Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Jauno Mērnieku laiku kaislības Ziemeļvidzemē

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Cilvēki mācās no citu kļūdām. Ugunsgrēka apkārtnē skursteņslauķim kļūst vairāk darba

Neatkarības karš. Latvijas armija dodas pretuzbrukumā bermontiešiem

Ar uzvaru Bolderājā pirms simt gadiem sākās Pārdaugavas atbrīvošana

Pirms simt gadiem, 1919. gada 15. oktobrī, tikai nedēļu pēc Bermonta armijas uzbrukuma Rīgai, Latvijas armija devās prettriecienā. Lielbritānijas un Francijas karakuģu uguns aizsegā Latgales divīzijas pulki šķērsoja Daugavu, ieņemot Daugavgrīvu un Bolderāju. Līdz ar to sākās niknākās un asiņainākās cīņas pret bermontiešiem, kas noslēdzās 11. novembrī ar Torņakalna atbrīvošanu.

Asiņainais rīts

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

 Latvijas armijas vadība nevēlējās samierināties ar Pārdaugavas zaudēšanu, kas bija notikusi 9.–10. oktobrī un mēģināja pēc iespējas ātrāk pārņemt iniciatīvu savās rokās. Jau 14. oktobrī latviešu pulki daudzviet pārgāja uzbrukumā, cenšoties šķērsot Daugavu. 9. Rēzeknes pulks nesekmīgi mēģināja pārcelties pāri Daugavai pie Bolderājas; 7. Siguldas pulks devās uzbrukumā pāri Dzelzs tiltam; 4. Valmieras un 6. Rīgas pulks mēģināja forsēt Daugavu pie Mazjumpravas, Doles salas un Ikšķiles. 14. oktobrī, lai uzmundrinātu karavīrus,

ierakumos Daugavmalā ieradās Pagaidu valdības priekšsēdētājs Kārlis Ulmanis, bet viņu šeit viegli ievainoja pretinieka lode.

Tomēr 14. oktobra uzbrukumi, kuri bija izkliedēti un bez pietiekama artilērijas atbalsta, nevarēja nest cerētos panākumus.

Nākamā diena, 15. oktobris, sākās ar jaunām cerībām. Bija gaidāma Antantes valstu kuģu iesaistīšanās kara darbībā. Sabiedroto valstu pārstāvji bija ultimatīvi pieprasījuši Bermontam pārtraukt Rīgas apšaudīšanu ar artilērijas uguni, bet bermontieši to negrasījās darīt. Latvijas armijas vadība bija iecerējusi izmantot Lielbritānijas un Francijas karakuģu uguni, lai šķērsotu Daugavu un ieņemtu Daugavgrīvu. Bet, lai novērstu uzmanību no gaidāmā desanta ziemeļos, 15. oktobra rītā 8. Daugavpils kājnieku pulks veica demonstratīvu uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem.

Skats uz kara darbībā cietušo tiltu pār Daugavu 1919. gada novembrī

No Marisa Vētras atmiņām:

''Tad sekoja 15. oktobris.

Ir dziesmas, kuras dzirdot aizraujas elpa, un dienas, kuras atceroties cilvēks paliek kluss.

Es aizmirstu savu radu vārda dienas un nezinu, kad svēta jubilejas mani draugi; esmu pavadījis pat Ziemas svētkus par tiem nedomājot, bet – kur nu tie gadi jau – katra 15. oktobra rītā sajūtu baigu svētsvinību; tik baigu, ka sirds trīc sāpīgās šalkās; tik svētsvinīgu, ka gribas lūgt Dievu, ka gribas sajust ko lielu un svētu, kura priekšā varētu krist ceļos un klusēt.

15. oktobrī mēs gājām pāri Daugavai, pāri dzelzs  tiltam. Mēs – ne es, puse mūsu rotas, mūsu pirmais vads ar abiem jaunākiem virsniekiem – leitnantu Jirgensonu un un leitnantu Fihtenbergu; aizgāja seržants Zanders, virsseržants Māķens, kaprālis Preilis un trīsdesmit citu, kuri bija mazāk piedzīvojuši, kuri bija jaunāki, bet ar vēl lielākām cerībām uz dzīvi.

Arī man bija jāiet – es skaitījos pirmā vadā, bet rotas komandieris, kura vietu uz tilta ieņēma mūsu 2. vada virsnieks, man pavēlēja palikt pie viņa.

Visi viņi pārgāja un – pazuda. Atpakaļ neatnāca neviens. Tur palika gara rinda zēnu un lielo karu izgājušie veterāni, tur zvēriski sakropļoja leitnantu Fihtenbergu. ''

Uzbrukums pāri Dzelzs tiltam bija nesekmīgs. 8. Daugavpils kājnieku pulks atkāpās ar lieliem zaudējumiem. 10. rotas vads, kuram bija izdevies nokļūt pretējā krastā un pat ieņemt pretinieka ierakumus, tika ielenkts un vairāku stundu niknā kaujā pilnībā iznīcināts. Karavīri cīnījās izmisīgi. Viņu rokās bija kritis arī ienaidnieka mīnmetējs ar munīciju, kuru nu vērsa pret bermontiešiem. Pretinieka ložmetēju uguns no tuvējo namu augšējiem stāviem piespieda latviešu karavīrus pie zemes. Tad pietuvojās ienaidnieka kājnieki, apmētājos viņus ar rokas granātām. Karavīri bija spiesti pamest savas pozīcijas, tika nošauti vai sagūstīti.

Gūstā krita arī vada komandieris leitnants Fihtenbergs, kura sakropļoto līķi ar izgrieztu mēli un izdurtām acīm atrada ledū iesalušu jau pēc Pārdaugavas atbrīvošanas.

Pavisam šajā dienā 8. Daugavpils pulks zaudēja 53 kritušus un pazudušus karavīrus, bet vēl 31 bija ievainots.

Baigo noskaņu pirms 15. oktobra uzbrukuma spilgti savās atmiņās ir atainojis Mariss Vētra:

“Durvīs parādījās leitnants Fihtenbergs, bāls, negulējis, nāves priekšsajūtu pilns. Viņa komanda nebija skaļa, bet skanēja kā lūgums:

- Celties! Kārtoties!

Nekad neesmu ko līdzīgu vairs dzirdējis.

Tas nevilkās ilgi, un arī mēs dziedājām “Div’ dūjiņas”, šo drausmīgo dziesmu, šo šausmīgo melodiju, kura vēl tagad pat man, dziesmās un melodijās nodrāztam cilvēkam, liek nodrebēt un noliekt galvu. Es pats šo dziesmu vēl tagad nevaru dziedāt, nevaru pabeigt…

Mēs gājām bez apstājas, cauri Vecpilsētas šaurajām ielām, uz dzelzs tilta uzbērumu.

- Skaists rīts, - teica man virsseržants Māķēns. – Žēl, ka pēdējais.

Viņš bija gluži bāls, bet smaidīja.

Tilta galā atskanēja īsa komanda. Rota pārdalījās.

- Soļos, marš! – komandēja Fihtenbergs. Viņam sekoja pelēki bāli cilvēki. Kā šodien redzu vēl kaprāļa Preiļa sakostās lūpas, redzu vēl mūsu vienīgā ebreja Minca izgāztās krūtis; redzu, kā pēdējo reizi atskatās seržants Ģērmanis; redzu svētā nāves miera pārņemto virsseržantu Māķenu; redzu manu jauno pagājušās nakts kaimiņu ar stiklainu skatu uz priekšu traucoties; redzu garu rindu  jaunu stāvu, kas viegli salīkuši un jaunajos zābakos viegli klibojot pazūd uz tilta.”

Pārdaugavas atbrīvošana sākas Bolderājā

Gandrīz vienlaikus ar asiņainās un neveiksmīgās kaujas pie Dzelzs tilta baigo noslēgumu sākās veiksmīga desanta operācija Daugavgrīvā un Bolderājā. Angļu un franču kara kuģi bija izkārtojušies iepretim Daugavgrīvas cietoksnim, kur atradās bermontiešu 1. Plastunu pulks. Tā bija viena no nedaudzām Bermonta armijas krievu vienībām. Krievu karavīri nenojauta, ka angļi un franči pret viņiem varētu atklāt uguni.

Viņi nezināja par Bermontam nosūtīto ultimātu un nezināja, ka pretējā Daugavas krastā latviešu vienības gatavojas uzbrukumam.

Kapteinis Jānis Ķīselis atceras:

''Mazai gaismiņai austot, ģenerālis Bērts un vēl kāds angļu virsnieks paņēma mani savā automobilī un noveda pie Sarkandaugavas tilta. Tur atradās kāda angļu karakuģa motorlaiviņa, kura bija novietota arī beļģu konsula kundze ar meitiņu, kas vēlējās pārcelties uz angļu transportkuģi „Princess Margaret”, kur jau bija aizbraukušas vairākas ārzemnieku ģimenes, glābdamās no Rīgas bombardēšanas. Tikko iesākām braucienu, kad vairākas granātas iekrita kanālā un ar saviem sprādzieniem sacēla stipri augstus viļņus. Konsula kundzes meitiņa sāka raudāt, un redzēju, ka arī mātei, kura to bija piespiedusi pie krūtīm, pa vaigiem ritēja asaras. Drīz vien sasniedzām Mīlgrāvi un novietojāmies kādā sarga mājiņā.

Pulksten 12 angļu majors Kīnans atgriezās no iznīcinātāja „Abdul”, uz kura bija iekārtots viņa kaujas štābs, lika man noiet pie Bolšteina vīriem un pateikt, ka taisni plkst 13 Sabiedroto flote atklāšot viesuļuguni pret Daugavgrīvas cietoksni.

Pēc kādām 10 minūtēm majors Kīnans man iedeva angļu matroža mēteli, jo tagad bija jābrauc gar pašu bermontiešu degunu. Iesēdāmies motorlaivā un devāmies uz Daugavgrīvu. Pretim vecajam cietoksnim un vēl gabaliņu augstāk bija novietojušies garā rindā 8 Sabiedroto iznīcinātāji, bet tālāk jūrā varēja saredzēt divus angļu kreiserus un dažus transportkuģus.

Mani sagaidīja kuģa „Dragon” komandieris kapteinis Martins – vecs, piedzīvojis, kaujās norūdīts virsnieks. Viņš paskatījās pulkstenī un noteica:

„Vēl piecas minūtes, un mēs atklājam uguni. Dodiet kartes un norādiet mērķus!

Pirmie šāvieni atskanēja pulksten 13.15. Angļu un franču karakuģu viesuļuguns ar vareno britu kreiseri “Dragon” priekšgalā pārsteidza bermontiešus un radīja viņos paniku. Flotes uguns aizsegā Daugavu ar kuteriem steidzās forsēt 9. Rēzeknes kājnieku pulks. Septiņus nelielos kuģīšus vadīja jūrnieku rotas karavīri ar virsleitnantu Puķīti priekšgalā. Daugavgrīvas cietoksnī tas nesagaidīja nekādu pretestību –

aptuveni 300 apdullušu krievu karavīru padevās gūstā. Tika iegūtas arī trofejas – 500 šautenes, 25 ložmetēji, divi mīnmetēji un viens lielgabals. 

Pretinieks atkāpās Lielupes virzienā, kur tam izdevās ieņemt jaunas pozīcijas.

Lielbritānijas Kara flotes kreiseris “Dragon” 20. gadsimta 20. gados

Bolderājā latviešu vienības sastapās ar lielāku pretestību, bet ieņemto placdarmu pakāpeniski izdevās paplašināt. Turpmākajās dienās uz Daugavgrīvu un Bolderāju pārcēlās arī 7. Siguldas un 8. Daugavpils pulks. Šie spēki atradās Sabiedroto flotes uguns aizsardzībā. Pretinieka pretuzbrukumu mēģinājumi sabruka iznīcinošajā angļu un franču karakuģu ugunī. Pavisam kaujās pie Rīgas piedalījās 17 angļu un franču karakuģi (tai skaitā divi kreiseri) ar 65 lielgabaliem un divarpus tūkstošiem jūrnieku. Deviņi angļu jūrnieki krita un pieci tika ievainoti, kad 17. oktobrī angļu kreiseri “Dragon” trāpīja vairāki bermontiešu raidīti lādiņi.

15. oktobra desanta operācija bija pirmā lielā Latvijas armijas uzvara cīņās pret Bermontu. Latviešu spēki bija ieguvuši izdevīgas pozīcijas tālākiem uzbrukumiem, apdraudot pretinieka kreiso flangu un aizmuguri. Arī vācu izstrādātais plāns, kas paredzēja nostiprināšanos Daugavas kreisajā krastā līdz ar to bija izgāzies un Bermonta armijas sakaušana vairs bija tikai laika jautājums. Protams, ne Bermonts, ne vācu Dzelzs divīzijas komandieris majors Jozefs  Bišofs nedomāja padoties.

Latvijas armijai jauns komandieris

15. oktobra uzbrukums bija arī pēdējā ģenerāļa Dāvida Sīmansona uzvara Latvijas armijas virspavēlnieka amatā. Sešdesmit gadus vecais ģenerālis tika vainots 9. oktobra neveiksmīgajā kaujā, kas bija maksājusi Pārdaugavas zaudēšanu. Tomēr šie apvainojumi nebija īsti pamatoti. Lielā mērā pateicoties ģenerāļa aktīvajai rīcībai, Latvijas armijas atkāpšanās tika apturēta pie Daugavas un Rīga nebija jāatstāj. Tāpat Daugavgrīvas un Bolderājas ieņemšana bija liela uzvara, kas tika gūta nepilnu nedēļu pēc pirmās sakāves.

Iespējams, ka svarīgākais motīvs ģenerāļa atstādināšanai bija nevis viņa profesionālās iemaņas, bet klusais un noslēgtais raksturs. 

Latvijas valdība uzskatīja, ka armija izšķirošajās kaujās ir jāved enerģiskākam un populārākam karavadonim. Par tādu tika izraudzīts Kurzemes divīzijas un Austrumu frontes komandieris pulkvedis Jānis Balodis. Viņš pēc Oskara Kalpaka nāves 1919. gada martā bija pārņēmis latviešu atsevišķā bataljona komandēšanu, pēc tam kaujās pret lieliniekiem vadījis latviešu atsevišķo brigādi. Par vienu no plusiem Baloža iecelšanai par virspavēlnieku tika uzskatīta viņa pieredze kārtības uzturēšanā Rīgā Cēsu un Juglas kauju laikā 1919. gada jūnijā. Balodis bija arī krietni jaunāks – vien 37 gadus vecs. Nepilna gada laikā viņš bija guvis galvu reibinošus panākumus – no kapteiņa sasniedzis pulkveža dienesta pakāpi un no rotas komandiera kļuvis par Austrumu frontes pavēlnieku.

Piedāvājumu kļūt par armijas virspavēlnieku Balodim viņa štābā Pļaviņās 14. oktobrī izteica Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, kurš bija nosūtīts diplomātiska misijā uz Poliju, lai mēģinātu iegūt Pilsudska atbalstu cīņās pret bermontiešiem. Balodis uzreiz nepiekrita šim piedāvājumam, bet lūdza laiku pārdomām. Nākamajā dienā Balodis Meierovicam paziņoja, ka pieņems virspavēlnieka amatu ar diviem nosacījumiem – viņš nekad nedos pavēli karaspēkam atstāt Rīgu; un ja valdību neapmierinās viņa darbība, tad lai viņu ieceļ par divīzijas komandieri Daugavpilī. Meierovics esot pasmējies par šiem noteikumiem un apsveicis Balodi ar stāšanos virspavēlnieka amatā.

Pulkvedis Jānis Balodis un ģenerālis Dāvids Sīmansons pieņemot parādi Rīgā 1919. gada 8. jūlijā
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti