Saruna notika Andra Veselovska prakses telpās, kur ir gan ērts zvilnis, gad papīra mutautiņu kastīte attiecīgajām emocijām.
Cilvēki ir dažādi, arī viņu šķiršanās iemesli ir atšķirīgi. Taču psihoterapeits Andris Veselovskis uzsver, ka stabilu un ilgtspējīgu attiecību pamatā ir spēja atrast kopīgo un toleranti pieņemt atšķirīgo. Svarīgi pāra attiecībās ir gan tas, vai pārim ir kopīgs interešu un draugu loks, gan arī savstarpēja saskaņa par seksuālo attiecību dinamiku kopdzīvē.
Daira Āboliņa: Vai Jūs savā praksē esat novērojis kādas jaunas psiholoģiskas problēmas, kas iepriekš pāriem bija sastopamas daudz retāk? Vai mūsdienu krīzes situācija ir atstājusi jūtamu iespaidu?
Andris Veselovskis: Kā veidojas vai neveidojas attiecības, tas ir ilgstošs process un saistīts gan ar dzimtas vēsturi, gan ar bērnību. Protams, ja cilvēks strādā restorānā un zaudē darbu, tas ietekmē viņa attiecības. Bet ir cilvēki, kuri jūtas ērtāk, ka šobrīd nav jābrauc uz biroju… Vispār attiecību veidošana ir kā mācību priekšmets, kurš jāmācās visu dzīvi. Sanāk vai nesanāk, tas ir treniņš visas dzīves garumā, un to ietekmē daudzi dažādi faktori.
Bet vai tas ir tāds absolūti individuāls process katram pārim, ne ar ko nesalīdzināms, vai tomēr var runāt par to, ka problēmas atkārtojas vienam, otram un trešajam pārim un viņiem visiem ir kaut kas kopīgs?
Diena no dienas jūsu praksē atšķiras, bet vai var runāt par kaut ko tādu kā mūsdienu tipiskākās problēmas?
Ir pārāk daudz informācijas. Agrāk, jo vairāk mēs iemācījāmies, jo labāk. Mūsdienās, ja mēs uzņemam pārāk daudz informācijas, pazaudējam saikni ar sevi. Cilvēki vēlas vairāk un vairāk nopelnīt, labāk un vēl labāk izskatīties. Vēl, vēl, vēl… Cilvēki dzenas pēc šiem mērķiem, izdeg un nesaprot, kāpēc viņi jūtas slikti. Tas varbūt ir savādāk. No vienas puses, mums ir vairāk iespēju, ienākumu, internets, bet, no otras puses, cilvēki pārslogo sevi, var apjukt un pazaudēt sevi. Tās ir mūsdienu problēmas.
Vai ir kaut kādas sakarības starp māku risināt psiholoģiskās problēmas un cilvēku materiālo situāciju? Skaidrs, ka psihologa vai psihoterapeita vizīte maksā naudu. Vai cilvēkus, kas dzīvo zem vidusmēra, jūs vispār sastopat?
Nē, tos, kas nespēj nopelnīt, es nesastopu. Tur tad būtu jāveic cita aptauja. Man ļoti reti ir klienti, kuriem nav viena vai divas augstākās izglītības.
Bet arī ar laimīgumu ir tā, ka, ja nevar parūpēties par veselību, par pamatlietām un pavisam grūti iet, tad laimīgums krītas un, es domāju, krītas arī attiecību kvalitāte. Bet, sasniedzot kaut kādu līmeni, ienākumu līmenis vairs nemaina laimīgumu. Cilvēks var justies laimīgs, esot gan automehāniķis ar savu klientūru, gan būdams jurists. Problēmās var nonākt visi. Finanšu daudzums pats par sevi neko nenodrošina. Protams, svarīgi, kā kurš atrod savus instrumentus saprast un uzlabot attiecības. Kāds nolemj parunāt ar draugiem. Dažkārt tā ir psihoterapija vai koučs. Es domāju, ka jebkurā punktā ir iespējama attiecību attīstība vai sabrukums.
Vai var uzskatīt, ka psihoterapija pieder pie mūsdienu cilvēka garīgās higiēnas?
Tas ir līdzīgi kā, piemēram, ir fitnesa treneri, fizioterapeiti… Mēs varam iet darboties un varam neiet. Ja mēs ejam, iegūstam vairāk iemaņu, kļūstam stiprāki. Tāpat arī psihoterapiju var izmantot vai neizmantot.
Manā skatījumā, ja skolās likvidētu mobingu un sekotu, lai bērni justos labi, būtu paveikts jau milzīgs darbs. Ir dažādi spēcīgi instrumenti, ja vien sabiedrība nonāktu līdz tādai izpratnei. Starp citu, es, gatavojoties lekcijai “Māmiņu klubā”, izveidoju 22 principus, kas raksturo veiksmīgas attiecības.
Lūdzu, padalieties arī ar mums!
Tos varētu nosaukt par mācību priekšmetiem, ko praktizēt, lai attiecības ir veiksmīgākas. Piemēram, lai būtu plusos, ir jāseko pozitīvai dinamikai: 1+1=3. Sanāk kopā divi cilvēki, abiem ir labas sajūtas, abi kaut ko viens otram palīdz, gandarījums pieaug. Abi rada bērnu, iekārto mājokli. Pieaug vērtības. Otrkārt, vēlme rūpēties vienam par otru. Kā ugunskurā malciņu piemest. Attiecības sākas ar iemīlēšanos, bet daudzi domā, ka tā būs vienmēr. Ir jāmācās attiecības kopt. Vēl svarīgs princips ir atrast pareizo laiku nopietnām attiecībām. Varbūt vīrietim 30 gados tas var būt par agru. Sievietei varētu būt savādāk. Bet gadījums no gadījuma atšķiras. Mācību priekšmets varētu būt: kā tikt galā ar stiprām emocijām? Ko darīt ar dusmām? Izlādēt, neizlādēt, eskalēt, vārīties patiesās dusmās vai norīt sevī un mēģināt mierīgi runāt? Ko darīt ar bailēm? Ko darīt ar seksuālām vēlmēm? Prasīt vai izturēt, ja partneris negrib? Vai, piemēram, trenēt spēju būt laimīgam!
Kurš gan to negribētu?!
Bet arī tas ir treniņš. Piemēram, tu esi nokļuvis auto sastrēgumā. Vecā pieredze ir: dusmoties, burkšķēt pašam uz sevi un uz citiem, kāpēc es braucu šajā laikā?… Bet es pats mācos citu pieeju, paskatīties uz šo situāciju citādi: es paelpoju, paskatos apkārt, es mēģinu neuzvilkties un nedusmoties. No katras situācijas var kaut ko mācīties. Cits piemērs: atnāku mājās – sieva ir dusmīga. Var “sacepties”, bet var mācīties tikt galā – nu dusmīga, dusmīga. Tiksim galā.
Vai nav tā, ka cilvēki pāra attiecībās nemāk pieņemt zināmu nevienlīdzību, kas attiecībās agri vai vēlu parādās? Viens mīl vairāk, otrs – mazāk… Viens pelna vairāk, otrs – mazāk… Vai tas nerada emocionālas krīzes?
Prognostiski pāra attiecībās ir labāk, ja ir pietiekami daudz līdzīgo punktu. Līdzīga izglītība, abi strādā un pelna naudu ģimenei, līdzīga vecuma grupa partneriem, jo citādi tomēr vajadzēs pielāgoties. Tikpat labi arī hobiji, uzskati par bērnu audzināšanu, kārtību vai nekārtību mājās, cik kuram gribas seksu un pat attieksme pret politiku. Ja ir pietiekami daudz kopīgā, ir svarīgi pieņemt atšķirīgo un tikt ar to galā. Piemēram, situācija, kad sieva pelna vairāk… Tas nav tāds obligāts kritērijs, ka jābūt problēmām. Potenciāli tas ir iespējams, ka sieviete domā: viņš nepacenšas vai viņš nav gana labs, un viņa nav izdarījusi pareizo cilvēka izvēli. Jeb vīrietis pats nejūtas gana labs, sev pārmet un jūtas vainīgs. Katram var būt savas emocijas. Tā atkal ir attiecību māka un darbs, kā ar to tikt galā. Bet, ja vīrietim viņa darbs patīk un padodas, bērnu audzināšana sanāk, intereses ir ok, varam sadzīvot un netaisām no tā problēmu.
Kā Jūs uzskatāt, vai konflikti pāra attiecībās ir norma?
Jā, konflikti ir norma. Bet tikai tādi, kuri neiznīcina un netraumē. Konfliktā katrs izsaka, kas viņam nepatīk. Un nevis katrs aizskrien uz savu istabu un nerunā vairākas dienas. Tomēr kaut kāds kompromiss jāatrod. Vīrs sāk iznest miskasti, sieva arī kaut kā parūpējas… Svarīgi, lai konflikts ir konstruktīvs, ne destruktīvs. Bet, ja jūs pasēdētu blakus juristiem, kuri strādā ar šķiršanās lietām, jūs redzētu, ar kādu naidu izpaužas cilvēki, kas iepriekš ir mīlējuši viens otru! Tā ir liela māka tikt galā ar šīm agresīvajām emocijām, kas ir dusmas un naids. Neuzkrāt sevī šīs emocijas, nepazemot un neiznīcināt otru cilvēku. Sieva saka: tu mazāk pelni, vīrs saka: tev tauku krunka uz vēdera, tu biji slaida. Tagad tu esi resna un es tevi tādu negribu. Agrāk cilvēki ar cirvjiem un zobeniem gāja un noskaidroja attiecības. Tagad tā nedrīkst un nevar, un tas izpaužas citādi, bet
viens no svarīgākajiem momentiem, kas noved pie attiecību sabrukuma, ir tas, ka neapmierinātība eskalējas naidā.
Vai Jūs kā psihoterapeits, redzot, ka pāra attiecībās vairs tiešām nav pozitīvas dinamikas, esat kādreiz teicis “Nu, šķirieties!”
Nē, tas vienmēr ir cilvēku pašu lēmums. Es pastāstītu, kādus te es redzu situācijā plusus un mīnusus, bet te tādus… Mans darbs ir palīdzēt cilvēkam pieņemt lēmumus. Ja cilvēks nolemj šķirties, tad palīdzēt to novest līdz galam un izturēt. Ja cilvēki vēlas cīnīties par attiecībām, tad to atbalstīt. Bet es varētu ierosināt novilkt kaut kādas nosacītas līnijas, kuras atkal un atkal pārkāpjot, ir vērts attiecības pārtraukt. Ir tādi gadījumi, kad cilvēki turpina un turpina destruktīvas attiecības, kas viņus grauj.
Skaidrs, ka seksuālās attiecības ir nozīmīgs faktors attiecībās. Medijos raksta, ka pāriem mūsdienās ir mazāk seksa. Vai to var uzskatīt par sistēmisku problēmu no Jūsu skatupunkta?
Nav jau tādu mērījumu, kā ir bijis agrāk un kā ir tagad. Bet cilvēki ļoti bieži stāsta, ka seksa nav gadiem vai ir reizi pusgadā, vai ir reizi mēnesī. Bet cilvēki stāsta arī, ka viņu vecāki gulējuši dažādās guļamistabās, arī tur nav bijis seksa. Kaut gan gulēšana vienā gultā pats par sevi nav kritērijs, drīzāk tur ir runa par to, ka cilvēku starpā kontakts vispār ir zudis. Droši vien, ka situācija ir jāskata plašāk: vai var parunāties par dzīvi, vai var kopīgi risināt problēmas. Seksualitātes raksturojumā ir jābūt ļoti plastiskam. Cilvēku seksuālās vēlmes arī ir ļoti atšķirīgas. Ir, piemēram, cilvēki, kuri seksualitāti vispār nejūt un viņiem to nevajag. Ir cilvēki, kuriem to vajag katru dienu. Bet publiskajā telpā… bieži parādās kaut kas falšs. Cilvēki neatklāj patiesību.
Seksuālo attiecību loma mūsdienu cilvēka dzīvē, kā Jūs to raksturotu?
Seksuālās attiecības katram nozīmē kaut ko citu. Vienam cilvēkam tas ir prieks, veids, kā viņš atslēdzas no ikdienas skrējiena un stresa. Citam tā ir tuvība un apliecinājums tam, ka viņš tiek mīlēts. Un, protams, katram savā situācijā ir jāmeklē tas labākais, izvairoties no klišejām. Arī pārī – vienam noguruma brīdi vajag seksuālas attiecības, otru tādā situācijā sekss vēl vairāk iztukšo. Jāmeklē kompromiss, kā to risināt.
Vai Covid laiks ir ienesis kādas korekcijas cilvēku attiecībās?
Cilvēkos ir spriedze. Bet, ja to var izrunāt ģimenē, tad attiecības no tā necietīs. Dažādas vides, dažādi cilvēki. Bet, manā skatījumā, pasaulē viss notiek līdzīgi tam, kā iepriekš, tikai spriedze ir izlauzusies uz āru. Tas kovids, piemēram, rāda, ka cilvēki baidās. Katru dienu seko līdzi statistikai, lasa, cik cilvēku inficējušies, cik ir miruši.
Viens ir normāla reakcija uz situāciju, kad ir jāpievērš uzmanība slimības apkarošanas noteikumiem, un otrs – baidīšanās. Slēgt tenisa kortus, kur viens no otra stāv pa kaut kādiem 20 metriem…
Manuprāt, notiek vispasaules emociju izpausme. Ir izlauzusies liela spriedze. Bet pašlaik to analizēt no emocionālā aspekta vēl ir neiespējami. Varbūt pēc 20 gadiem mēs sapratīsim, kas tas īsti bija.
Daudzas ģimenes nokļūst izolācijā. Dažkārt kopā ar jau pieaugušiem bērniem vai veciem vecākiem. Vai tas var nākt par labu ģimenes situācijai?
Ir dažādi. Ir informācija, ka pieaug vardarbība un konflikti ģimenēs. Ir krīze. Stress. Bet tajā pašā laikā mēs varam uztrenēties būt kopā šādā situācijā. Mums var paveikties, ka ģimenē situācija kļūst labāka, vai arī kaut kas var tomēr plīst vai brukt. Kādiem pāriem var būt šajā laikā vairāk seksa un kādiem – mazāk.
Vai Jūs kā psihoterapeits ticat, ka mūsdienās ir iespējams viens partneris mūža garumā?
Es domāju, ka tas ir iespējams. Bet garantijas dot neviens nevar. Ir situācijas, kad attiecības ir gana labas, bet izmainās intereses un cilvēki izšķiras. Es domāju, ka labs mērķis būtu spēja veidot attiecības un, protams, censties, lai attiecības būtu pēc iespējas noturīgākas un ilgākas. Bet ne jebkuriem līdzekļiem. Ir klienti, kas stāsta, ka gadiem ilgi cieš no attiecībām ģimenē. Piemēram, no bezgalīgiem ikdienas konfliktiem, kas valda starp viņu vecākiem, kuri nav spējuši izšķirties šādās destruktīvās attiecībās.
Vai kino var būt terapijas veids attiecību grūtībās nonākušam pārim?
Es domāju, ka kino ir laba iespēja. Piemēram, kopā sestdienas vakaros izvēlamies filmu un kopā skatāmies. Tas ir veids, kā būt kopā. Kādam var palīdzēt šausmene, jo var izlādēt agresiju un kļūst vieglāk. Bet kādam varbūt komēdija palīdz izkāpt no depresijas. Bet jāsaprot, kādu filmu tam pārim vajag šobrīd!
