Rēzija seriāla filmēšanas grupai ierosināja strādāt pie seriāla tēlu raksturiem, izmantojot eneagrammas metodi, pieaicinot palīgā Elitu Moiseju, ar kuru viņai bija jau iepriekšēja veiksmīga sadarbība, strādājot pie iestudējumiem un lomām Dailes teātrī. Daudzi viņas seriāla kolēģi ar eneagrammu principu nekad iepriekš nebija iepazinušies, bet ideju akceptēja. Rēzija atzinās, ka viņa pati un viņas varone Laura pārstāv atšķirīgus psiholoģiskos cilvēku tipus… Mūsu sarunas laikā Rēzija Kalniņa sirsnīgi atzinās, ka šī tēla veidošanai varējusi iedvesmoties arī no savas nesen mirušās mammas aktrises Helgas Dancbergas.

Tūlīt pēc seriāla pabeigšanas Rēzija Kalniņa šoruden kopā ar vīru Aināru Rubiķi ir izveidojuši jaunu mākslas platformu – telpu “OratoriO”, kur jau notikuši vairāki iestudējumi, savienojot dramatisko mākslu un mūziku. 30. oktobrī “OratoriO” notiks Šona Grenana lugas “Tagad un tad” pirmizrāde Rēzijas Kalniņas režijā.

Jā, Rēzija daudz strādā gan kā aktrise, gan kā režisore un patur privilēģiju izvēlēties, kuram darbam atdoties, bet kuru – atteikt.

Daira Āboliņa. Tu esi brīva sieviete, liela aktrise un par katru lomu ilgi domā, pirms pasaki “jā” vai “nē”. Kāda bija tava motivācija piedalīties šajā seriālā?

Rēzija Kalniņa. Pirmkārt, motivācija ir seriāla režisore Linda Olte.

Tu nebiji ar viņu strādājusi?

Es nebiju ar viņu strādājusi. Es par viņu visu izpētīju, ieguglēju. Viņa un producente Krista Sondore atbrauca pie manis uz mājām…

Man vienmēr, izvēloties materiālu, ir svarīgas divas lietas. Scenārijs, protams, un cilvēki, ar kuriem es strādāju. Kopumā tas nozīmē, vai tas man sagādās gandarījumu, prieku. Vai es redzu tam darbam un lomai kopumā kādu pievienoto vērtību manā izpratnē? Lai cik tas skaļi skanētu, raksturīgi man, vai tas maina pasauli? Vai tas maina, kaut viena cilvēka dzīvi? Vai tas maina kaut vienu ģimeni? Un savstarpējās attiecības. Vai tas liek domāt? Mums bija viena brīnišķīga aina, kur mana konsultante tieši Lauras tēlam ieteica, ka šai ainai būtu jābūt tādai, ka tie cilvēki, kas skatās, tie pāri, mēģina atcerēties, kad viņi kopā kaut ko ir darījuši? Spēlējuši badmintonu, spēlējuši “Monopolu”, gājuši kaut vai gar jūru pastaigāties divatā? Kurā brīdī mēs pārstājam viens otrā ieraudzīt svešinieku labā nozīmē, ar kuru tu un viņš esat izlēmuši dalīt kopdzīvi, dalīt dzīvi? Kurā brīdī mēs pārtraucam viens otrā redzēt to unikālo cilvēku un sākam viņu lietot un patērēt? Un apmierināt sevi un savas vēlmes.

Ko tu scenārijā tādu ieraudzīji, kas tevi uzrunāja?

Ko es ieraudzīju scenārijā? Par krīzēm ģimenēs tieši Covid laikā, kad ģimenes ir bijušas spiestas  dzīvot mazā telpā kopā, bez iespējas izbēgt. Un tā ir tāda liela pārbaude dažām ģimenēm. Un,  pēc statistikas zinot, tu saproti, ka, iespējams, ģimenē dzīvo kopā pieraduma dēļ, vai tu dzīvo, kā mēs aizkadrā runājām, komforta zonas dēļ. Un ne vienmēr šī komforta zona ir komfortabla, bet tā ir pazīstama. Tu dzīvo vardarbīgās attiecībās, un tev ir bail iziet ārā, tu esi tā kā vāvere, tu tajā ritenī griezies, griezies, griezies... Un tad tas ritenis pēkšņi apstājas, būrītis tiek atvērts vaļā, bet tu neej ārā, jo tev bail. Tāpēc mani tas scenārijs uzrunāja. Mani uzrunāja tas, ka režisore beidzot ir sieviete.

Laura, tava varone. Nemaz nevar tiek viegli pateikt, kāds viņai tas balanss starp plusu un mīnusu, no malas skatoties. Kaut kas viņā ir tāds, ko Latvijas sabiedrībā nav grūti atrast. Vai Laura tev kā persona, kura jānospēlē, ir simpātiska?

Jā… man nav tālu Laura jāmeklē. Mana mamma bija izdzīvotāja, mana mamma bija cīnītāja, mana mamma bija ļoti līdzīga Laurai, kura bija spiesta būt stipra, kura bija ar ļoti izteiktu godīguma un taisnīguma izjūtu, kura gāja pret, es nesaku sabiedrības normām, bet viņa nebija komfortabla citiem. Un viņa ļoti aizstāvēja savējos. Un es te nerunāju tikai par ģimeni. Tas mīnusiņš, vai, ja var teikt, tas uzdevums, kas ir tādām Laurām… nevis atļaut būt sev vājām, bet paļauties vairāk uz to, ka dzīve nav cīņa. Dzīve nav kaujas lauks, dzīve ir tāda taciņa.

Mēs redzējām vienā epizodē, kur tava meita, ko spēlē Elīna Vaska, pārmet mātei: tu jau nebiji. Tētis vismaz veda mūs ar ragaviņām. Tu un tava ģimene, kad mamma jūs trīs bērnus audzināja viena, vai tu kādreiz, būdama tīne, pārmeti viņai?

Varbūt kad es biju tīne, iekšēji un arī ārēji es kaut kā protestēju, kas tik nav bijis, bet… Mēs jau visi esam bērni, arī mana mamma ir bērns, mēs visi esam bijuši bērni un visi nesam sevī kaut kādus musturus un programmas. Es tagad ar savu skatījumu un redzējumu, fīdbeku atpakaļ, saku – mamma savādāk nevarēja. Un mēs nesam atbildību tikai un vienīgi paši par sevi.

Kāda ir tā metode, pēc kuras jūs strādājāt šeit laukumā?

Mēs satikāmies ar Elitu Moiseju, eneagrammas skolotāju. Ar šo metodi strādā Holivudā jau pasen. Eneagramma: deviņas dvēseles sejas, deviņi dvēseles tipi. Būs grūti šeit to īsi zinātniski izskaidrot, bet, ja es šos tipus nezinātu, es Lauru spēlētu, mēģinot integrēt sevī kā Rēzijā un man daudz kas būtu nepieņemams. Iespējams, Laura manā interpretācijā bez šīm zināšanām, kas Laura ir par tipu, būtu vairāk ar mīnusiņiem nekā ar plusiem. Es nesaprastu viņas rīcības motivācijas. Iespējams, es viņu nosodītu kādā brīdī vai nesaprastu un tad meklētu kādus attaisnojumus, kāpēc viņa ir tāda vai tāda? Tie ir tādi ļoti precīzi tipi, un tie nav ne horoskopi, ne kas tur… Man tas ir ļoti interesanti. Es zinu, kas es esmu par tipu pēc eneagrammas, un mēs esam noskaidrojuši, kas ir Laura. Es neteikšu, kas es esmu, bet Laura ir astotais eneagrammas tips. Atpestīts “astotais” var izglābt pasauli. Neatpestīts “astotais” var sagraut pasauli, gan savu, gan ģimenes, gan tautas, gan Visuma.

Kā tu nonāci pie šīm zināšanām? Lai varētu to ienest kādā darbā, tev vispirms jāsaprot, ka tas derēs.

Šis nav pirmais darbs, kurā es sastrādājos ar Elitu Moiseju un Indru Sproģi. Kad es iestudēju Dailes teātrī Šona Grenana lugu “Alvas sieviete”, mēs ar visiem aktieriem izgājām cauri šai eneagrammas tipošanai, lai saprastu, kā mēs konkrēti atšķiramies no tēla un kā varam sev palīdzēt. Man personīgi tas ārkārtīgi palīdz, jo arī “Bīstamajos sakaros” de Mertreija ir astotais tips, tikai neatpestīts. Tad, kad es lasīju lugu, tiešām viņa ir ļaunuma iemiesojums. Un tu saproti tēla motivāciju un bērnībā iegūto zaudējumu, tu saproti tā tipa grēku, un tas nav negatīvs apzīmējums. Jo grēks nozīmē netrāpīt mērķī. Un tātad tas ir tas uzdevums. Grūti man par to runāt tāpēc, ja tu to nezini, tad liekas, ka tas ir.. nevis šarlatānisms, bet kas ir ou, ou, ou… Nē, tas ir no katra paša atkarīgs. Mani kā aktrisi un izrāžu veidotāju tas ir uzrunājis, un tas ir ļoti palīdzoši.

Vai tas nozīmē, ka tu izveido tādu kā aizsardzību pret savu tēlu? Tu, lietojot šādu metodi, vari strādāt, nesaplūstot tik ļoti ar savu varoni?

Es neteikšu, ka tā ir aizsardzība. Kaut gan arī tā to var apzīmēt. Tas ir vairāk darba instruments, lai nevis es kā Rēzija esmu Eleonora “Lauvā ziemā”, tad “Kalponēs” kundze, tad “Bīstamajos sakaros” de Mertreija – Rēzija. Tie ir deviņi absolūti atšķirīgi cilvēku tipi, un katrā no šiem tipiem ir n-tie līmeņi, un tad vēl ir tā saucamie spārni. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Un, zinot to, ka Laura ir šis astotais eneagrammas tips, es nevaru samelot. Tad “astotās” un “astotie”, kas skatīsies seriālu, viņi uzpazīs šīs ļoti tipiskās reakcijas un situācijas. Protams, ir nianses, bet, kas mums ir svarīgi, lai skatītājs var identificēties ar situācijām, ar attiecībām un ieraudzīt caur to patiesību. Nevis kaut kādu feiku vai teātri, bet reālu situāciju, kādā arī es vai mans kaimiņš esam nokļuvuši, un kādi ir varianti no tā tikt ārā. Kā mēs varam ar to strādāt.

Vai arī citi seriāla aktieri iepazinās ar šo metodi?

Jā, mūsu režisore Linda Olte uzaicināja Elitu Moiseju pastrādāt kopā ar mums. Elita izlasīja visu scenāriju un izveidoja kopēju tipoloģiju par katru no tēliem. Bija iespēja ar Elitu individuāli runāt pa katru no šiem tēliem. Tas ir ļoti interesanti.

No vienas puses, tas ir tāds matemātisks uzdevums un, no otras puses, – detektīvs drusciņ. Tu esi tā tēla izmeklējumos.

Interesanti ir tas, ka es, nonākot līdzīgā vai tādā pašā situācijā, kaut vai iztēlē, kā es kā Rēzija reaģētu un kā šajā gadījumā reaģē mana varone Laura. Un tad vēl ir ļoti interesanti, ka Laura dzīvo kopā ar devīto tipu Aivaru, un kāpēc viņi dzīvo kopā, un kas viņiem ir no tā jāmācās?

Un tavi seriāla bērni ir mantojuši tavu tipu?

Nē, nav… Es esmu ārkārtīgi priecīga par sadarbību ar Gati, kas ir mans vīrs Aivars. Un esmu ļoti priecīga, ka tiešām teātra dievs un kino dievs, un režisore nonāca līdz tam, ka tieši Gatis būs mans partneris seriālā. Viņam ir pasakaina humora izjūta. Man viņš atgādina tādu angļu aktieri, ar ļoti slēptu sirsnību un humoru. Un Madara Botmane, kura spēlē kaimiņieni un sirdsdraudzeni Jogitu, ir brīnišķīga. Tu zini kā kino cilvēks, ka dažas filmas vai seriāli ir darbs, ko dari, un kad beidzas, tad: fū – tas ir beidzies. Un tad ir dažas komandas, ar kurām saplūsti uz laiku kā ar ģimeni, un tu ilgojies pēc šī darba. Kad nāk tuvāk nobeigums, ir skumjas. Veidojas reāla, mūsu kopējā pasaule. Pat taustāma jutības un jūtu ziņā.

Pēc kādiem principiem tu šobrīd plāno savu radošo dzīvi?

Pēc tā, kas man sagādā prieku un kas man nesagādā prieku. Man nav ambīciju ne kā aktrisei, ne kā izrāžu veidotājai. Bet man ir ambīcijas sasniegt maksimumu, atkal tikai subjektīvi. Lai man ir vajadzība pēc tā, ko es veidoju un kur es piedalos kā aktrise.  Man ir jāsaskata darbam pievienotā vērtība. Un otrs, pats svarīgākais manā dzīvē… Mana mamma arī man to teica: es esmu tas skumjais optimists. Vai priecīgais pesimists. Man ir ļoti svarīgi palīdzēt sev ar to, ko es daru kā profesionālis, lai man tas sagādā prieku. Un nekas nav obligāti. Un man ir iespēja izvēlēties.