Visā pasaulē ar Covid-19 inficējušies vairāk nekā 37 miljoni cilvēku, bet vairāk nekā miljons miris. Covid-19 pandēmija vissmagāk skārusi Amerikas Savienotās Valstis. Kā atzīst Kristiāna, kas dzīvo Nešvilā, Tenesī štatā, vīruss tur parādījies martā, un cilvēki to sākotnēji nav uztvēruši nopietni, turpinot savas ikdienas gaitas.
“Marts vēl bija normāls, varējām aiziet uz veikalu, mums bija jāvelk maskas. Bet, kad sākās aprīlis, viss bija ciet, vienīgais veikals, uz ko varēja aiziet, bija aptieka vai pārtikas un būvmateriālu veikals. Cilvēki sāka panikot, ļoti daudzi pirka tualetes papīru, ēdienu, jo domāja, ka nekas vairs nemainīsies un pasaulei gals ir klāt,” stāsta Kristiāna, kuras ģimeni pandēmija ļoti neesot ietekmējusi. “Mums nekas ar vīru nebija mainījies, jo abi varējām turpināt strādāt no mājām. Covid-19 pilnīgi neko nemainīja, vienīgi mēs nevarējām iet uz restorāniem un nevarējām ceļot. Bija plāns uz Latviju braukt, bet pēkšņi vīruss uzradās…”
Lai gan tagad ierobežojumi vairs nav tik stingri kā pavasarī, tomēr cilvēki joprojām ir uzmanīgi, skaidro Kristiāna.
Ir atvērta lielākā daļa restorānu, bet tur un arī veikalos joprojām ir jāvelk maskas, ko, pēc Kristiānas domām, ir būtiski ievērot, jo cilvēki var būt slimi, paši to neapzinoties:
“Cilvēki domā, ka viņi nav slimi, viņi turpina nevilkt maskas, iepazīstas ar jauniem cilvēkiem un paliek slimi.”
Tikmēr vīrusa izcelsmes vietā Ķīnā šķietami izdevies izvairīties no vīrusa otrā viļņa, pateicoties ātri noteiktiem ierobežojumiem un ātrai un plašai testēšanai, kad parādās jauni inficēšanās gadījumi. Kā stāsta jau divus gadus Pekinā dzīvojošais Kaspars, kopš stingrajiem pasākumiem pavasarī tagad ierobežojumi vairs esot tikai minimāli. Varētu pat teikt, ka dzīve ir atpakaļ vecajās sliedēs, tikai esot garlaicīgi, jo ne visas izklaides vietas ir atvērtas.
“Veikalos vai metro jānēsā maskas. Mēra temperatūru pie durvīm, ir visiem veselības kods, ko sargs var pārbaudīt – ir zaļš vai nav. Cilvēki to arī ievēro. Tas nav tikai kultūras dēļ, bet tāpēc, ka tiešām kontrolē – temperatūru nomērīs, kodu paprasīs un masku palūgs uzlikt. Tam varbūt pat nav medicīniskas jēgas, bet vairāk sociāla jēga. Ja tev ir temperatūra, tu neiesi uz metro, jo tev, ja atklās, ka ir temperatūra, būs jāskaidrojas. Ja tev bija jābūt karantīnā un tavs kods ir sarkans, tu neiesi uz veikalu, jo pie durvīm tev var parasīt kodu un tev tas būs jāpaskaidro,” klāsta Kaspars.
Ierobežojumi vīrusa dēļ noteikti arī Austrālijā, un ļoti stingri tie ir Viktorijas štatā. Tur jau aptuveni astoņus gadus dzīvo bankas darbiniece Guna. Viņa atzīst, ka pandēmija ietekmējusi ģimenes ikdienu un jau ilgu laiku gan darbs, gan mācības notiek mājās un iestājusies rutīna. Ģimene agrāk arī daudz ceļojusi, un šādi plāni bijuši arī šogad, tostarp ceļojums uz Latviju.
“Kā Covid-19 ir mainījis mūsu ikdienu? Ļoti mainījis, un
nevaram sagaidīt, kad varēsim atgriezties normālā dzīves ritmā. Visvairāk tas ir ietekmējis bērnus, kas ilgojas pēc rotaļām un satikšanās ar citiem.
Runājot par manu darbu, es strādāju no mājām. Tiek runāts, ka pēc Covid-19 lielākā daļa strādās no mājām 2–3 dienas nedēļā. Protams, veikali nav atvērti, izņemot pārtikas veikalus vai aptiekas, un visa iepirkšanās ir internetā,” stāsta Guna.
Otrais vilnis, viņasprāt, sācies iebraucēju dēļ un nepareizi noorganizētas viesnīcas karantīnas dēļ, bijis pat iespējams uzpirkt viesnīcu apsargus. Guna atbalsta stingrus ierobežojumus, jo tie dod rezultātu, tomēr par tiem bieži sūdzas. Liela daļa cilvēku arī neticot, ka bez vakcīnas izdosies sasniegt valdības vēlamo rezultātu – nevienu inficēto diennaktī. Viņa norāda, ka ģimene jau plāno pārvākties uz citu štatu, kur ierobežojumi nebūtu tik stingri.
“Ceru, ka Viktorijas štata valdība meklēs alternatīvas šiem ierobežojumiem un netiksim turēti ieslodzījumā ilgāk. Daļa štata iedzīvotāju ir jau pārvākušies uz citiem štatiem vai plāno to darīt, ieskaitot mūs. Var ļoti redzēt, ka Austrālijā štati ir katrs par sevi un valdības atbalsts valsts mērogā ir maz redzams,” spriež Guna.
Nopietnu izaicinājumu šobrīd piedzīvo Eiropa. Daudzviet tiek sasniegti jauni inficēšanās skaita rekordi, un no inficēto skaita pieauguma nav izdevies izvairīties arī Nīderlandē. Tur dzīvojošais Toms, kas Nīderlandes pilsētā Bredā dzīvo jau astoņus gadus un strādā restorānu jomā, norāda, ka ir klājies grūti, tomēr būtiska bijusi palīdzība no valdības.
“Mans restorāns nestrādāja divus mēnešus. Paldies, ka vismaz Nīderlandes valdība nosedza 70% no darbinieku algām. Kad karantīna beidzās, cilvēki atkal izgāja ielās, uz bāriem un restorāniem.
Daudzi neievēroja drošības pasākumus un pat tos pārkāpa. Bet jāatzīst, ka nekas no vietējās pašvaldības netika darīts, lai to apstādinātu. Un tas arī tagad ir redzams statistikā. Ļoti audzis inficēto skaits,
jo daudzi arī devās atvaļinājumos uz Spāniju un Itāliju vasarā ar bērniem un skolas tagad atkal ir atvērtas. Te ir redzams rezultāts, kas licis pieņemt jaunus ierobežojumus,” skaidro Toms.
Savukārt trīs bērnu mamma Ritma, kas Dienvidāfrikas galvaspilsētā Keiptaunā dzīvo jau vairāk nekā 10 gadus, norāda, ka šajā valstī, atšķirībā no citām pasaules vietām, otrais vilnis vēl nav atnācis. Dažādi ierobežojumi ir spēkā, tomēr tie nav tik strikti kā iepriekš:
“Pārmaiņas, kas pašlaik ir spēkā, ir tas, ka maskas ir obligātas. Cilvēki pārsvarā strādā no mājām, kas var. Kas nevar, tie iet uz darbu. Darbavietās mēģina ieviest, ka pamīšus 30% var būt ofisā un nevar būt 100%. Bērniem skolā ir tas pats. Mūsu bērni iet uz skolu katru otro dienu. Manuprāt, šis vīruss mums ir diezgan vieglā formā. Salīdzinot ar Latviju, protams, daudz vairāk ir slimo un mirušo, bet, domāju, ka sagaidīts tika daudz vairāk, nekā to redzējām. Redzēsim, kā būs ar otro vilni.”
Ar dažādiem pandēmijas dēļ noteiktajiem ierobežojumiem nākas sadzīvot un tiem pielāgoties ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs esošajiem latviešiem. Kādam tas ir grūtāk, kādam vieglāk, bet tāda nu šobrīd ir šī “jaunā-normālā” (new normal) dzīve.
