Pa ceļam ar Klasiku

Sarunas ar arfu. Dārta Tisenkopfa un Mikus Abaroniņš gatavi koncertam Radio studijā!

Pa ceļam ar Klasiku

Ilze Reine: Ērģeles bērnībā bija neticams un tāls sapnis, līdz kuram tomēr izdevies nonākt

Ivars Cinkuss par barikādēm: Tai brīdī no smaidoša jaunekļa pārvērtos par nopietnu veci

Diriģents Cinkuss par barikāžu laiku: No smaidoša jaunekļa pārvērtos par nopietnu veci

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

"...un tad es pēkšņi apjēdzu, ka šī nav nekāda spēle, ka tas ir nopietni, ka mums tūlīt var braukt virsū, un neviens nezina, kas vēl var notikt. Tas man bija kā zibens spēriens. Tai brīdī no smaidoša jaunekļa pārvērtos par nopietnu veci – sapratu, ka kaut kas būs jādara, bet kā es reaģēšu, ja tiešām nāks tanki?" – tā 1991. gada barikāžu sākumu atceras Ivars Cinkuss, kurš veidojis un arī diriģēs barikāžu aizstāvju atceres koncertu "Piesaukšana", kas 20. janvārī pulksten 19.00 skanēs Rīgas Domā.

Koncertā piedalīsies komponisti Mārtiņš Brauns un Uģis Prauliņš, grupa "Iļģi", Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) vīru koris "Gaudeamus" un jauktais koris "Cantus Fortis".

Atmiņas par barikāžu laiku diriģentam ir ļoti spilgtas: "Biju tikko sācis studēt jauneklis, un barikādes manā dzīvē bija liels pagrieziena punkts," atceras Cinkuss. "Viss 80. gadu beigu laiks bija jauneklīgas trauksmainības pilns, un

es – kā jebkurš mana vecuma cilvēks – uz to raudzījos ar piedzīvojuma sajūtu.

Labi atceros dienu, kad sākās barikādes, – krastmalā bija lielais mītiņš, visi dziedāja, bija tūkstošiem karogu un pacilāta sajūta, un tad pienāca ziņa, ka Viļņā sākusies šaušana, brauc tanki un visi tika aicināti uz barikādēm.

Kas jādara – jādara. Aizskrēju uz mājām, paņēmu siltās drēbes un braucu atpakaļ. Vecrīga bija mainījusies – cilvēki ar nopietnām sejām stiepa barikādes. Un tad es pēkšņi apjēdzu, ka šī nav nekāda spēle,

ka tas ir nopietni, ka mums tūlīt var braukt virsū, un neviens nezina, kas vēl var notikt. Tas man bija kā zibens spēriens... Tai brīdī no smaidoša jaunekļa pārvērtos par nopietnu veci – sapratu, ka kaut kas būs jādara, bet - kā es reaģēšu, ja, piemēram, nāks tanki?

Tas ir ideālistisks uzskats – jā, visi cīnīsimies pretī, bet tajā brīdī, kad tev tiešām tas tanks nāks pretī, tu jau nezini, kā reaģēsi.

Noliecu galvu to cilvēku priekšā Viļņā, kuri tomēr uzdrīkstējās stāties tankiem ceļā un gāja bojā. Jā, tas tiešām manā apziņā mainīja ļoti daudz ko. Visu barikāžu nedēļu pavadīju Vecrīgā un arī pie "Latvenergo" ēkas Dzirnavu ielā. Visu ko mēģinājām darīt – arī koncertēt Rīgas Domā, kur bija iekārtota lazarete un Sarkanā Krusta punkts. Man ir spilgtas atmiņas par visiem brīnišķīgajiem ļaudīm – pie Ministru kabineta viena mērķa labad pulcējās visu tautību ļaudis. Tas ir spilgts notikums Latvijas jaunāko laiku vēsturē, ko nedrīkst novērtēt par zemu."

Vai ir arī kādi mūzikas simboli, kas Ivaram Cinkusam īpaši saistās ar barikāžu laika atmosfēru? "Tas ir vairāk no populārās mūzikas - "Pērkons", "Zodiaks", Ieva Akuratere. Šīs lietas man kā jaunietim bija aktuālas. Viņi paši arī uzstājās Doma laukumā. 80. un 90. gadu sākuma mūzika jau faktiski akumulēja šo emociju arī pirms barikādēm, un

mūzikā atmodas emocijas sākās daudz ātrāk, pat pirms "Helsinku 86" gājiena pie Brīvības pieminekļa. Tās virmoja gaisā, dzejniekos un komponistos.

(..) Pats tolaik dziedāju vīru korī "Gaudeamus", ko vēl vadīja Edgars Račevskis: dziedājām vīru kora klasiku, kas tajā brīdī bija ļoti aktuāla kā barikāžu mūzika. Tagad tā ir aktuāla tāpēc, ka mūžīga. Protams, nevar nepieminēt arī Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg" ar Andreja Eglīša leģendāro dzeju. Tas bija ļoti iespaidīgs Atmodas laika atklājums – tiesa, ne vēsturisks, bet tieši muzikāls atklājums."

Runājot par to, kā šodienas jaunā paaudze uztver barikāžu laiku, Cinkuss spriež, ka ir dažādi jaunieši: "Viena daļa vēlas orientēties vēsturē un saprast savas tautas vēsturi, emocionālo attīstību un noprot, ka tas ir bijis kas ļoti nozīmīgs – tie, kuri dzimuši apmēram barikāžu laikā vai nedaudz pēc tā. Arī manā korī ir jauni cilvēki, kuri ļoti nopietni pret to izturas.

Bet pieņemu, ka jauniešiem, kuri dzimuši gadus piecus vēlāk, tā ir tikai abstrakta vēsture – kā manai paaudzei Otrais pasaules karš: pats esmu vēsturē ieinteresēts, par to daudz lasu un skatos, bet, ja tā īsti līdzi nedomā, tad tas ir tikai vēl viens karš pasaules vēsturē.

Tomēr jāsaprot, ka Otrais pasaules karš ir ļoti, ļoti ietekmējis to, kas mēs esam tagad. Vienmēr varam domāt, kā būtu bijis, ja nebūtu Otrā pasaules kara – kādi mēs tagad būtu, ja nebūtu notikusi tautas dalīšana? Par to bieži domāju un nespēju rast atbildi."

Veidojot 20. janvāra koncertprogrammu, kas skanēs Rīgas Domā, Ivaram Cinkusam ilgi nav bijis jādomā. "Šo programmu jau atskaņojām Lāčplēša dienā par godu Latvijas Brīvības cīņu simtgadei – tur gan vēl bija citas lietas klāt. Šī ir esence. Kad man piedāvāja šo pagodinošo uzdevumu – veidot barikāžu atceres koncertu, bija skaidrs, ka viss, ko darījām Lāčplēša dienā, ir simtprocentīgi piemērots arī barikāžu piemiņai, jo

Mārtiņa Brauna "Daugava" ar spilgto un emocionāli dažādo Raiņa dzeju ir kā Latvijas un latvietības, mīlestības un pretestības gaismas bāka kopš 80. gadu vidus,

kad šī poēma sāka savu ceļu no Valmieras teātra izrādes 80. gadu vidū un tad transformējās caur "Sindi putnu dārzu" un Uģa Brikmaņa teatralizētajiem uzvedumiem, kas visā Latvijā guva ļoti, ļoti lielu atzinību – tauta saprata, ka tas ir tas, kas to uzrunā. Likumsakarīgi, ka šīs poēmas fināls "Saule. Pērkons. Daugava" kļuvis par Dziesmu svētku simbolu. Pieņemu, varbūt visi nezina, ka tā nav abstrakta viena dziesma, bet daļa no šīs poēmas. Mārtiņa mūzika ļoti spilgti seko līdzi Raiņa dzejas dramaturģijai, un Mārtiņa mūzika nav tāda – pa spalvai;

visa poēma ne tuvu nav tik melodiska kā "Saule. Pērkons. Daugava".

(..) Rainis pats rakstījis, ka šo poēmu rakstīt mudinājusi viņa asiņojošā sirds, redzot, kā Latvija ar pretestības kariem noasiņo. Protams, arī viņam bija ļoti sakāpināts emocionālais stāvoklis. Tāpēc arī Mārtiņa muzika nav mīlīga – tā ir ļoti dramatiska, dramaturģiski piesātināta. Mēs gan koncertā nedziedāsim visu poēmu, jo tā ir gara – no 15 daļām dziedāsim piecas, kas visspilgtāk raksturo dažādās noskaņu šķautnes. Un kopā ar Mārtiņu nolēmām, ka noslēgsim nevis ar "Saule. Pērkons. Daugava", kā to varētu sagaidīt, bet ar Mārtiņa jaunāko kordarbu, ko viņš rakstīja augustā par godu Baltijas ceļa 30. gadskārtai. Tā pamatā ir Uģa Brikmaņa pēdējais dzejolis, kuru viņš bez kādiem komentāriem Mārtiņam aizsūtīja īsziņā pirms iepriekšējiem un pašam Uģim pēdējiem Dziesmu svētkiem. Tas ir īss, bet ļoti spilgti raksturo Uģa dvēseles stāvokli un to, ko viņš jūt pret Latviju.

"Kādā nakts stundā pret rītu nāks puikas no Kurzemes mežiem, skandinās kaulus un jautās, vai meitene mana, Latvija skaistā, dzied tavā laikā vai klusē?"

Šis būs dziesmas trešais atskaņojums, jo dziesma ideāli iederas Raiņa kontekstā. Šis ir ļoti emocionāls skaņdarbs, un mēs ar Mārtiņu ceram, ka nākotnē ieiesies plašākā publikā un varbūt arī aizies līdz Dziesmu svētku Lielajai estrādei."

Vai patiesi "Saule. Pērkons. Daugava" 20. janvārī neskanēs? "Citēšu Mārtiņu – ja nu galīgi publika lauzīs krēslus, nodziedāsim arī "Saule. Pērkons. Daugava." Tā kā mēs neizslēdzam šādu iespēju," sirsnīgi piezīmē Cinkuss.

Līdzās Mārtiņa Brauna mūzikai koncertā iekļauta arī Uģa Prauliņa kantāte "Piesaukšana", kuras pamatā – Jāņa Jaunsudrabiņa eseja "Piemini Latviju!". Kantāte rakstīta pirms vairāk nekā 10 gadiem pēc kora "Ave Sol" un tā diriģenta Ulda Kokara pasūtījuma un piedzīvoja tikai vienu atskaņojumu. "Pat nezināju par tādu skaņdarbu," stāsta Ivars Cinkuss. "Bet, tā kā ar Uģi bieži sadarbojamies, viņš man reiz izstāstīja, ka viņam tāda kantāte ir, es ļoti ieinteresējos par to, un nu jau šī būs piektā reize, kad to atskaņošu. Mūzika rakstīta korim ar grupas "Iļģi" pavadījumu, tā ir ļoti krāsaina, bet citāda mūzika nekā Mārtiņam. "Iļģi" ir postfolkloras grupa, un paša Uģa muzikālā vēsture saistīta gan ar rokmūziku, gan folkmūziku, un šī mūzika ļoti labi raksturo Uģa personību – no ambientām noskaņām un mierīga folka līdz pat smagajam rokam. (..) Jānis Jaunsudrabiņš savu leģendāro eseju rakstījis 40. gadu vidū Vācijā, būdams jau dīpīšu nometnē, un tā ir tik pilna Latvijas mīlestības, ka reti kur latvju literatūrā var atrast tādu Latvijas mīlestību. Jaunsudrabiņš raksta – piemini Latviju, lai kurā zemes malā tu esi, un zīmīgas ir beigas, kur viņš saka –

turi Latviju ieslēgtu savā sirdī kā lielāko dārgumu. Jo, ja zaudēsi Latviju, zudīsi arī pats. Un tas ir ļoti, ļoti zīmīgs vēstījums. Ka nav skaistāka vārda par Latviju. Uģis ļoti veiksmīgi atradis muzikālo kodu.

Esmu pārliecināts, ka cilvēki, to klausoties, noteikti nepaliks vienaldzīgi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti