Trīs bērnu mammas Kristīnes stāsts: Pagaidām ir skaistais grūtums

Projekta "My First Year Too" autores aicina vecākus stāstīt savus patiesos, unikālos un reizē neizskaistinātos stāstus par savu pieredzi pirmajā gadā jaunajā lomā, bet sabiedrību – klausīties, noticēt un izprast, ka šī milzīgā un nereti šokējošā pāreja no viena eksistences veida citā nav nedz vienkārša, nedz viennozīmīga, nedz arī tikai un vienīgi rožaina.  Viens no izstādes "Pirmais gads portretos" mērķiem ir akcentēt vardarbīgu dzemdību pieredzi Latvijā, par šo tēmu  notika diskusija.

Vecāku būšana. Pirmais gads portretos

Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.

Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem

Trīs bērnu mammas Kristīnes stāsts: "Mans pats pirmais gads bija pirms ceturtdaļgadsimta, laikā, kad biju pārliecināta – ar ko bučojies, ar to arī precies.

Mans pirmdzimtais piedzima strauji, palātā uz grīdas. Te nu viņš bija: mazs, blonds un... mans? Pati vēl biju bērns, atkarīga  no saviem vecākiem. Neizrādīju ne mazākās pretestības pazīmes vai nožēlu, kad, beidzoties krūts barošanas posmam, atstāju savu dēlu vecākiem, lai  pati pabeigtu studijas. Tiesa, nepārejošas skumjas un ilgas pēc sava baltgalvīša mani pavadīja ik dienas, bet šajā dzīves posmā es biju vairāk meita, nevis mamma.

Uz nākamo pirmo gadu man nācās gaidīt ilgi, vairākkārt piedzīvojot to, kā jauna dzīvība iesākas, bet aiziet nepiedzimusi. Pēc  šiem zaudējumiem es gulēju, blenzdama palātas sienā, un vainu meklēju sevī – es taču sava dēla pirmajā gadā esmu bijusi slikta, klātneesoša māte! Bet tad es satiku savu brīnumdakteri, un laikā, kad ziedēja ceriņi, es sagaidīju dēlu! Dēlu, kuru gaidīju desmit gadus!

Brīdī, kad turēju viņu rokās, biju tādā eiforijā, ka vīram teicu: "Mums vajag vēl vienu!"

Sacīts – darīts!  Ja ar abiem dēliem nezināju, kas ir toksikoze un citi grūtniecības jaukumi, tad trešajā reizē to visu saņēmu dubultā. Rīta nelabums nebeidzās ne divpadsmitajā, ne astoņpadsmitajā nedēļā, bet atkāpās tikai sestajā grūtniecības mēnesī. Pāris mēnešus pēc dēla divu gadu jubilejas es tiku pie meitas, kura ieradās sestdienas rītā ar ļoti skaļu brēcienu.  

Pēkšņi man mājās bija mazs un vēl mazāks. Es zināju, ka nebūs viegli, bet es nezināju, ka būs tik grūti. Ja ar otro dēlu es patiesi izbaudīju katru dienu, pat stundām ilgi vērojot gulošo kunkuli, tad, piedzimstot meitai, sākās izdzīvošanas nometne. Jā, brālis ļoti mīl māsu, grib bučot, grib turēt viņas rociņu, bet viņam ir arī savas vajadzības un noteikumi! Lai slavēta multfilma "Bings"!!!! Pateicoties māsai, brālis dabū "ekrāna laiku" tad, kad baroju māsu. Abiem vajag mani – un reizē. Vienīgais, ko viņi nedara reizē, ir gulēšana.

Daba ir gudra. Viņa iekārtojusi to, ka mazie cilvēki mēdz būt tik aizkustinoši mīlīgi, ka brīžos, kad brālis bučo māsiņu, stāstot, cik ļoti viņu mīl, man aizmirstās, ka tikko esmu vākusi kakas, mēģinājusi uztaisīt vakariņas un lasīt pasaku reizē.

Teikums, ko visbiežāk sev saku ir: "Arī šī diena paies! Un būs vieglāk!" Pagaidām ir skaistais grūtums.''

KONTEKSTS:

Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti