Mammas Lauras stāsts: "Kļūšana par māti izmainīja manu dzīvi pilnībā. Kad sapratu, ka gaidu pirmo meitu, tika pieņemts lēmums pārcelties uz dzīvi citā valstī pie viņas tēva. Es nezinu, vai mēs līdz šim būtu kopā, ja būtu turpinājuši dzīvot katrs savā zemē.
Vecāku būšana. Pirmais gads portretos
Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.
Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem
Tikai tagad saprotu, ka jaunajā zemē visa mana dzīve it kā beidzot atrada pareizo straumi, un es sāku plūst un pieņemties spēkā, nevis vairs cīnījos ar kārtējo aizsprostu vai šķērsli. Taču pirmajā brīdī, esot stāvoklī, svešā zemē ar svešu valodu un tikai dažiem pazīstamiem cilvēkiem, es jutos nedroši. Latvijā un manā jaunajā mītnes zemē bija ļoti atšķirīgas pieejas grūtnieču un bērnu aprūpei, līdz ar to radās pat vairāki pārpratumi.
Vecākā meita nolēma piedzimt rudens naktī, un viņas dzimšanas dienas rītā bija uzsnidzis pirmais sniegs. Pirmo prieku par mazā cilvēka ienākšanu pasaulē aizēnoja panika par to, ka viņa negribēja manu krūti. Slimnīcā vēl daudzmaz tikām galā, bet, līdz ko bijām nokļuvuši mājās, sākās elle. Kā var justies jaunā māmiņa, ja zīdainis sāk panikā raudāt katru reizi, kad māte liek viņu pie krūts? Tobrīd man likās, ka visa pasaule ir uzgāzusies man virsū, ka nevaru elpot, ka nekad vairs nevarēšu būt laimīga, ka esmu nekur nederīga māte un ka tā būs vienmēr. Tagad saprotu, ka man bija pēcdzemdību depresija.
Pateicoties zīdīšanas kabineta speciālistiem, noskaidrojās, ka bērns nemācēja pareizi saņemt krūti, pirmajā reizē bija par daudz nopūlējies, par maz dabūjis pienu un izdomājis, ka zīdīšana viņai nepatīk. Ir pagājuši 13 gadi, un joprojām, ja viņai kaut kas uzreiz nesanāk, ir ļoti grūti viņu pierunāt mēģināt atkal. Vienkārši tāds raksturs. Bet toreiz mums vajadzēja mēnesi – piebarošanu katras 2 stundas, turot bērna mutē mazo pirkstiņu un ar šļircīti pilinot pa pilītei atslaukto pienu vai maisījumu.
Tika izmēģināti visi iespējamie palīglīdzekļi – krūšu uzgaļi, spilveni, knupji. Katru dienu gājām uz īpašo kabinetu dzemdību namā, kur speciālistu uzraudzībā bērns tika likts pie krūts, svērts pirms un pēc ēšanas, un tur vienmēr meita paņēma krūti bez problēmām, taču pietika man visu to pašu darīt mājās, kad neizdevās vairs nekas un man likās, ka sajukšu prātā – raudājām abas. Mūs izglāba rupjš un biezs lateksa krūts uzgalis, ar tā palīdzību beidzot varēju sākt normāli barot arī mājās. Trīs mēnešu laikā tikām līdz pietiekamam piena daudzumam, lai piebarošanu varētu atmest.
Biju nolēmusi barot mazo ar krūti līdz pusotra gada vecumam, bet ap to laiku izrādījās, ka, par spīti mūsdienu medicīnas sasniegumiem, gaidu jau otro. Bija ļoti emocionāli grūti atradināt pirmo bērnu no krūts, bet vēl smagāk bija atteikt mazajam cilvēkam, kad viņa gribēja opā, jo otro grūtniecības pusi nedrīkstēju celt nekādus smagumus. To risināju apsēžoties un tad ņemot mazo klēpī.
Kad dzima otrā meita, biju sagatavojusies vieglākām dzemdībām un problēmām ar barošanu, bet sanāca otrādi. Otrais bērns man dzima tik smagi, ka viduslaikos, iespējams, vairs nebūtu mūsu abu. Bet mana otrā meita vēl manās miesās pierādīja, ka ir izdzīvotāja. Pēc ilgām mocībām tika veikta ķeizargrieziena operācija, un es atceros, ka man pienesa meitu, bet es varēju vien ar pirkstu pierīti noglaudīt, jo rokas bija pieslēgtas pie sistēmām un operāciju galda.
Ar jaunāko meitu barošana nesagādāja pilnīgi nekādas problēmas. Gulēt viņu iesāku likt bez lielām ceremonijām un joprojām viņai nesagādā problēmas iemigt ātri un jebkur, ja nāk miegs. Vecākā meita savulaik tika likta gulēt ar divu stundu gariem rituāliem, un joprojām viņai ir grūtības aizmigt.
Kad mazā māsa tika atvesta mājās, vecākā it kā pieauga, ļoti vēlējās palīdzēt un darīja to ar milzīgu sirsnību. Kad mazā māsa bija pēkšņi pamodusies un sākusi raudāt, "lielā" divgadniece piesteidzās un gādīgi māsu nomierināja dodot zīst savu pirkstiņu. Laikam tas, kas mani turpina pārsteigt, ir tas, cik dažādi ir mani bērni un cik agrā vecumā jau katra parādīja savu raksturu. Joprojām turpinām iepazīt viena otru un mācīties. Galvenais, lai mani bērni ir veseli un laimīgi.''
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
