Covid-19: deglobalizācija, reģionālisms vai ciešāka starptautiska sadarbība?

Covid-19 pandēmija mainīs ierasto kārtību gan sadzīves, gan profesionālajā, gan starpvalstu sfērā. Tāpēc ka pandēmijas tālākā attīstība vēl arvien nav līdz beigām skaidra, var tikai spekulēt par to, vai, lūkojoties uz pandēmiju un citiem mūsdienu izaicinājumiem, saglabāsies iepriekšējais globalizācijas līmenis vai arī notiks valstu starptautiska norobežošanās, pastiprinot reģionālu sadarbību. Lai izdarītu kādus secinājumus, atliek ieskicēt, kādi ir bijuši līdz šim paveiktie soļi pēc Covid-19 pandēmijas sākuma, kas varētu liecināt par tālāko notikumu gaitu.

Par pašu krīzes sākumu var teikt, ka, lai arī vīruss, visticamāk, radās Ķīnā, tas droši vien būtu tur arī palicis, ja vien mūsdienu pasaule nebūtu bijusi tik cieši integrēta gan preču, gan cilvēku plūsmas ziņā. Protams, arīdzan Ķīnai vai jebkurai citai valstij, kurā būtu noticis līdzīga mēroga epidēmijas uzliesmojums, būtu grūti tikt ar to galā vienatnē un saņemt starptautisku palīdzību, ja mūsdienu globalizācijas līmenis būtu bijis zemāks. Arī vīrusa specifiskā daba ļāva tam diezgan ilgi izplatīties ārpus Ķīnas, nepievēršot pārlieku lielu uzmanību, vismaz ārpus epidemiologu un citu medicīnas ekspertu aprindām.

PVO starp ASV un Ķīnu

Novēlotu reakciju var pārmest gan vairāku valstu valdībām, gan arī Pasaules Veselības organizācijai (PVO), kas, iespējams, pārlieku ilgi necēla satraukumu par vīrusu un, pēc vairāku valstu domām, nepelnīti novērtēja Ķīnas sākotnējos centienus cīņā ar vīrusu, nenosodot Ķīnas lomu pandēmijas attīstībā. Šis arī ir oficiālais iemesls kāpēc Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents Donalds Tramps pieņēma lēmumu par izstāšanos no PVO.

Tomēr, visticamāk, šis lēmums ir tikai turpinājums iepriekšējiem ASV lēmumiem norobežoties no dalības starptautiskajās organizācijās. Bez ASV finansējuma (tās iemaksas veido aptuveni 16%  no organizācijas budžeta) PVO turpmākā spēja cīnīties ar līdzīgām pandēmijām būs mazināta, ja vien budžeta caurums netiks aizlāpīts ar lielākām iemaksām no citām valstīm un organizācijām. No otras puses, tieši pandēmiju sakarā var teikt, ka valstis noteikti pievērsīs tām lielāku uzmanību un būs jau iestrādāti mehānismi, kā novērst un reaģēt uz jaunu pandēmiju izplatību. To var apliecināt nesenais PVO paziņojums par jauna cūku gripas paveida izplatību Ķīnā, kuram uzreiz tika pievērsta pastiprināta uzmanība.

ASV un Ķīna

Piezīme

Kopš Donalda Trampa prezidentūras sākuma ASV ir izstājusies no Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) apakšorganizācijām UNESCO, ANO Cilvēktiesību padomes un Parīzes klimata nolīguma, kā arī atteikusies no Transpacifiskās partnerības, samazinājusi savu lomu Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) un lauzusi Irānas kodolvienošanos.

Zīmīgu lomu pasaules kārtības veidošanā pēc Covid-19 pandēmijas beigām ieņems ASV un Ķīnas turpmāko attiecību attīstība. Vai nu tās būs balstītas uz ciešāku sadarbību un starptautisko organizāciju stiprināšanu, vai gluži otrādi - būs lielāka nosliece uz protekcionismu un politisku un ekonomisku norobežošanos. ASV un Ķīnas attiecības nav guvušas būtiskus uzlabojumus kopš tirdzniecības karu sākuma. Lai gan šī gada sākumā tika panākta pirmās fāzes tirdzniecības vienošanās, tomēr strīdi Covid-19 un PVO sakarā, pandēmijas izplatība un tās sekas, kā arī ASV prezidenta vēlēšanu tuvošanās, ir radījušas šķēršļus vienošanās izpildei un konstruktīvu sarunu turpinājumam.

Tāpēc ja vien būtiski nemainīsies līdzšinējais ASV ārpolitikas kurss, piemēram, ar jauna prezidenta ievēlēšanu, tad, visticamāk, turpināsies ASV attālināšanās no starptautiskas sadarbības, piemēram, ANO un NATO ietvaros, kā arī ar citām lielvarām — Ķīnu, Krieviju, kā arī Eiropas Savienību (ES). ASV un ES nesenie saspīlējumi ietver abu valstu tirdzniecības nesaskaņas kā arī nekoordinētos ieceļošanas ierobežojumus, ASV vienpusēji aizliedzot ES pilsoņiem iebraukt Covid-19 krīzes sākumā, kā arī ES neiekļaujot ASV to valstu sarakstā, kuru pilsoņi drīkst ieceļot no 1. jūlija.

ES un Ķīna

ES un Ķīnas attiecību virziens vēl nav īsti skaidrs gan Covid-19 sakarā, gan arī citu saspīlējumu, piemēram, Ķīnas cilvēktiesību politikas dēļ, kā arī pēc tās ietekmes palielināšanas Honkongā. Kopš Covid-19 sākuma ir bijusi viena oficiāla tikšanās starp ES un Ķīnu 22. jūnija samitā, kas noslēdzās diezgan bezrezultatīvi. Jāuzsver, ka ar citām Āzijas valstīm ES gan ir notikusi ciešāka sadarbība. Noslēgti tirdzniecības līgumi ar Japānu, Dienvidkoreju un Vjetnamu, kā arī sarunu vešana ar citām Dienvidaustrumāzijas valstīm par ciešāku ekonomisko sadarbību. Gan ES nostāja Ķīnas iekšpolitikas jautājumos, gan arī satuvināšanās ar citām valstīm, iespējams, vēl arvien ir šķērslis ES un Ķīnas attiecībās.

ANO

Vispirms šī krīze ir apstiprinājusi to, ka Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) un tās apakšorganizācijas ir lielā mērā atkarīgas no tās galveno dalībvalstu spējas sadarboties un pašas par sevi nav efektīvas īstu krīžu risināšanā. Lai atjaunotu uzticību ANO un citām starptautiskajām organizācijām, valstīm pašām būs jāiegulda politiski un ekonomiski resursi sadarbības stiprināšanā, kā arī jārod konstruktīvāka pieeja lielvalstu savstarpējo attiecību risinājumam. Tomēr vairākām valstīm šāda pasaules kārtība var izrādīties ne līdz galam izdevīgākais variants, un tas var novest pie ciešākas partneru meklēšanas reģionālā līmenī.

NATO loma

Tomēr - pretstatā iepriekšminētajiem piemēriem - NATO sakarā ASV ir centusies palielināt organizācijas sadarbību, prasot dalībvalstīm palielināt iemaksājumus, lai gan politiski tas, iespējams, ir radījis šķelšanos NATO dalībvalstu vidū. Lai gan NATO primāri darbojas kā militāra organizācija, tā iesaistījās vairākos ar Covid-19 pandēmiju saistītos pasākumos, gan piegādājot medicīnas preces valstīm, veidojot to uzkrājumus, gan izveidojot speciālu fondu, kas atļautu atkārtota Covid-19 viļņa vai citu pandēmiju gadījumā ātrāk piekļūt šīm precēm.

NATO dalībvalstu karogi. Attēls ilustratīvs.

Covid-19 un ES integrācija vai dezintegrācija?

Covid-19 pandēmijas sākums parādīja, ka ES vēl nav pietiekami integrēta, lai efektīvi reaģētu uz šāda tipa krīzēm. Novēlotā palīdzība Itālijai ar medicīnas aprīkojumu (ko izmantoja Ķīna, viena no pirmajām valstīm izpalīdzot Itālijai), kā arī nekoordinētā pandēmijas ierobežojumu veidošana radīja nopietnus saasinājumus ES iekšienē, valstīm patvaļīgi slēdzot iekšējās robežas un nesaskaņojot stratēģiski svarīgo preču piegādes. Tomēr pēc tam ES valstis spēja koordinēt rīcību Covid-19 ierobežojumu veidošanā, piegādāt medicīnas preces un stacionēt pacientus savā starpā, kā arī piekrist veidot līdz šim nebijušu atkopšanās fondu. Tomēr savstarpējie ieceļošanas aizliegumi ES valstu starpā vēl arvien ir palikuši spēkā un rada zināmu spriedzi.

Cilvēki sejas maskās Francijā. Attēls ilustratīvs.

Tomēr, lai var teikt, ka ES iekšienē, iespējams, pandēmija ir radījusi nepieciešamību pēc ciešākas sadarbības, ir notikusi norobežošanās no trešajām valstīm. Vispirms par to liecina medicīnas preču un zāļu eksporta aizliegums uz trešajām valstīm, kā arī piegāžu ķēžu pārskatīšana starp ES un Ķīnu. Tāpat arī ES kritiskā pieeja atļaut ārzemju investoriem, īpaši no Ķīnas, ieguldīt grūtībās nonākušās ES kompānijās Covid-19 recesijas dēļ. Šie soļi ir vērsti, lai noturētu ES ģeopolitisko ietekmi, kā arī līdzīgu scenāriju gadījumā novērstu krīzes situāciju rašanos.

