Mamma Lita: Katru dienu sirdī atvainojos bērnam par to senseno melno dienu

Projekta "My First Year Too" autores aicina vecākus stāstīt savus patiesos, unikālos un reizē neizskaistinātos stāstus par savu pieredzi pirmajā gadā jaunajā lomā, bet sabiedrību – klausīties, noticēt un izprast, ka šī milzīgā un nereti šokējošā pāreja no viena eksistences veida citā nav nedz vienkārša, nedz viennozīmīga, nedz arī tikai un vienīgi rožaina. Viens no izstādes "Pirmais gads portretos" mērķiem ir akcentēt vardarbīgu dzemdību pieredzi Latvijā, par šo tēmu notika diskusija.

Vecāku būšana. Pirmais gads portretos

Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.

Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem

Stāsta mamma Lita: "Mans pirmais pirmais gads aizsākās pirms nepilniem sešiem gadiem. Pirms tam biju pieradusi daudz strādāt (tiešām daudz!) un gulēt apmēram četras stundas diennaktī, tāpēc šķita, ka būšu gatava.

Tā laika sajūtas nav aizmirstas – vēl tagad, dzirdot stāstus par to, kā māte nogalina savu mazo bērnu (nosmacē, izmet pa logu), man gribas kliegt: kā es jūs saprotu!!! Kāpēc katrā no šiem gadījumiem neviens neko nepamanīja ātrāk? Iespējams, būtu bijis vajadzīgs pavisam maz, lai pasargātu aizgājušos.

Gaidot savu pirmdzimto, lasīju visu iespējamo, gatavojos. Bet tad viņš ieradās, un mani pārņēma pelēks mākonis. No mana pirmā gada ir vien pāris atmiņas: biežā un ilgstošā mīlīgā aijāšana uz rokām un tā viena reize, kad iemetu brēcošo mazuli lielajā gultā. Toreiz arī sajutu, ka atlicis tikai viens solis, lai uzmestu jaundzimušajam vēl virsū spilvenu. Nobijos pati no sevis, ieslēdzu sevi tualetē, apskāvu podu un raudāju, dikti, dikti raudāju. Gribēju vairs nebūt...

Un pēkšņi acu priekšā bija vīzija: mans dēls mācās otrajā klasē, un visiem jāstāsta, ar ko nodarbojas katra mamma. Un tad mans Alberts saka: "Mana mamma nomira drīz pēc manas piedzimšanas, jo nevarēja mani izturēt, es visu laiku raudāju!"

Sirds plīsa gabalos, notrausu asaras, gāju pie sava mazuļa, ietinu viņu sedziņā un cieši sev piespiedu... aijāju... Tā aizvien vēl aijāju savu nu jau gandrīz sešgadnieku, un katru dienu sirdī atvainojos par to senseno melno dienu.

Pēc šī gadījuma es vērsos pēc palīdzības, un līdz bērna gada vecumam mani regulāri apciemoja pirmās emocionālās palīdzības (PEP) mamma, kura kļuva par manu lielo atbalstu.

Ticu, ka nevienai mammai, kura nonākusi līdzīgā situācijā, tai nav jāiet cauri vienai. Un, ja nepieciešamo atbalstu nav iespējams uzreiz rast pašas ģimenē, palīdzību noteikti drīkst un vajag meklēt ārpus ģimenes loka.

 Nu jau pavisam drīz klāt būs mans otrs pirmais gads, kuru dikti gaidu... Šoreiz man līdzās ir mana armija, vairs neļaušu sevi atstāt vienu.''

KONTEKSTS:

Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti