Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums kļuva par pamatu attiecību veidošanai arī pēc neatkarības atgūšanas. Krievija gan apšauba tā spēkā esamību.
Tieši pirms gadsimta, 17. novembrī, 11. Dobeles kājnieku pulks, kurš bija Zemgales divīzijas sastāvā, pirmais ieradās Daugavpils cietoksnī, savas pastāvīgās dislokācijas vietā. Cietoksnis kļuva par neatkarīgās Latvijas armijas nozīmīgu bāzi.
1920. gada septembrī Satversmes sapulce pieņēma Agrārās reformas likuma 1. un 4. daļu. Tas bija aizsākums Latvijas agrārajai reformai (1920–1937). Reforma paredzēja muižu zemju, ēku, inventāra, lopu konfiskāciju un zemes, ko ieskaitīja Valsts zemes fondā, sadalīšanu bezzemniekiem un sīkzemniekiem. Latgalē bez tam viens no svarīgākajiem reformas uzdevumiem bija sādžu zemju dalīšana viensētu saimniecībās. Zemes ierīcības darbu šo pasākumu dēvēja pat par otro lielo agrāro reformu.
Pirms 100 gadiem, 1920. gada 4. novembrī, Rēzeknē notika Pirmais Latvijas vecticībnieku kongress. Pirmie vecticībnieki, kuri nepiekrita jauninājumiem baznīcas dzīvē, ko ieviesa patriarhs Nikons, Latvijā ieradās 1659. gadā, kopš tā laika izveidojot vecticībnieku kopienas Rēzeknē, Daugavpilī, Jēkabpilī, Jelgavā un Rīgā.
Pirms simt gadiem, 1920. gada augustā, Ludzas apriņķa priekšnieks Jezups Soikans nodibināja latgaliešu kultūras veicināšanas biedrību, atvēra lasītavu un vēsturiskā inventāra muzeju. Šī jubileja kļuva par iemeslu Rus.lsm.lv doties uz Latvijas vecāko pilsētu (pirmo reizi Ļucina (Ludza) minēta 1177. gadā, lai gan ne visi šai versijai piekrīt), uz Ludzas novadpētniecības muzeju, kurš arī izaudzis, pateicoties senajai Soikana iecerei.
Pirms simt gadiem 1920. gada 7. jūnijā Latvijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu, kas aizliedza necienīgu himnas ''Dievs, svētī Latviju!'' izpildījumu. Līdz ar šo likumu valdība lika pamatu, lai ''Dievs, svētī Latviju!'' kļūtu par oficiālu valsts himnu. Tāpēc šogad jūnijā varam svinēt nozīmīgu gadskārtu mūsu himnai. Tomēr ''Dievs, svētī Latviju!'' ceļš līdz himnas statusam nebija gluds. Un tieši par šo ceļu piedāvājam pārbaudīt jūsu zināšanas šajā testā.
1920. gada pavasarī prese Satversmes sapulces vēlēšanas attēloja kā cīņu starp sociāldemokrātiem kreisajā spārnā un Latviešu zemnieku savienību un tās sabiedrotajiem labējā. Viena vai otra uzvara uz visiem laikiem Latviju novirzītu sociāldemokrātiskā vai nacionāli konservatīvā virzienā. Tomēr pa vidu abiem grandiem bija divi vēlēšanu saraksti – Demokrātu savienība un Darba partija -, kas sevi pozicionētājā kā liberālus un piederīgus centram. Abi guva samērā labus panākumus un ciešākajos balsojumos tieši centra deputātu balsis izšķīra Latvijas Satversmes veidolu. Tāpēc šajā rakstā sniegšu ieskatu abu vēlēšanu sarakstu priekšvēsturē un to vīzijā jaunajai valstij.
1918. gada 18. novembrī svinīgās sēdes laikā Pauls Kalniņš - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas centrālās komitejas priekšsēdētājs - deklarēja: ‘’Brīva neatkarīga Latvija mums [..] nav mērķis, bet ir tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai’’. Sākot no Neatkarības kara gadiem līdz pat mūsdienām nacionālistiski noskaņotie nelabvēļi partiju par šo pozīciju asi kritizēja. Tomēr sociāldemokrāti tā arī nekad no tās neatkāpās, un arī Satversmes sapulces laikā darīja visu, lai pielāgotu Latvijas konstitūciju saviem mērķiem. Bet kas tad īsti bija šie mērķi? Un kādi bija apsvērumi aiz tiem? Centīšos atbildēt uz šiem jautājumiem pirmajā no vairāku rakstu sērijām par Satversmes sapulcē pārstāvēto politisko spēku vīzijām.
‘’Igaunijai vajag saprast, ka Latvija ir stiprāka par Igauniju’’ - draudīgi bija vārdi avīzes ''Latvijas Sargs'' slejās 1920. gada jūnija beigās. Tobrīd līdzīgi apgalvojumi bija atrodami teju ikvienā avīzē. Savā kareivīgumā neatpalika arī kaimiņvalsts prese. Latvijas diplomātiskais pārstāvis Parīzē Oļģerds Grosvalds pat uzskatīja par savu pienākumu brīdināt Ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu atturēties no jebkādām bruņotām sadursmēm ar Igauniju, jo tam varētu būt katastrofālas sekas. Tobrīd noslēgumam tuvojās Latvijas-Igaunijas robežkomisijas darbs, un tās vadītājs brits Stīvens Talents jau pavisam drīz plānoja publicēt savu piedāvājumu jaunajai abu valstu robežai. Likmes bija augstas – tuvākajās dienās izšķīrās Valkas/Valgas, Ainažu, Apes un vairāku pagastu liktenis visā robežas garumā.
Kad 1918. gada 18. novembrī Tautas padome deklarēja Latvijas neatkarību, starp sanākušajiem valdīja vienprātība – jauno valsti veidos Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale. Bet kur tieši beidzas kultūrvēsturisko novadu un līdz ar to Latvijas ārējā robeža? Noslēdzoties Neatkarības karam, 1920. gadā Latvijai, tāpat kā virknei citu Eiropas valstu, bija jāatrod veids, kā nospraust precīzu valsts robežu.
Pirms simt gadiem, 1920. gada 28. februārī, pirmais kuģis ar Imantas pulka karavīriem devās 25 000 kilometru tālajā ceļā no Vladivostokas uz Rīgu. Līdz gada beigām Latvijā no Tālajiem Austrumiem atgriezās vairāk nekā 2000 latviešu karavīru, kuri dienēja nacionālajās karaspēka daļās.