Reģionālisms

Lai arī vairākas valstis un organizācijas ir nolēmušas sadarboties Covid-19 vakcīnas izstrādē, nenoliedzami vakcīnai ir arī ģeopolitiska nozīme. Tas, kurās rokās tā nonāk vispirms, var dot nopietnu priekšroku iepretim citām valstīm. Tas ļautu gan garantēt savu iedzīvotāju drošību, gan ari iegūt ekonomisku un politisku labumu, nodrošinot citas valstis ar vakcīnu. Arī nesenais Krievijas paziņojums par gatavas vakcīnas izstrādi ir radījis rietumvalstīs tramīgumu drošības apsvērumu dēļ.

Tāpat arī tas var ietekmēt starptautiskās humānās palīdzības virzienu atkarībā no tā, kurām valstīm vakcīna ir pieejama un kādos daudzumos. Lai arī bagātākās valstis, pārsvarā rietumvalstis, ir bijušas līderos starptautiskās palīdzības apmēros, tās ir bijušas spiestas fokusēties uz cīņu ar Covid-19 savās teritorijās. Tas var būt par iemeslu atstāt novērtā tās valstis, kuras jau pirms Covid-19 pandēmijas sākuma atradās neapskaužamā situācijā un kurām palīdzība tagad būtu nepieciešama visvairāk gan Covid-19, gan globālās ekonomiskās recesijas dēļ. Piemēram, Libānu jau ir piemeklējusi finanšu krīze un traģiskais sprādziens (pēc kura gan Libāna jau ir saņēmusi noteiktu palīdzību, tomēr politiskā un ekonomiskā krīze ir pietiekami dziļa), kā arī Jemenā ir saasinājušās humanitārās problēmas un bada risks Covid-19 un iepriekšējo konfliktu ietekmē.

Pagaidām starptautiskajai palīdzībai valstis nav atvēlējušas vairāk līdzekļu, lai gan būtu nepieciešama lielāka sadarbība, lai mazinātu augošo nevienlīdzību, kā arī palīdzētu attīstības valstu iedzīvotājiem piekļūt vakcīnām, digitālajām iespējam un citādi ekonomiski un sociāli atbalstītu tās. Tomēr steidzamība ir ļāvusi nobrukt birokrātiskām procedurām gan starpvalstu, gan nacionālo valstu un organizāciju līmenī, lai ātrāk reaģētu uz Covid-19 radītajām problēmām.

Pēc Covid-19 būs pārmaiņas, tikai - kurā virzienā?

Kopumā var secināt, ka protekcionisma, ASV un Ķīnas tirdzniecības kara, ASV ārpolitikas kursa maiņas un breksita sakarā deglobalizācija jau bija sākusies pirms Covid-19. Absolūtos apmēros gandrīz visas valstis cietīs no Covid-19 pandēmijas un īstu ieguvēju nebūs. Tomēr relatīvās atšķirības gan ekonomisko, veselības, sociālo izmaiņu un citu zaudējumu apmērā noteikti radīsies, un tās varētu saasināt starpvalstu attiecības un konkurenci, mainot ierasto lietu kārtību. Visticamāk, kritiskās preces un piegāžu ķēdes tiks pārskatītas un iepriekšējā situācija neatgriezīsies. To pašu var teikt arī par cilvēku plūsmu un pārrobežu kustību, vismaz īsā termiņā, kamēr vēl būs Covid-19 pandēmijas draudi.

Var ieskicēt vairākus attīstības scenārijus, kas varētu piemeklēt pasauli pēc Covid-19 pandēmijas:

  • Pirmkārt, var notikt vēl straujāka deglobalizācija, protekcionisms un izolācija, ja valstis saredzētu globalizāciju par iemeslu, kas traucē tikt galā ar šādām krīzēm vai arī traucē tās novērst.  
  • Otrkārt, pastāv iespēja, ka notiek lielāka kolektīva starptautiska sadarbība. Palielinās starptautisko organizāciju ietekme, mazinās nacionālo valstu loma tajās, kā arī palielinās starptautiskā sadarbība veselības, ekonomisko, klimata, sociālo un citu problēmu risināšanā.
  • Treškārt, valstis palielina sadarbību, tomēr tikai ar sev līdzīgajiem, proti, reģionālā vai sadraudzības bloku (piemēram, ES un partnervalstis, Ķīna un tās sabiedrotie) līmenī. Var uzskatīt, ka jau pirms Covid-19 pasaules kārtība par to liecināja, gan pieaugošā ASEAN (Āzijas valstu asociācija) asociācijas, gan arī Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas ciešāka sadarbība, primāri tirdzniecībā.
  • Ceturtkārt, protams, var arī sekot scenārijs, kas galu galā neatstāj pasaules kārtību diži citādu nekā pirms Covid-19. Tomēr tas, kurš no scenārijiem gūs virsroku, būs lielā mērā pašu valstu līderu un pilsoniskās sabiedrības rokās.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti