Pirmā gada karuselis – divi bērni un «iznākšana no skapja». Martas stāsts

Projekta "My First Year Too" autores aicina vecākus stāstīt savus patiesos, unikālos un reizē neizskaistinātos stāstus par savu pieredzi pirmajā gadā jaunajā lomā, bet sabiedrību – klausīties, noticēt un izprast, ka šī milzīgā un nereti šokējošā pāreja no viena eksistences veida citā nav nedz vienkārša, nedz viennozīmīga, nedz arī tikai un vienīgi rožaina. Viens no izstādes "Pirmais gads portretos" mērķiem ir akcentēt vardarbīgu dzemdību pieredzi Latvijā, par šo tēmu notika diskusija.

Vecāku būšana. Pirmais gads portretos

Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.

Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem

Mans pirmais gads ar bērniem nebija manu bērnu pirmais gads. Viņiem bija jau trīs un četri gadi, un tajā vasarā, kad mēs sākām dzīvot kopā ar viņu mammu, vecākajai meitai palika pieci. Mēs diezgan ātri sapratām, ka gribam būt kopā un dzīvot kopā, un, ka mēs savu dzīvi vēlamies veidot visai tradicionālu un parastu.

Mēs ievācāmies manas sievas mammas dzīvoklī. Pirmais gads bija ļoti dīvains, jo, no vienas puses, es nekad nebiju dzīvojusi kopā ar cilvēku, kuru es mīlu un ar kuru esmu partnerattiecībās, un tas man bija kaut kas jauns. Patiesībā bija ļoti jauki, jo mēs diezgan ātri viena otrai pielāgojāmies, un strīdējāmies pavisam maz – mēs bijām ļoti iemīlējušās un gatavas uz dažādiem kompromisiem.

Es turpināju strādāt savā līdzšinējā darbā, bet mana sieva sāka strādāt citā darba vietā, tāpēc bija diezgan aizņemta – gribēja sevi parādīt no labākās puses. Man, savukārt, bija autovadītāja tiesības, tāpēc sanāca, ka es biežāk biju atbildīga par bērnu transportēšanu un arī viņu pieskatīšanu. Tagad saprotu, ka mums toreiz bija uz acīm rozā brilles – šķita, ka mūsu mīlestība visu uzveiks un ka viss būs brīnišķīgi, bet sākums, protams, nebija viegls.

Bērniem bija daudz jautājumu par to, kas es esmu un kāpēc pēkšņi esmu viņu dzīvēs, un viņi ļoti daudz runāja par savu tēti.

Mēs, protams, nekādā veidā neliedzām ar viņu tikties, un pirmajos gados bērni pat nedēļu dzīvoja ar mums, bet nedēļu – pie tēta. Tas, cik viņi daudz par to runāja, mani mazliet biedēja, bet es pieņēmu, ka tam tā ir jābūt – ka bērniem nav iespējams tik ātri pārslēgties uz jauno dzīves modeli. Arī man pašai, protams, nebija viegli. Nācās pierast pie domas, ka man pēkšņi ir šie divi bērniņi, kuri šobrīd atrodas visai bezpalīdzīgā situācijā, un ka mans uzdevums ir šo šķiršanās posmu tās sāpes, ko viņi jūt, pēc iespējas mazināt. Rūpējoties, ne aizvietojot... Par aizvietošanu nebija ne runas – mēs meitām vienmēr teicām, ka tagad tev vienkārši ir vēl viens cilvēks, kas tevi mīl, un tas ir labi – jo vairāk cilvēku tevi mīl, jo labāk...

Atceros brīžus, par kuriem tagad šķiet, ka tobrīd darīju kaut ko nepareizi.

Meitenes vēl bija ļoti mazas, un mēs daudz laika pavadījām kopā, tāpēc viņas arī mani sāka saukt par mammu... Reizēm tas notika automātiski, bet reizēm tādos brīžos, kad bija pilnīgi skaidrs: viņas cenšas pasaukt tieši mani. Toreiz es jutos tā vārda necienīga, un man šķita – ja es pieļaušu, ka mani tā sauc, es kaut kādā veidā būšu nodarījusi pāri tam otram vecākam, kura nav visu laiku blakus.

Lielākajai meitai situāciju pieņemt bija grūtāk. Viņa pat reiz teica: “Bet kāpēc jūs nevarat visi trīs dzīvot kopā?” Tobrīd tētim vēl nebija jaunu attiecību, un viņai šāds modelis šķita iespējams. Mēs toreiz centāmies kaut kā lietišķi stāstīt, ka diez vai tētis ar to būtu mierā, bet meita teica: “Nu labi, es tad ar viņu parunāšu!”. Tas bija smieklīgi.

Es it kā sapratu, ka es esmu mamma – galu galā, es pildu visas mammas funkcijas: mazgāju bērnus vakaros, lieku viņiem tīrīt zobus, slauku dibenus, lasu pasakas, izšķiru strīdus, līmēju plāksterus un baroju viņus; ejot pa ielu viņi dod man roku, un es piesargos, lai viņiem nedraudētu nekādas briesmas. Mums pie mājas bija parciņš, un mēs daudz gājām ārā – es ļoti daudz laika esmu pavadījusi rotaļu laukumos, skatoties uz to, kā viņas tur staipās un šūpojas, atbildot uz viņu saucieniem, kad viņas vēlas, lai paskatos un novērtēju viņu sniegumu.

Visas šīs mazās lietas es apguvu ļoti ātri, apguvu šo lomu, un nejutu pārdzīvojumu par to, ka būtu palaidusi garām ko ļoti būtisku – bērnu iznēsāšanu, dzemdēšanu, barošanu ar krūti, celšanos naktīs un tamlīdzīgi... Un tomēr, tas, ka es nebiju klāt posmā, kad viņi tiešām bija bezpalīdzīgi un ar viņiem bija jāpavada ļoti daudz laika, man savā ziņā lika justies tā, ir kā es būtu “apkrāpusi sistēmu” – man ir bērni, bet es neesmu par to pietiekami “maksājusi”.

Tas pirmais gads bija kā tāds karuselis.

Pēkšņi man ir divi bērni, un arī mana “iznākšana no skapja” ilga apmēram visu šo pirmo gadu. Es nāku no kristīgas vides, un man gribējās pakāpeniski satikties ar visiem un visu izrunāt – un tas kaut kā notika vienlaicīgi ar mātes lomas uzņemšanos. Daudzi mani apšaubīja kā māti, un apšaubīja arī to, ka mums ir īsta mīlestība un ka es jebkad spēšu mīlēt bērnus kā savējos. Nācās dzirdēt, ka Dievs to šādi nav paredzējis, ka man vajadzētu apprecēties un dzemdēt pašai savus bērnus.

Bija arī cilvēki, kuri teica, ka esmu izjaukusi ģimeni, un citam cilvēkam atņēmusi bērnus. Kaut kādā mērā tas tā ir – ģimene, kāda tā bija, toreiz pārstāja būt, bet es, protams, pie tā neesmu vainojama. Katrā ziņā es pārstāvu to pārliecību, ka divu cilvēku attiecībās citam ienākt iespējams ir tikai tad, ja šajās attiecībās jau ir problēmas – ja nav mehānisma, kā tās salabot un ja tās jau ir beigušās. Es teiktu, ka mūsu attiecības sākās tikai tad, kad iepriekšējās jau bija pārtrūkušas.

Visa notiekošā kontekstā, iespējams, man nebija tik daudz laika domāt par to, ka tagad esmu māte, un “mātes dara šo” – bet es to visu darīju, un daru joprojām.

KONTEKSTS:

Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti