Gunas Zariņas barikāžu stāsts. Tikai sapnī tu vari izlemt – mirt vai nemirt

Barikāžu laiks bija satricinošs gan tiem, kuri pavadīja saltas dienas un naktis pie ugunskuriem, organizēja smago tehniku, cēla barikādes un palīdzēja cietušajiem, gan tiem, kuri šajā laikā vēl bija bērni un pusaudži, kuri līdz galam nesaprata šo notikumu nozīmību. Taču bija skaidrs, ka notiek kaut kas svarīgs, un tur ir jābūt klāt. Aktrisei Gunai Zariņai barikāžu laikā bija 18 gadi.

Gunas Zariņas barikāžu stāstsMāra Rozenberga

Zariņa tolaik mācījās vidusskolas pēdējā klasē Viļa Lāča Vecmīlgrāvja 31. vidusskolā. „Tas bija vecums, kad mēģini iesaistīties visur, kur vari, un brauc, kur ir interesantāk,” atmiņu priekškaru paver aktrise. 

“Atceros, ka kopā ar Valtu Ernštreitu bijām aizbraukuši uz Līvāniem ciemos pie kāda mūsu drauga. Varbūt mēs bastojām skolu?” stāsta Zariņa. “Tagad vairs nevaru atcerēties. Bet atminos, ka mēs ar vilcienu iebraucām atpakaļ Rīgā un pēkšņi ielās viss bija pilnīgi citādāk nekā tad, kad braucām projām. Kūp dūmi, ielās ugunskuri, sastumti betona gabali… Atceros savu milzīgo pārsteigumu, jo nenojautu, kas notiek.

Skaidrs, ka mums Līvānos bija citas darīšanas, nekā sekot politiskajai situācijai, kas tādā vecumā man vispār nebija raksturīgi.” 

Guna aizbrauca atpakaļ uz Vecmīlgrāvi, kur 16.janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta bija nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks.

"

Barikāžu stāsti

Latvijas Radio Ziņu dienests šo gadu ir sācis ar īpašu projektu – „Latvijas valstij nozīmīgi datumi – cilvēku stāstos”.

Latvijas Radio visu šo gadu atcerēsies tos cilvēkus, kas piedalījās valstij nozīmīgos notikumos un kuru dzīves cieši savijušās kopā ar mūsu valsts, Latvijas likteni. Šo projektu Latvijas Radio sāk ar jaunāko laiku vēsturi un nozīmīgu notikumu – janvāra barikādēm, kas lika ļoti daudziem pulcēties Rīgā un sargāt trauslo brīvības elpu.

“Nesaprotu, kāpēc vecāki mani vispār laida atpakaļ pāri tam tiltam uz Rīgu,” šodienas acīm uz tālaika notikumiem atskatās Zariņa.

“Tā mēs toreiz teicām - braucam uz pilsētu. Jo tas bija stundas brauciens. Tā nu es atgriezos Rīgā.”

Zariņa tolaik mācījās Kinoaktieru studijā pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas. Plecu pie pleca ar topošajiem aktieriem mācījās tā sauktais „video kurss” pie Uģa Brikmaņa un Alvja Birkova. Tajā studēja tādi šodien sabiedrībā zināmi ļaudis kā Baiba Sipeniece, Valters Krauze un citi.

“Kaut kādā veidā es nonācu viņu mācību vietas pagrabā Jaunielā. Tur tad mēs arī visu barikāžu laiku sabijām,” atceras aktrise. “Kurš nu bāza degunu ārā, kurš nebāza, kāds ik pa laikam atnesa ziņas, kas notiek augšā.”

“Tas ir tāds vecums, kad tev ir jābūt tur, kur kaut kas notiek un tur, kur ir tavi draugi,” uzsver šodien pazīstamā aktrise.

“Starp citu, tajā pagrabā, tajā nedēļā es arī sapazinos ar daudziem cilvēkiem no dažādām vidēm, ar kuriem vēlāk tikos vēl un vēl. Ja neskaita tos dažus momentus, kad tu aptver, ka tas var būt arī nāvējoši, barikādes man atgādināja tādu lielu, lielu, bīstamu festivālu.”

Uz jautājumu, vai pašai nebija bail, Zariņa atbild, ka vispār neuzskata par sevišķi bailīgu. „Taisni otrādi – man kļūst interesanti tad, kad ir bailīgi.”

“Tas droši vien arī nosaka to, kāpēc es vēlreiz braucu pāri tam Vecmīlgrāvja tiltam,” viņa atzīst. “Bija vairāki brīži, kad bija skaidrs, ka mūs tur var „nošķūrēt” un ka mēs uz visiem laikiem varam palikt tajā pagrabā. Atceros, ka kāds atnāca un teica, ka ārā spindz lodes. Tas bija brīdis, kad es aptvēru, ka šī mūsu jautrā rotaļa ar sēdēšanu pie kamīna un dziesmām var beigties arī pavisam citādi.”

Zariņa atminas, ka pēc tam vēl ilgi naktīs modusies no pagrabā ienākušā cilvēka teikto: tās lodes kā bitītes skrien. “Man tās bitītes rādījās sapņos – kā tās skrien un iedzeļ. Sapnī tu vari izlemt – mirt vai nemirt. Bet skaidrs, ka dzīvē mums tur nebūtu daudz ko lemt,” viņa piebilst. 

“Tas bija tas vecums, kad tu vienkārši redzi: kūp ugunskuri, o, ejam, tur kaut kas notiek," saka Zariņa. "Protams, tas, ka notiek kaut kas ārkārtējs un ka tautas masas ir tā sakustējušās… Es biju gājusi tētim līdzi darbā 1. maija demonstrācijā, bet tas bija kaut kas pilnīgi cits. Šeit bija skaidrs - pat ja tu nesaproti, kas notiek, tu nevari palikt malā. Kaut kas mainīsies, un tas ir svarīgi.”

Zariņa atzīst, ka ģimenē par vēsturi daudz nav runāts, bet „viss virmoja gaisā”.

Viņasprāt, no svara bijis arī tas, ka Viļa Lāča 31. vidusskolā bijusi ļoti laba vēstures skolotāja. “Viņa pati bija jauna un ļoti kaislīga,” atminas Guna. “Viņa mūs bija izglītojusi. Ar milzīgu kaislību nesa visu to, kas nāca klajā par Molotova–Ribentropa paktu. Bija skaidrs, ka tas ir kaut kas tāds, kas ir jāzina. Skolotājas degsme riktīgi iedarbināja mūsu izpratni par to, ka Padomju Savienība mūs ir okupējusi un ka tā ir netaisnība; par lietām, par ko daudzās ģimenēs, tai skaitā mūsējā, vienkārši netika runāts.”

Vai šodien Guna Zariņa ietu uz barikādēm? Atkarīgs no tā, pret ko tās būtu vērstas. “Ja būtu tā, kā tad, visticamāk, es ietu un jau ar citām likmēm,” viņa uzsver. “Toreiz bija pilnīgi skaidrs, pret ko un kāpēc. Varbūt pēc tam mums vairs nekad tāda skaidrība nav bijusi.”

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti