "Naktī vairākkārt zvanīja tālrunis, trauceja miegu, līdz iesviedu telefona aparātu atvilknē un tam virsū uzliku spilvenu.
Otrā rītā, nododot atslēgu, saņēmu sev adresētu zīmīti krievu valoda ar šādu tekstu: "Jums vajadzētu sadot ar mietu pa galvu". Bijām priecīgi, ka varam aizbraukt."
Sākoties atmodas procesam, Borbalu ģimene apmeklēja ne tikai Rīgu un tās pievārti, bet arī citas Latvijas apdzīvotās vietas. 1990. gadā Staņislavs iegriezās Latgalē, pabija Rēzeknē un savas dzimtas mājvietā Barkavas pagastā.
Lai arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Staņislavs turpināja dzīvot Kalifornijā, viņš nekad neaizmirsa par savu dzimteni.
S. Borbals aktīvi atbalstīja Rēzeknes slimnīcu, kurai katru gadu ziedoja ievērojamus finanšu līdzekļus dažāda medicīnas un sadzīves inventāra iegādei.
S. Borbala garais un piedzīvojumiem bagātais mūžs noslēdzās 2000. gada 2. janvārī Kalifornijā, viņš atdusas Meža kapos Rīgā. Ar saviem daudzveidīgajiem projektiem viņš ir atstājis paliekošas pēdas gan Latvijas, gan arī pasaules arhitektūras vēstures lappusēs.
[2] Viņi iepazinās 1933. g. LU Arhitektūras studentu Ziemassvētku svinīgā pasākuma laikā.
[3] 1957. gadā Helēna pēc amnestijas atgriezās Latvijā, savukārt vīrs Staņislavs neilgi pēc deportācijas gāja bojā.
[4] Dzīvojot Zviedrijā, arhitektu pāra ģimenē piedzima otra meita Astrīda
[5] S. Borbalam ar viņu izdevās satikties jau 1968. gadā Varšavā.
