Bermonts uzbrūk Rīgai – 1919. gadā sākas Neatkarības kara izšķirošās cīņas

Pirms simt gadiem, 1919. gada 8. oktobrī, Pāvela Bermonta-Avalova komandētais vācu un krievu karaspēks devās uzbrukumā Rīgai. Šajā dienā sākās gandrīz divus mēnešus ilgās cīņas pret bermontiešiem, kas kļuva par asiņainākajām Latvijas armijas vēsturē. Frontes līnija stiepās Daugavas krastos, sadalot Rīgu divās daļās. Tikai 11. novembrī pēc ļoti smagām cīņām Latvijas armijai izdevās sakaut pretinieku un atbrīvot Pārdaugavu. Šo uzvaru mēs svinam kā Lāčplēša dienu.

Bermonta plāns

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

 Pāvels Bermonts, kurš jau no jūnija atradās Jelgavā, uzdzīvojot uz vācu rēķina un piesavinoties vienu titulu un militāro pakāpi pēc otras, jau vairākus mēnešus lielīgi solīja doties cīņā pret boļševikiem un ieņemt Maskavu. Tiesa gan, viņam tas nekādi neizdevās – tad trūka zirgu, tad naudas, tad latvieši un lietuvieši nelaida. Ģenerālis Judeničs viņam piedāvāja pārcelties uz Narvas fronti, lai beidzot pildītu solīto un karotu pret boļševismu Krievijā tā vietā, lai izklaidētos Jelgavā, bet ar dažādām atrunām Bermonts to atteicās darīt.

Septembra nogalē nauda Bermontam pēkšņi beidzās. Vācija apstiprināja savu apņemšanos aiziet no Kurzemes, atļāva vācu karavīriem, kuri to vēlējās, pāriet uz Bermonta armiju un pārtrauca tās finansēšanu. Vācu banķieri un finansisti prasīja no Bermonta kādu uzvaru, un pats Rietumkrievijas armijas virspavēlnieks bija pārliecināts, ka Rīgas ieņemšana varētu glābt viņa armiju. Tāpat domāja Andrievs Niedra, kurš arī vairākus mēnešus bija uzturējies Jelgavā, piedaloties dažādās apspriedēs un sniedzot padomus Bermontam. Viņš cerēja atkal atgriezties Rīgā un izdevīgā brīdī atkal kļūt par valdības vadītāju.

Citādi, daudz piezemētāki un racionālāki plāni bija vācu virsniekiem ar ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu priekšgalā, kas faktiski komandēja Bermonta armiju.

Viņu nodoms bija jau pirmajā uzbrukuma dienā ielenkt un iznīcināt latviešu spēkus Pārdaugavā, izveidot stabilu aizsardzības līniju gar Daugavas kreiso krastu un izmantot Rīgu kā tirgošanās objektu ar Antantes lielvalstīm un Latvijas valdību.

Ja tirgošanās neizdotos, tad, pēc vācu domām, atrodoties pozīcijās pie Daugavas, viņi varētu iegūt laiku, atsist latviešu, igauņu un varbūt pat poļu uzbrukumus un pārlaist ziemu.

Vācijas armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs un Pāvels Bermonts pieņemot militāro parādi, 1919. gads

8. oktobris

Par Bermonta uzbrukumu 8. oktobra rītā vēstīja vairākas vācu lidmašīnas, kas nometa bumbas Rīgā. Tomēr ne rīdziniekiem, ne Latvijas armijai bermontiešu uzbrukums nebija pārsteigums. Gan valdība, gan prese, gan karavīri un mierīgie iedzīvotāji jau vairākus mēnešus sprieda par to, vai un kad vācieši atkal mēģinās ieņemt Rīgu. Nevienam nebija ilūziju, ar ko tieši viņiem būs jākaro, – Bermonta armijā trīs ceturtdaļas karavīru bija vācieši, bet kaujas vienībās to nebija vairāk par 10%.

Jau vairākus mēnešus Latvijas armija bija gatavojusies kauju turpināšanai ar vāciešiem, kuri, slēdzot Strazdumuižas pamieru pēc sakāves Cēsu kaujās, bija solījušies evakuēties no Latvijas. Piecu Latvijas armijas pulku daļas ieņēma frontes līniju no Jūrmalas līdz Ķekavai un gaidīja Bermonta uzbrukumu.

Operdziedātājs Mariss Vētra atceras:

VIŅI bija lauzuši Strazdumuižas līgumu un atkal nāca uz Rīgu, bet kur VIŅI atradās un ko darījām mēs, lai VIŅUS aizturētu, to neviens nezināja. Tikai vēso rīta gaisu kapāja ložmetējs. Nekad vēl nebiju dzirdējis lodes svilpojam, un tik tuvu birstošais ložmetēju tarkšķis mani neveikli satrauca. Taču es to nevienam nedrīkstēju teikt, arī pats sev nē. Arī citi karavīri staigāja apkārt, par miegu nedomādami, un pat mazais Priedītis, šķita, priecājās par gaidāmiem piedzīvojumiem.

Priedītim bija nedaudz pāri piecpadsmit gadiem, bet viņš jau visu vasaru bija draugos ar seržantu Timmeru, un šī draudzība viņu bija padarījusi par vella zelli, kas nebaidījās no it nekā. Seržants Timmers bija lielisks varonības skolotājs un arī tagad, dzirdot ložmetēja dziesmu, dega kā drudzī.

– Velns! Šauj! – viņš nervozi berzēja rokas un ar satrauktu labpatiku klausījās tālajā ložu birumā.  – Te mierā vairs nevar sēdēt. Kaut nu laistu mūs šiem virsū!

Kad pienācu pie viņiem ar Priedīti un dzirdēju šos vārdus, es sapratu, ka tā nebija nekāda ākstīšanās, un uzbāzīgie ložmetēju šāvieni pēkšņi nelikās vairs bīstami, bet vajadzīgi, kā par brīnumu sadzirdami straujās vēstures soļi, kas pavada latvju varonības laika jaunekļus

Seržants Timmers bija viens no spilgtākiem varoņiem, kuru neuztrauca vairs ne degvīns, ne sievietes, tikai – varonīga nāve. Viņš dzēra degvīnu vairumā, skūpstījās un ārstējās, taču tikai aiz gara laika, kad nebija kauju. Klausoties ložmetējā, viņš mums ar Priedīti stāstīja, kā izvairīties no ložmetēju ložu vēdekļa.

Mariss Vētra

Latvijas armija divas dienas sekmīgi atvairīja vācu un krievu uzbrukumus. Cīņas kļuva arvien asākas un nežēlīgākas. 8. oktobrī kaujā uz Jelgavas šosejas pie Baložu kapiem tika saspridzināts un sadega bruņu automobilis “Lāčplēsis”. Gandrīz visa tā apkalpe gāja bojā. Neskatoties uz pretinieka skaitlisko pārspēku, latviešu pulki pat devās pretuzbrukumos un saņēma gūstekņus.

No Marisa Vētras atmiņām:

Tad pie ieejas vārtiem atskanēja skaļas balsis. Bija ievesti divi vācu gūstekņi – divi jauni zēni, manos gados. Mēs gājām tiem pretim. Abiem viņiem bija bālas satrauktas sejas. Viens tikko valdīja asaras, bet otram tās lija nepārtrauktā straumē pār netīro vaigu.

- Ko nu bimbā, auj zābakus nost, - sauca kāds karavīrs.

Zēns viņu nesaprata un saņēma smagu sitienu pa pakausi.

- Ko boli acis?! Vai tad tu neredzi, ka man pirksti lien caur kurpju purnu? Zābakus šurp!

Lielām acīm zēns paskatījās savā tirdītājā. Šoreiz viņš saprata, ko no viņa prasa, bet negribēja paklausīt, un skaļš sitiens noskanēja uz viņa vaiga. Lielas asaras atkal parādījās viņa acīs, un tāpat stāvus viņš sāka atšķetināt savu zābaku siksnas.

- Taisi ātrāk un nebimbā. Kam nepaliki fāterlandē? Tevi šurp neviens nav lūdzis.

Arī otram zēnam negāja labāk, un kamēr viņi nonāca štābā, abi bija izģērbti līdz apakšveļai.

Labi tas nebija. Mūsu virsnieki bija pārskaitušies un solījās mūs sodīt. Bet šiem zēniem taču vairs nevajadzēja siltu drēbju.

Sekmīgo aizstāvēšanos Rīgas pievārtē pārtrauca baumas par pretinieka izlaušanos latviešu kreisajā spārnā un strauju tuvošanos Daugavas tiltiem. Šo informāciju nebija iespējams ātri pārbaudīt, un pulkvedis Jorģis Zemitāns, kurš vadīja Rīgas aizstāvēšanu, deva pavēli par tūlītēju atkāpšanos. Sekojot tā laika kara vešanas praksei, kas centās izvairīties no kaujām pilsētā, par jauno aizstāvēšanās līniju viņš noteica Juglas pozīcijas. Līdz ar to Latvijas armijai bija jāpamet Rīga. Sākās steidzīga Rīgas evakuācija. Rīgu pameta arī valdība, Latvijas Tautas padome un galvenās iestādes. Pilsētā sākās arī veikalu izlaupīšana.

Rīgu no zaudēšanas glāba Studentu bataljons, kas, nepakļaujoties Zemitāna pavēlei, steigšus ieņēma pozīcijas pie Daugavas tiltiem.

Šis bataljons bija steigā saformēta brīvprātīgo vienība, kurā pāris dienās bija iestājušies simtiem valsts un kultūras iestāžu darbinieku, studentu, skolnieku un citu brīvprātīgo. Viņi bija vāji apmācītu un vāji apbruņoti, toties apņēmības pilni aizstāvēt Rīgu un Latviju. Viņu vidū bija arī vēlākais Latvijas premjerministrs Hugo Celmiņš, kurš par kaujām pie Daugavas tiltiem vēlāk saņēma Lāčplēša Kara ordeni.

Atsevišķais studentu bataljona kareivji 1919. gada vasarā

Studentiem pievienojās arī vairāki karavīru pulciņi, bet 9. oktobra vēlā vakarā pie viņiem ieradās arī armijas virspavēlnieks ģenerālis Dāvids Sīmansons, kurš novērtēja radušos situāciju un mainīja Zemitāna pavēli. Atkāpšanās tika apturēta, un karaspēkam tika pavēlēts ieņemt pozīcijas Daugavas krastā. Visas Latvijas armijas vienības līdz pulksten septiņiem rīta organizēti bija atkāpušās pāri tiltiem. Pēc divām stundām parādījās arī pirmās pretinieka bruņumašīnas, kuras ar uguni tika padzītas. 10. oktobrī ap pulksten trijiem naktī Rīgā ieradās arī divi igauņu bruņuvilcieni, kuri, negaidot augstākas virspavēlniecības pavēles, bija steigušies palīgā latviešiem. Viņu militārais un morālais atbalsts pirmajās Rīgas aizstāvēšanas dienās bija ļoti liels.

Latvijas Tautas padomes deputāts Fēlikss Cielēns: 

“Nakts gāja uz rīta pusi, kad mūsu vilciens lēni un klusu ieritēja Rīgas galvenajā stacijā. Tikko bijām izkāpuši no vagona, pēkšņi atskanēja pavisam tuvu apdullinoši grāvieni. Pie stacijā dežurējošā virsnieka noskaidroju, ka igauņu bruņotais vilciens, kas nesen pienācis, raida uz Pārdaugavu pret bermontiešiem pirmos artilērijas lādiņus. No šī virsnieka vēl dabūju zināt, ka ienaidnieka uzbrukuma briesmas Rīgai nu ir pāri, jo latviešu armijas vienības stingri sargā tilta galus un Daugavu. Mūsējie turoties tik labi, ka vācieši Daugavai pāri netikšot! Ļoti pašapzinīgi skanēja šie jaunā virsnieka vārdi. Man tie iedvesa pilnīgu uzticību un gluži mierīgs no stacijas iesoļoju Rīgas draudīgajā tumsā. No dzelzs tilta puses skaidri bija sadzirdams ložmetēju tarkšķis. Stacijā atkal iedārdējās igauņu bruņotā vilciena lielgabali. It kā tiem atbildot, Pārdaugavā iedimdējās ienaidnieka artilērija. Pilsētā vietām krita granātas.

Lielajā namā Valdemāra un Elizabetes ielu stūrī, armijas štābā un kara ministrijas nometnē, pie kuras durvīm nakti iepriekš redzēju steidzīgi skrejam karavīrus, kas meta automobīļos papīru aktis, tagad valdīja pilnīga kārtība.

Bermontiešu pēkšņais uzbrukums Rīgai neizraisīja latviešu tautā panikas noskaņas, taisni otrādi: vienā mirklī sabangojās visa tauta aktīvā pretestībā, vienotā gribā uzvarēt. Latvieši saprata, ja uzvarēs melnie spēki, nebūs ne nacionālas, ne politiskas brīvības. Visas partijas un visi sabiedriskie slāņi nu vienprātīgi pulcējās ap savu valsti un savu armiju. Visi sajuta, ka nācijas liktenis ir nacionālās armijas rokās.”

Ierakumi Vecrīgā bermontiādes laikā

Pārdaugavas zaudēšanu valdība un armija uzskatīja par lielu neveiksmi. To varēja arī saprast, jo bermontiešiem nebija nomācoša skaitliskā pārsvara, cīņas bija sākušās salīdzinoši sekmīgi, un Latvijas armija gaidāmajām kaujām bija rūpīgi gatavojusies.

Piedzīvotajā neveiksmē vainoja gan pulkvedi Zemitānu, gan ģenerāli Sīmansonu, gan 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri pulkvedi Šmitu, kurš nebija pārbaudījis pārspīlētās baumas par bermontiešu panākumiem un aizsācis paniku. Visi trīs virsnieki dažu dienu laikā zaudēja savus amatus. Par jauno armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi Jāni Balodi, kurš paziņoja, ka nekad nedos karaspēkam pavēli par Rīgas atstāšanu. Latvijas armija bija apņēmības pilna doties uz priekšu, atgūt Pārdaugavu un padzīt vāciešus no Zemgales un Kurzemes.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti