Ekskursijai pa Rīgu ir trīs maršruti - Pārdaugavā, Rīgas centrā, Vecrīgā un Daugavmalā. Šis ir pirmais no trim rakstiem šajā sērijā.
Pārdaugava - mēnesi ilga okupācija šašķeļ Rīgu
Pāvela Bermonta komandētās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas uzbrukums vispirms skāra Pārdaugavu. Uzbrukums Rīgai sākās 1919. gada 8. oktobrī no Jelgavas un Bauskas šoseju puses. Turpmākajās nedēļās Pārdaugava un Rīgas apkārtne Daugavas kreisajā krastā no Katlakalna līdz pat Bolderājai un Daugavgrīvai bija galveno kaujas operāciju norises vieta.
Bermonta armijas uzbrukuma dienās 8.-10. oktobrī kaujas galvenokārt notika Pierīgā – Bauskas un Jelgavas šoseju apkārtnē – mūsdienu Katlakalnā, Titurgā, Tīrainē. Taču karadarbības tuvums, artilērijas un aviācijas postījumi bija izjūtami visā Pārdaugavā. Jau 8. oktobrī Bermonta armijas lidmašīnas nometa bumbas Torņakalna stacijas apkārtnē. Galvaspilsētā tika izsludināts aplenkuma stāvoklis un noteikta komandantstunda; Rīga piedzīvoja haotisku bēgļu un karavīru kustību.
Pēc pāris haotiskām aizstāvēšanās dienām Latvijas armija Pārdaugavu atstāja, un nākamo mēnesi – no 10. oktobra līdz 11. novembrim abas karojošās puses bija ieņēmušas pozīcijas katra savā Daugavas krastā. Savstarpējās apšaudēs cieta daudzas upei tuvāk esošās ēkas. Vecrīgas krastmalu postīja Bermonta artilērija, kamēr Pārdaugavu – ložmetēju un lielgabalu šāvieni, arī igauņu bruņotā vilciena uguns no Latvijas armijas pozīcijām. Diemžēl mūsu armijas uguns izdarīja nopietnus postījumus arī Pārdaugavas ēkām, un diez vai turienes iedzīvotāji to uztvēra tik poētiski kā žurnālists, kurš apšaudes 1919. gada 13. oktobrī raksturoja šādi: “Pa gaisu nošņāc garš švīkšķis, tad viņā pusē kaut kur tilta galā stiprs blaukšķis no mūsu bumbas sprādziena un tad neaprakstāmā dažādībā brāzieni un dārdieni, brīkšķi un brākšķi, kniukšķi un knaukšķi, kā sagāzdami visu Torņkalnu un Āgenskalnu, pāri Jelgavas priekšpilsētai noveldamies uz Jelgavas pusi”. Savstarpējā apšaudīšanās turpinājās visu mēnesi līdz pat Latvijas armijas uzvarai.
Jau oktobra vidū Daugavas kreisajā krastā sākās preutzbrukuma operācijas, bet Pārdaugava ielu kaujas atkal piedzīvoja kopš novembra sākuma. Tobrīd Latvijas armija cauri mūsdienu Iļģuciema, Imantas, Dzirciema un Zolitūdes apkaimēm pretuzbrukumā pietuvojās blīvāk apdzīvotajiem kvartāliem Āgenskalnā un Torņakalnā, ko ieņēma 1919. gada 11. novembra rītā, kad arī rimās kaujas par galvaspilsētu.
Pārdaugavā lielākie postījumi apbūvei tika nodarīti posmā no Āgenskalna kuģīšu piestātnes līdz Dzelzceļa tiltam, sevišķi mūsdienu Latvijas Nacionālās bibliotēkas apkaimē, un arī Torņakalnā. Nopietni cietis bija arī Lībekas tilts – tā uzbrauktuvi Pārdaugavas pusē saspridzināja Bermonta armijas karavīri. Āgenskalnā, kā rakstīja prese, “nekādu kara bojājumu neredzēja”, izņemot piekrasti ap Āgenskalna kuģīšu piestātni.
Laikraksts “Latvijas Sargs” 1919. gada 13. novembrī ziņoja: “Ejot caur Āgenskalnu, nekādu kara bojājumu neredzēja, izņemot piekrasti ap Āgenskalna kuģīšu piestātni.”
